Ar krāšņo un pamanāmo LAIMU LUPIĶI tiekamies Laimas un viņas dzīvesbiedra Gunāra mājās netālu no „Stara" redakcijas. Tikšanās iemesls ir autores personālizstāde, kas līdz 5. martam skatāma Ērgļu saieta namā.
Līdzās mākslas darbiem Laima dažādos dzīves posmos bijusi pamanāma arī citās jomās –
direktores amatā Gulbenes bibliotēkā, pildot izpilddirektores pienākumus Latvijas Piļu un muižu asociācijā.
Kādi vēji Laimu atnesa uz Madonu – to viņai jautāju vispirms.
Laima Lupiķe: – Tā kārtīgi ar visām mantām Madonā esmu kopš 2010. gada. Toreiz bija jāpaziņo, ka eju prom no darba, lai varētu apkopt mammu (uz Madonu mamma bija atnākusi pāris gadu agrāk). Kad viņai palika tik slikti, ka brālis netika galā, bija jāpieņem lēmums – vai nu mammu sūtīt uz pansionātu, vai mēģināt tikt galā pašai. Nebija dūšas pansionātam, tāpēc uzņēmos aprūpi.
Tobrīd aizgāju no izpilddirektores darba Latvijas Piļu un muižu asociācijā un Rīgas dzīvi nomainīju ar Madonu.
– Kāds bija sevis apliecināšanas laiks asociācijā?
– Latvijas Piļu un muižu asociācija dibinājās 2000. gadā, tur nostrādāju desmit gadu. Sākumā visam biju klāt sabiedriskā kārtā, līdz pārņēmu pienākumus kā izpilddirektore. Mana funkcija bija būt par „līmi", kas asociācijas biedrus „salīmē" dažādiem pasākumiem un uzdevumiem, bet asociācijā galvenā misija bija un ir iekustināt sabiedrisko domu un saglabāt vēsturisko kultūras mantojumu, kas mums Latvijā ir.
– Tuvāk šo organizāciju iepazinām ballē Cesvaines pilī. Tā bija vēsturiska balle, jo drīz pēc tam pili šaustīja ugunsgrēks.
– Balle Cesvaines pilī notika 2002. gada 30. novembrī. Parasti šādas balles rīkojām decembra pirmajā sestdienā, bet tai gadā pārcēlām par nedēļu ātrāk. Acīmredzot tā bija jābūt, jo ugunsnelaime pilī izcēlās 5. decembrī, un pēc šīs balles tomēr bija vieglāk dabūt sabiedrības atsaucību, jo daudzi te bija viesojušies un pili iemīļojuši.
– Kādas ir atmiņas par laiku Gulbenes bibliotēkā?
– Uzskatu, ka mans lielākais ieguldījums ir tieši paveiktais Gulbenes bibliotēkā. Pēc mācībām Ērgļu vidusskolā man bija interese par kultūras darbu. Konservatorijā (tagad Mūzikas akadēmija. – Aut.) iestājos neklātienes kursā kultūras darba organizatoros, paralēli sešus gadus strādāju lauku klubos. Tur ieguvu dzīves pieredzi, prasmi saprasties ar cilvēkiem. No kolhoza traktoristiem un citiem apkārtnes jauniešiem izdevās izveidot pat deju kolektīvu. Nedaudz pastrādāju arī lauku skolā. Kad beidzu augstskolu, apprecējos, piedzima bērns. Pēc tam darbu meklēju Gulbenes bibliotēkā. Man atbildēja, ka vienīgā iespēja ir strādāt par direktori. Toreiz Gulbenes bibliotēkā nevienam nebija augstākās izglītības, tāpēc mani gribēja. Tā kā citu neko nepiedāvāja, biju spiesta piekrist. Galva bija liela, neko arī nenožēloju. Kolēģi atzina, ka darba specifiku apguvu ātri. Kopā ar pilsētas kultūras namu pārņēmām Dzejas dienu organizēšanu, ko līdz tam Gulbenē veica partijas komiteja. Tas bija periods, kad daudz lasīju dzeju. Jau Sausnējas skolā man bija skolotāja Marianna Juhņeviča (tagad dzīvo Rēzeknē), kas ieveda Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa pasaulē. Ojāru Vācieti uz pasākumiem bibliotēkā gan netiku aicinājusi – viņa kailo dzejas nervu negribējās aiztikt, drīzāk jau pasaudzēt, bet Imants Ziedonis bija vērsts uz publiku, viņš labprāt pie mums brauca un tikās ar auditoriju.
