Zane Laizāne ar ģimeni — vīru un diviem bērniem — dzīvo netālu no Madonas robežas, Gaiziņkalna virzienā. Dzimusi un augusi rīdziniece, viņa no Rīgas, vēlāk Ādažiem nu jau pusotru gadu pārcēlusies uz mūsu novadu.
– Zini kā – dzīves situācija noliek tā, kā vajag, – smaidot saka Zane. – Mans vīrs dzimis Rēzeknē, bet viņa bērnībā ģimene arī pārcēlās uz Pierīgu, Ādažiem. Mēs iepazināmies studiju gados. Sākumā studēju vēsturi, bet pēc pirmā gada studijas pametu. Atceroties to laiku, varu teikt, ka pēc vidusskolas absolvēšanas jauniešiem, kas īsti nezina tālāko virzienu, vērts, manuprāt, paņemt pauzīti, lai saprastu, ko īsti vēlies, kur gribi studēt, par ko kļūt. Vēsturniekus es pati, godīgi sakot, pametu bizdinga dēļ, aizgāju uz pedagogiem – pabeidzu pirmsskolas pedagogu programmu, un pēc tam kļuvu par sākumskolas skolotāju. Vīramāte strādāja Ādažu skolā, vīrs dzīvoja Ādažos, bija brīva vieta skolā, tā sāku tur strādāt. Nostrādāju divus gadus, pa vidu bija viens, tad otrs dekrēta atvaļinājums, beigu beigās sapratu, ka sākumskola nav īsti mans aicinājums. Dažkārt varu būt paasa, tāds ir mans raksturs, bet darbā ar maziem bērniem tas neder. Turklāt labāk saprotos ar pusaudžiem, šis vecuma posms man patīk daudz labāk, tāpēc atkal atgriezos augstskolā un izstudēju vēsturi. Pabeidzu šo programmu, un par vēstures skolotāju nostrādāju gandrīz gadu. Tad kovida dēļ mēs abi ar vīru no darba izglītības iestādē aizgājām.
– Kā tā? Vai vīrs arī strādāja skolā?
– Vīrs tāpat bija izstudējis un strādāja par vēstures skolotāju, bet dažādu uzstādījumu dēļ darbu izglītības iestādē turpināt nevarējām. Pirms tam mājsēdes laikā dzīvojām Ādažu dzīvoklī ar diviem maziem bērniem, bija visi maksājumi, kredīts un neziņa, cik ilgi šāda situācija vēl turpināsies. Pusgadu bijām apmetušies pie mana tēva Kurzemes pusē un sapratām, ka pilsētas dzīve mums vairs tik kārdinoša neliekas, daudz labāk, mierīgāk un brīvāk jūtamies laukos, kur sava sēta, sava karaļvalsts. Tā sākām meklēt lauku īpašumu. Meklējām savai kabatai un iespējām atbilstošu mājokli vai vietu Latvijas laukos. Nebija daudz variantu, jo no vienas puses bija prasības, ko vēlamies no konkrētās vietas sagaidīt – mums ir mazi bērni un ģimenei nepieciešams kaut minimāls komforts, no otras puses – reālā situācija un piedāvājums tai brīdī bija tāds, kāds tas bija. Izvēlējāmies māju, kas atrodas divus kilometrus no Madonas robežas uz Gaiziņkalna pusi. Ļoti jauka vieta, kur jau pusotru gadu nu saimniekojam.
– No profesionāliem pedagogiem esat kļuvuši par lauku dzīvesveida piekritējiem?
– Jā, no skolas tagad esam patālu. Audzējam trušus, un par trušiem stāsts ir sens kā pasaule. Kad biju maza, apkārtnes bērniem katram bija savs kāmītis, sunītis, kaķītis, zirdziņš, bet man par visām varēm vajadzēja trusi. Dīcu un dīcu vecākiem, bet tajā laikā bijām pieci cilvēki ģimenē, dzīvojām divistabu dzīvoklī Purvciemā, lielā šaurībā. Kad man apritēja pieci gadi, ģimene pārcēlās uz privātmāju rajonu Ziepniekkalnā. Tur mums bija neliela mājiņa ar dārzu, un vecāki beidzot piepildīja manu sapni. Tā nu ieguvu sev trušu draudzeni Čipu. Viņa bija ļoti kulturāla un gudra – labākais draugs: klusa, neuzbāzīga, bet ar savu raksturu. Ar trušiem ir tā – ja dabū kontaktu, ja trusis tevi atzīst, viņš tevis dēļ būs gatavs visu pārējo nolikt pie malas, jo kļūsi viņam svarīgais – bars, savējais.
– Vai šīs bērnības atmiņas palīdzēja izvēlēties nodarbošanos?
– Kad apcerēju, ko iesākt laukos, ideja par trušiem bija pašsaprotama. Tagad mums jau ir trušu ganāmpulks – ir gaļas šķirnes truši, ko audzējam savas ģimenes patēriņam, un ir Angoras šķirnes trusīši vilnai. Tie ir kā mazas aitiņas, jo šos trušus var cirpt ik pēc trim mēnešiem. Angoras truši dzīvo ilgu mūžu, trušu vilna ir dabiska, elpojoša, viegla, siltumuzturoša arī samirkšanas gadījumā. Tā ir vienīgā vilna, kas nemaz nekož, nav asa un piemērota pat zīdaiņiem. Sākotnēji noskaidroju, ka Latvijā ir viena liela saimniecība un vairākas mazas, kas nodarbojas ar Angoras šķirnes trušu audzēšanu. Sakontaktējos ar lielās trušu audzētavas pārstāvjiem, nopirkām četrus pirmos dzīvniekus, pagājušajā gadā bija pirmais metiens, šogad pakāpiens ir uz priekšu – bija divi metieni. Pa tirdziņiem gan īpaši nebraukājam, trušu vilnas realizācija notiek internetā.
