– Nacionālais Botāniskais dārzs Salaspilī ir kopš 1898. gada, sākumā tur bija K. V. Šoha kokaudzētava. Nacionālais Botāniskais dārzs ir mūsu nacionālais lepnums un bagātību krātuve, tas ir grezns visos gadalaikos. Salaspilī aug vairāk nekā 15 tūkstoši augu dažādību, un tā ir viena no lielākajām augu kolekcijām Ziemeļaustrumeiropā. Kokaugu vien te ir ap 4500, – stāstījumu par savu darbavietu iesāk Nacionālā Botāniskā dārza direktors ANDREJS SVILĀNS, pēc savām saknēm varakļānietis. Pirms 23 gadiem atnācis strādāt uz Botānisko dārzu, vēlāk kļuvis par direktoru, viņš turpina būt arī dendrologs un lielisks fotogrāfs. Mūsu saruna ar Andreju Svilānu – vairāk par saikni ar Varakļāniem.
– Pastāstiet, kas noteica profesijas izvēli?
– Esmu simtprocentīgs Varakļānu vidusskolas produkts no 1. līdz 11. klasei. Kādreiz intervijās esmu smējies, ka laikam tālab no manis iznāca biologs, ka autobuss līdz Stirnienei negāja vai bija pārpildīts. Skolnieciņus ar brīvbiļetēm atsijāja, un bija jāiet 7 kilometri kājām. Tur bija ceļmalas, tur bija grāvis, tur – mežs, un sanāca, ka nepilnās stundas ceļš līdz mājām ievilkās vairāku stundu garumā. Kamēr izpēti, kā aprīlī ledus kūst grāvī, kas zied pavasarī, kas notiek mežmalā, kur pavasarī nav būts, sanāca, ka mājupceļš bija divreiz garāks nekā parasti. Mājās arī bija dažādi darbi, bet tas profesijas izvēlē nebija noteicošais. Ap 9.-10. klasi mana mīlestība bija ķīmija, ko mācīja lieliska ķīmijas skolotāja Maija Sprūdža. Trīs gadus pēc kārtas Madonas rajona ķīmijas olimpiādē ieguvu 1. vietu, vienu gadu – Atzinības rakstu arī republikas līmeņa olimpiādē. 11. klasē tomēr uzvarēja džungļu aicinājums, un devos uz Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti. Jau studiju laikā sāku strādāt Nacionālajā Botāniskajā dārzā dendrofloras nodaļā, kur mani uzaicināja vadītājs Raimonds Cinovskis. Aizbraucu pie viņa, veselu dienu staigājām, iepazīstot augu kolekcijas. Biju tik ļoti pārsteigts par kolekciju bagātību, kas ir Salaspilī. Viņš bija pārsteigts par to, ka viens students, (kuri parasti nejēdz neko) jau zina kādu dekoratīvo krūmu nosaukumus un orientējas augos. Ja nemaldos, tas bija 1992. gadā, kad sekoja uzaicinājums strādāt Nacionālajā Botāniskajā dārzā.
– Ko atceraties no mācību laika Varakļānu vidusskolā?
– Esmu pateicīgs Varakļānu vidusskolai, konkrēti skolotājai Antoņinai Viļumai, Maijai Sprūdžai, Rozālijai Golubevai u. c. Vēstures skolotāja Viļuma bija fenomens tajā ziņā, ka mācību priekšmetu, ko viņa mācīja, skolēni iemīlēja. Vēl tagad atceros, kā seno laiku vēstures stundās viņa sadalīja lomas un mēs visi braucām pēc zelta aunādas uz Kolhīdu. Pateicoties viņai, arī man radās interese par novada vēsturi. Vienmēr esmu lepojies ar to, ka esmu varakļānietis. Kad rakstījām grāmatu "Varakļāni un varakļānieši", biju pārsteigts par to cilvēku daudzumu, kas ir cēlušies no Va-rakļāniem un izgājuši ar savu vārdu Latvijā un pasaulē. Tas, domāju, ir, pateicoties arī mūsu Varakļānu vidusskolai. 20. un 30. gados te tika rīkoti rakstnieku cēlieni, ritēja kultūras dzīve.
– Vai tagad, kad esat Nacionālā Botāniskā dārza direktors, ir laiks papriecāties par augiem, par ziedēšanas skaistumu?
– Birokrātiskās papīru kaudzes, kas jāpārskata, ir tās, kas nav veicinošas doties apskatīt augu kolekcijas. Taču, kad mani nokaitina ar likumdošanas muļķībām, esmu ņēmis likumu krājumus, mēģinājis atrast, kas tur ir sarakstīts, un pietiekami labi oponēt tur, kur tas ir vajadzīgs Botāniskā dārza interešu aizstāvībai. Laiku pa laikam ņemu arī lāpstu rokās, kas ir ļoti labs relaksācijas veids.