Kopumā Gulbenes bibliotēkā man radās labs imidžs. Antra Sprudzāne, kas nāca strādāt pēc manis, nevis nolika iepriekš padarīto, kā daudzi to dara, bet atstāja, kur ir, un vēl pamatīgi pacēla uz augšu. No bibliotēkas aizgāju 1998. gadā, kad bija sācies interneta laikmets.
– Kāda, salīdzinot abas pilsētas, šķiet Madona?
– Gulbene ir spridzīgāka, jaunāka, dzīvīgāka, bet, ja man būtu 25 gadi, iespējams, uz Madonu arī skatītos citādi. Sociālajos tīklos redzu, ka Madonā daudz strādā ar jauniešiem, rīko dažādas aktivitātes, bet ikdienā, kad izeju pilsētā, viņus neredzu. Kaut kur jau tie jaunieši ir, bet jaunības spridzīgums neparādās. Ir uzskats, ka Gulbene ir kaut kur ļoti tālu (no Rīgas), tumsā un nezin kur. Lai cīnītos ar šo stereotipu, gulbenieši, manuprāt, ir mundrāki. Madona vienmēr ir vērtēta kā kultūras pilsēta, kurā ir gan kultūra, gan sports – viss kārtībā. Tāda mierīga un pašapzinīga Madona arī ir. Es teiktu – ļoti laba pilsēta pensionāriem – visur var nokļūt kājām, visur ir laba attieksme (naktī divreiz esmu braukusi uz slimnīcu un saņēmusi laipnu pretimnākšanu). Tepat ir aptieka, veikals, visi pakalpojumi un arī daba, svaigs gaiss. Rīgā, dzīvojot Ķengaragā, jutos ieslēgta blokmājā kā būrī. Lauku vide tomēr ir veselīga un man tuvāka.
– Vaicājot par atšķirībām abās mazpilsētās, likās, ka pirmais, ko minēsit, būs Madonas tēlotājas mākslas studija.
– Tas, ka Madonā ir mākslas studija, protams, ir liels pluss, esmu laimīga par šo iespēju. Pārceļoties uz Madonu, nebija skaidrs, kas īsti ir studija, kas – „Laisma". Kaut kur pilsētā biju redzējusi plenērā tapušas bildes un man šķita, ka uz šādām aktivitātēm iet cilvēki, kas vēlas apgūt mākslas pamatus – to, kā pareizi gleznot. Tādu rezultātu saucu par „tantīšu mākslu", un tā mani kategoriski neinteresē. Atrast, ka varu darboties tēlotājas mākslas studijā, sanāca netīšām. Manis darinātās šalles bija ieraudzījusi Ligija Bodniece, viņa tobrīd darbojās Madonā un paaicināja uz studiju.
Par mākslu interese man bijusi vienmēr. Mākslas kursu apguvu konservatorijas laikā, mācoties Ērgļu vidusskolā, tāpat bija mākslas stundas. Izpratne par to, kas Latvijā mākslas jomā notiek, bijusi allaž, jo Rīgā regulāri apmeklēju muzeju izstādes un mākslas salonus.
– Kā notika pirmā uzdrošināšanās parādīt citiem savus darbus?
– Pie tā vainīga studijas vadītāja Līga Kalniņa. Kultūras nama 2. stāva foajē telpā viņa ierosināja izlikt manis zīmētos lielos ģīmjus. Tagad Ērgļu izstādē pamatā izlikti tīmekļošanas tehnikā darināti darbi, mazāk ir glezniecības, lai gan košās magones tur ir un visiem patīk. Šobrīd nedaudz raizējos par to, lai neiekrītu darbos, kas patīk citiem. Pēc pasūtījuma strādāt nevaru, bet darīt ar domu, ka tas varētu patikt citiem, ir nedaudz bīstami.
