Sākoties jaunajam mācību gadam, Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolā un tās filiālē Lubānā līdz oktobrim – aizbraukšanai uz Itāliju studēt maģistrantūrā – klavierspēles skolotāja pienākumus pildīs pianists, dzelzavietis DIDZIS KALNIŅŠ. Intervijā ar jauno mākslinieku piedāvājam gūt plašāku ieskatu viņa radošajās gaitās un līdzšinējā saskarsmē ar mūziku.
– Mūzikā nokļuvu agrā bērnībā. Visi radi no mammas puses ir muzikāli – vecvectēvs spēlēja vijoli, vecvecmamma – dziedātāja, arī Ieva Kerēvica mums ir rados. Esmu audzis muzikālā ģimenē. Mana pirmā mūzikas skolotāja bija vecvecmamma – man bija divi vai trīs gadi, kad viņa man sāka mācīt dziedāt. Nākamā skolotāja bija mana mamma, kas man mācīja ne vien dziedāt, bet arī to, ko skolās parasti nemāca, piemēram, improvizēt. Savukārt, klavierspēles pirmsākumi, iespējams, meklējami vēl senāk, kad mājas bēniņos atradu vecas spēļu klavieres. Kas zina, kā mana dzīve iegrozītos, ja nebūtu bijis vecvecmammas, kas mani, mazu ķiparu, auklēja ar dziesmu.
– Kas pamudināja nopietni apgūt klavierspēli?
– Tas bija izaicinājums, jo vienkārši plinkšķināt nebija nedz skaisti, nedz kaimiņiem izturami, taču, lai ko nospēlētu, mazliet vajadzēja pamācīties. Tad, līdzko kas sanāca, gribējās vēl labāk. Iestājos mūzikas skolā Cesvainē, pēdējos divus gadus gan izmācījos Madonas mūzikas skolā. Pabeidzu ne vien klavieru, bet arī vokālo klasi. Madonā mācījos pie brīnišķīgas klavierskolotājas Ilzes Tomsones, kas mērķtiecīgi virzīja un atbalstīja, kā arī iesaistīja lielo mūziķu vidū. Tā iedvesmots izlēmu, ka mūziku mācīšos arī tālāk. Nebūt nebija tā, ka kopš mazotnes zināju, ka iešu dziedāt vai spēlēt – drīzāk uz mūzikas skolu doties nepavisam negribējās, tik daudz ko citu gribējās darīt. Bet to visu vēlāk tāpat ar uzviju paspēju.
– Tālāk nokļuvi mūzikas vidusskolā Rīgā.
– Latvijā ir deviņas mūzikas vidusskolas, tostarp – Rēzeknē un Cēsīs, kas ir tuvāk mājām, taču izvēlējos mācīties Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā, kas līdzās Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolai ir viena no profesionāli novērtētākajām. Biju dzirdējis, ka tur ir grūti iestāties, taču nesabijos; vajadzēja mācīties, daudz vingrināties un – galvenais – gribēt. Pēdējais gads mūzikas skolā tieši pirms iestājeksāmeniem bija ļoti intensīvs – 9. klases eksāmeni, skolēnu Dziesmu un deju svētki, koncerti, skates, papildu nodarbības pie skolotājas. Abi ar skolotāju no priekiem lecām gaisā, jo pēc klavieru iestājeksāmena biju novērtēts kā teicams kandidāts. Neaizmirstams brīdis! Tāpat kā turpmākie četri gadi Mediņos.
– Un nākamais pakāpiens mūzikā?
– Šovasar absolvēju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju (JVLMA). Laiks aizsteidzās ātri, piedaloties dažādos projektos, koncertos, festivālos un šovos. Tagad esmu iestājies maģistrantūrā Itālijā, Arrigo Pedrollo Vičenzas Mūzikas konservatorijā (Conservatorio di Musica di Vicenza A. Pedrollo). Tur pabiju arī ERASMUS apmaiņas programmā. Mācoties JVLMA, ir iespēja izglītoties pie pasniedzējiem no ārzemēm – izmantoju katru iespēju, tādēļ daudz kur pabūts, daudz izzināts. Gadās, ka pēc meistarklasēm saņem personīgu uzaicinājumu turpināt studijas pie kāda no šiem māksliniekiem. Šādu uzaicinājumu saņēmu no Marko Tecas (Marco Tezza), itāļu pianista un diriģenta, kas bija atbraucis uz JVLMA vadīt meistarklases un sniegt solokoncertu. Darīju visu iespējamo, lai pie viņa nokļūtu, un tas izdevās – četrus mēnešus studēju Itālijā. Tās kultūrvide sāka fascinēt arvien vairāk, un muzikāli sasniedzu lielu izrāvienu savā karjerā. To ievēroja arī viņi. Un, lūk, pēc tam viņš uzaicināja mani savā klasē uz maģistrantūru. Izlēmu – kāpēc gan ne, jādodas tālāk, jāizmanto iespēja. Pēc akadēmijas izlaiduma izšķīros par labu braucienam uz iestājeksāmeniem Itālijā, nupat saņēmu apstiprinājumu, ka esmu ieguvis arī Itālijas valdības stipendiju. Novērtējot dzīves sniegtās iespējas, esmu pārliecināts, ka mani muzikālie mērķi tiks sasniegti.
– Vai izvēle kļūt par mūziķi nav mazliet fanātiska?