– Droši vien tas arī pienākumu un aizņemtības dēļ?
– Jā, laukos visu laiku ir mājas darbi, aizņemtība, vasarā nav īsti laika kaut kur doties. Mums ir savas vistiņas, kaziņa, patiesībā esam nonākuši līdz tam, ka esam pašpietiekami. Sevi uzturam paši, kaut ar naudu, protams, varētu būt labāk. Bet tā jau katram allaž šķiet, ka materiālā situācija varētu būt jūtami labāka. Par skolotāju darbu abi šobrīd nedomājam, nav Madonā arī vēsturniekiem vakances. Attīstām saimniecību, tajā darbojamies kopā ar vīru. Tiklīdz man ir darbs ar vilnas apstrādes procesu vai jāpieņem pasūtījums, tā visi ikdienas pienākumi pāriet uz vīra pleciem. Gan bērnu pieskatīšanā, gan saimniecības jautājumos lauvas tiesu paveic viņš. Tomēr mājās mums jābūt abiem, vienam tā būtu izdegšana.
Par mūsu rūpalu – trušiem – vēl varu teikt, ka lielākā Angoras vilnas eksportētāja valsts pasaulē ir Ķīna, bet tā kā šī valsts neizpilda labturības prasības, dzīvnieku turēšanas standartus, Eiropas Savienības valstīs šo vilnu no Ķīnas neieved. Līdz ar to tirgus ir plašs, kaut ieiešana tajā prasa lielu darbu. Nav tā – man ir Angoras šķirnes trusis, un es kļūšu bagāts. Tas tā nestrādā. Ir jāieliek sirds darbs, lai kaut kas būtu.
– Kas ir tavi vaļasprieki? Kur atpūties, piesien sirdi?
– Pirms pārnākšanas uz Madonas pusi desmit gadus es biju folkloras kopas "Skandinieki" dalībniece. Kovids mūs izšķīra, un pirmo pusgadu vispār man negribējās neko. Atpūtos, biju ar ģimeni, un tad draudzene, kas pati nāk no Ērgļiem, reiz ieminējās par Zitu Gailīti, kas koklē un Madonā vai Sarkaņos māca instrumentu citiem. Satikāmies, bet pagājušā gada pavasarī vēl nebiju gatava piebiedroties etnogrāfiskās kokles pulciņam. Pienāca oktobris, notika gatavošanās kopas pirmajam koncertam tautas namā "Kalnagravas", un Zita aicināja arī mani. Tā vārds pa vārdam, līdz tiku ierauta kolektīvā. Mūsu kopa patiešām ir brīnišķīga. Kolektīvā valda mīļa, atbalstoša atmosfēra, cilvēki ir bez liekiem kompleksiem, bez personības svarīguma kompleksa, kas dažkārt novērojams citos kolektīvos. Šeit ir tā, ka mēs visi mācāmies, mums katram ir savas stiprās un vājās puses, bet, saliekot visu kopā, skan labi.
– Repertuārs tev noteikti ir labi zināms?
– Liela daļa no kolektīva spēlētā – noteikti, jo folkloras bagāža man ir liela. Tomēr ir arī skaņdarbi, kas jāpamācās. "Skandiniekos" man savulaik bija izaugsme ar balsi, ar dzīvesziņas stāju un tradīcijām, bet kopā ar Zitu notiek izaugsme kokles spēlē. Pāris akordus pirms tam mācēju, dziesmu nospēlēt varēju, bet nejutos kokles spēlē tik brīva kā šobrīd, kad varu gan spēlēt, gan dziedāt.
– Vai bērniem koklīte patīk?
– Abi mani bērni patiesībā ir uzauguši ar folkloras klātbūtni, jo dēls uz mēģinājumiem un koncertiem bija līdzi no trīs mēnešu vecuma, savukārt meita piedzima, klausoties manā folkloristes balsī. No bēbīša vecuma viņi ir iekšā itin visā. Savulaik man bija intensīvs posms, kad skrēju uz mēģinājumiem, koncertiem – kokle padusē, bērni – otrā, arī bungas līdzi, un nebija nekādu problēmu. Dēlam tagad ir deviņi gadi, mācās Madonas pilsētas vidusskolā, meitiņai – pieci un iet bērnudārzā.
– Bērni noteikti ir muzikāli apdāvināti?
– Meita ir ļoti muzikāla, labi jūtas uz skatuves. Kad bērnudārzā bija atlase Madonas novada konkursam "Cīrulītis" un daži bērni pēc kovida perioda bija nobijušies, nevarēja atraisīties un uzstāties, mana meita bija īsta skatuves dāma. Audzinātāja priecājās – te ir viss – balss, stāja un liela dūša, laid tikai uzstāties! Tas, protams, tāpēc, ka meita ir bijusi folklorā kopš mazotnes.
18.08.2023.