– Jūsu darbi nereti tiek salīdzināti ar Elitas Patmalnieces rokrakstu.
– Patmalniece ir tā māksliniece, kas mani ir ļoti iedvesmojusi. Iedvesmojusi atļauties un strādāt brīvi, tīrām krāsām. Nesen studijā ar lekcijām viesojās māksliniece Vita Merca, arī viņa pieminēja, ka nevar būt mākslā „nedrīkst". To ik pa laikam sevī atklāju – o, tā arī var, arī tā! Ikdienā liekas, ka esi gatavs uz visu, bet tā nemaz nav. Katrreiz ir arī kādi rāmji, no kuriem jātiek ārā.
– Bieži impulss ir tas, ka gribas ko skaistu izgatavot sev?
– Īstenībā visus darbus taisu it kā sev, bet, ja patīk citiem, – ļoti labi. Ērgļos izliktas 50 šalles, daudzas aizdāvinātas. Tehniski šalles ir laikietilpīgs darbs, nereti demonstrēju, kā top tīmekļošanas tehnikā radītas lietas. Citi to tomēr nepārņem – pārāk garš ir radīšanas process, nav laika.
Kad sarunai pievienojas Laimas dzīvesbiedrs Gunārs, viņš smejoties saka: – Kur vīram rast labāku sievu par Laimu, kas neprasa jaunus kažokus un kleitas, bet sevi apģērbj pati! Un galvenais, ka ir apmierināta, jo sevi kritizēt taču neies. Savulaik, sūtot meitu uz Gulbenes mākslas skolu un Rīgas lietišķās mākslas vidusskolu, Laima acīmredzot vēlējās redzēt viņā to, kas svarīgs pašai. Tas bija kā iekšā snaudošs pumpurs, kas pamazām izlauzies un nu smaržo.
Laima: – Meita tagad dzīvo Stokholmā, un labi vien ir, ka tā. Kad bija Latvijā, ļoti par viņu uztraucos. Tas iestājās kopš laika, kad nelaimes gadījumā pazaudēju dēlu. Viņš agri apprecējās, atstāja mazdēliņu, tagad jau ir mazmazmeitiņa. Bet brīdī, kad pieklauvēja un pateica par nelaimi, likās, ka nepārdzīvošu. Bija stingri jāpiedomā, lai pēc tam meitai ļautu dzīvot brīvi.
– Ko deva pārdzīvotās ciešanas?
– Mums apkārt ir daudzi, kas piedzīvojuši smagas nelaimes. Esmu konstatējusi, ka ir divu veidu reakcija: vieni kļūst labāki, saprotošāki, citi nocietinās un kļūst nežēlīgāki. Es kļuvu saprotošāka. Daudz domāju par to, ka katram ir tiesības uz savu dzīvi, un bieži notiek tā, kā tam jānotiek. Ar kaut ko dzīvē ir arī jāsamierinās. Toreiz, 1996. gadā, biju dziļā depresijā, no tās izvilka meita, kad sākām remontēt dzīvokli. Bez tam uzsāku darboties ar projektiem, ar datorlietām, jo galvai bija visu laiku jābūt pilnai. Bija jādzīvo, jāpriecājas par otru bērnu, un laiks vairāk vai mazāk pakāpeniski sadziedē. Nedrīkst ļaut, ka sāpes nogalina pašu. Ja ēdīsi sevi, neļausi dzīvot arī citiem.
– Māja pārpilna dažādiem autordarbiem, personālizstāde Ērgļos – jums ir milzīgas darbspējas.
– Dzīvot, neko nedarot, nav iespējams, tad sāk likties, ka dzīve paiet veltīgi. Lai gan apzinos, ka nepieciešami arī tukšie brīži – laiks, kad it kā uzpildies. Nereti ir tā – pienāk divi trīs naktī, šujmašīna ir sakarsusi, tad gan laiks iet gulēt.