– Mūzikā cilvēks bez fanātisma (vai vismaz bez zināmas apmātības devas) nespētu paveikt ko dižu. Māksla un neliela tumsonība iet roku rokā. Ja viss būtu tikai skaisti un labi, mēs staigātu ar šķebīgu dūšu. Turklāt – šai izvēlei jābūt tikai un vienīgi paša. Bez pūļa efekta.
Trīs gadus strādāju Ādažu mūzikas skolā, kur gadījās sastapties ar to, ka reti kurš īsti saprot, ka vienas dienas laikā nevar kļūt par pianistu – vispirms jāizprot, vai vispār vēlas spēlēt izvēlēto instrumentu. Tas ir ilgstošs un laikietilpīgs process, kas prasa no daudz kā atteikties un tikpat daudz ziedot instrumenta labā, vingrināties, lai ko sasniegtu. Ar talantu nepietiek. Bez gribasspēka un mērķa var jauki paspēlēt, tomēr ne piedalīties konkursos, spēlēt koncertos, iegūt tiesības mācīt spēlēt šo instrumentu. Ļoti liela loma it īpaši mūzikas skolā ir labam, motivējošam pasniedzējam. Mana pasniedzēja nebija iesīkstējusi, prata interesanti visu pasniegt un bija kā savējā. Bez viņas nebūtu tādas iniciatīvas un motivācijas – vai es, maziņš būdams, varēju izdomāt, ko un kā man vajag spēlēt. Saviem skolotājiem un ģimenei varu teikt paldies par nepārtraukti sniegto atbalstu.
– Vai tev pašlaik ir saspringts koncertu grafiks?
– Šī ir pirmā vasara, kas man ir salīdzinoši brīvāka, un varu uzkrāt iedvesmu, tāpēc vairāk cenšos atbraukt uz Dzelzavu, jo pirms tam uz šejieni izdevās atbraukt aptuveni četras reizes gadā vai tikvien kā pārnakšņot starp koncertiem. Šovasar koncerti ir ar Senās mūzikas kori, ērģelēm, daži projekti kopā ar dziedātājiem. Tostarp arī kāda privātstunda – ir daži censoņi, kas vēlas darboties arī vasarā. Bet akcents ir uz gaidāmo sezonu Itālijā – jau 21. oktobrī jāspēlē meistarklasēs pie bulgāru pianista Ivana Dreņikova; ir plānota dalība vairākos konkursos un koncertos.
– Atradi laiku arī uzstāties savas pirmās skolas jubilejā.
– Kaut gan Dzelzavas pamatskolā mācījos vien septiņus gadus, pamatu pamati tika ielikti tieši tur. Pamatskolā gūtās zināšanas nav likušas vilties. Ar laiku mūzika kļuva par nepieciešamību, un pārējais palika otrajā plānā, taču uz gūtajiem pamatiem varēja izsprukt sveikā un ļauties mūzikai. Neraugoties uz to, ka turpinu izglītoties arvien tālāk no Dzelzavas, visu laiku ar dzimto pusi uzturu kontaktus, piedalos koncertos, pasākumos – tā ir patīkama pārmaiņa. Skolas jubilejā dziedājām duetā ar Ritu Petkuni, bijām ļoti priecīgi par šo iespēju un ar gandarījumu secinājām, ka balsis mums joprojām skan.
– Kādu perspektīvu sev saskati Latvijā?
– Latvijā mūziķim solistam ir perspektīva koncertdzīvē, lielākoties, ja esi guvis atzinību ārpus Latvijas robežām vai arī kā nebūt tepat Latvijā. Vairāk iespēju ir darboties kā pedagogam, kamermūziķim, radīt „citādu" mūziku. Iespēju loks nav pārāk liels, un nevarētu teikt, ka ir jūtamas lielas slāpes pēc akadēmiskās mūzikas. Vairāk tiek cienīta vieglā mūzika, ar kuru lielākoties viss tiek iebarots pa tiešo. Uzskatu, ka Latvijā cilvēkiem vajadzētu pārstāt baidīties un kautrēties nākt uz akadēmiskās mūzikas un īpaši – klaviermūzikas koncertiem.
– Šķiet, ka pie vainas varētu būt sabiedrībā valdošais uzskats, ka klaviermūzika ir garlaicīga.
– Tas tiešām ir muļķīgs stereotips. Varbūt kvalitatīvas mūzikas nepieejamība rada stereotipus un tādu mūzikas gaumi, kas izpaužas dīvainos komentāros un viedokļos. Ir jau tā, ka mūsdienās cilvēkiem vairāk patīk klausīties ko tādu, kas ir uztverei pakļāvīgs un muzikāli nekonkrēts. Tomēr būtu neapdomīgi mēģināt iebāzt klaviermūziku vienā maisā ar popmūziku vai tehno gabaliem. Klavieru iespējas ir bezgalīgas, jāprot tās parādīt, piemeklējot repertuāru un veidojot koncertprogrammu. Šeit, Madonā, ir ļoti daudz iespēju dzirdēt pasaules klases mūziku, tostarp arī klavieres. Piemēram, Latviešu mūzikas svētki Madonā – man tā bija pirmā lielā uzstāšanās vēl mūzikas skolā mācoties, un tur, lielo mūziķu koncertos, es atklāju, ka klavieres itin labi skan kopā ar elektroniku un var spēlēt ne tikai pa taustiņiem, bet arī tiešā veidā pa stīgām, vāku un korpusu. Klavieres ir kā orķestris; un orķestris taču nav garlaicīgs grupējums, vai ne? Tāpēc novēlu ikkatram saklausīt klaviermūzikā kaut ko sev tuvu.
Autore: RITA TURKINA
AGRA VECKALNIŅA foto