– Kas notiek Varakļānu lauku mājās?
– Lauku mājas "Grāveri", kas ir manas dzimtās mājas, atrodas 7 kilometrus no Varakļāniem. Patlaban tur dzīvo mamma, viņa saimnieko divatā ar māsu. Man gribētos turp aizbraukt daudz biežāk, kaut cenšos vismaz reizi mēnesī pabūt vecāku mājās.
– Ko jaunu esat ievērojis, atbraucot uz Varakļāniem?
– Ir ļoti labi, ja mums ir vēlme veidot savu kultūrvidi. Nesaprotu tomēr, kāpēc, veidojot jauno skvēru, tika iznīcinātas divas ļoti dekoratīvas Sibīrijas baltegles, kas tur auga. Esmu runājis arī par to, ka vecajā Borhu pils parkā ar jaunajiem kokiem ir aizstādītas parka lauces. Koku stādīšana ir laba tad, ja tos stāda tur, kur vajag stādīt. Apsveicu Varakļānu novada pašvaldības centību, taču tai pašā laikā ir bijuši arī neapdomīgi soļi. Esmu arī izstrādājis atzinumu, ko darīt, lai maksimāli saglābtu Madonas dižkoku – tūju, taču atzinu, ka garantijas veca koka pārstādīšanai nav. Tāpēc teritoriju apsaimniekotājiem ir jāņem vērā katrs atsevišķs gadījums. Rīgā ir bijis tā, ka iegādājas zemesgabalu, pasūta dārgu projektu, bet tad pēkšņi izrādās, ka lauka vidū ir vietējās nozīmes dižkoks. Tāpēc vienmēr atgādinu – ja attīstāt teritoriju, kur ir lieli koki, vai varbūt tas ir vecs muižas parks, tur var būt kāds retas sugas eksemplārs, kas ir aizsargājams. Tad vajag dendrologa slēdzienu, jo pretējā gadījumā zaudējumi var būt milzīgi.
– Vai var sacīt, ka darbs jums ir arī hobijs?
– Es tā varētu teikt, kaut man ne hobiju, ne interešu nav trūcis. Viena no skolotājām mammai bija teikusi, ka no tā Svilāna vai nu iznāks kas labs, vai nekas, jo man interesēja un joprojām interesē kultūrvēsture, ķīmija, bioloģija. Līdzās dendroloģijai šobrīd joprojām ir liela latgaliešu grāmatu kolekcija, kur vecākie eksemplāri ir no 19. gadsimta sākuma. Tās ir ļoti atšķirīgas lietas, bet mēs pievēršamies etnobotānikas tēmai, proti, par tiem augu nosaukumiem, lietojumu un pārējo, kas ir Latgalē, es varu lasīt latgaliski. Esmu vairāku "Lauku Avīzes" tematisko avīžu līdzautors, esmu darbojies redkolēģijā, arī vairāku rakstu autors grāmatā "Varakļāni un varakļānieši". Manas fotogrāfijas ir bijušas vairākos desmitos grāmatu un izdevumu. Es jau ironizēju, ka fotoaparātu neņemu līdzi tikai gultā un dušā, un tā tas arī ir – mirkli, ko uzreiz neesi iemūžinājis, otrreiz vairs neredzēsi. Kad reiz skrēju pēc fotoaparāta, lai iemūžinātu korinti, kas pilna ar ogām, tajā iemetās strazdu bars, un palika vairs pāris ķekariņu. Datu bāze ir liela, pa ziemu mēģinu ar to tikt kārtībā. No decembra līdz februārim var pārdomāt un ko uzrakstīt, bet beidzamajos gados saistībā ar jaunās oranžērijas celtniecību nesapratu, kā novembris var lēnām pāriet aprīlī. Kad Botāniskajā dārzā bija uzziedējis sniegpārsliņu koks, divas nedēļas nodarbojos tikai ar žurnālistiem.
– Jūs arī braucat uz vecu muižu parkiem, konsultējat un sniedzat savus padomus un redzējumu?
– Nacionālā Botāniskā dārza dendrofloras nodaļa Raimonda Cinovska laikā un citu kolēģu vadībā ir izbradājusi visu veco muižu parkus, mācītājmuižas, aptieku dārzus un daļu pilsētu apstādījumu. Līdz ar to mums ir pilnīga bilde par to, kas bija senāko laiku apstādījumos. Ik pēc 10 gadiem vajadzētu veikt šo vērtību pārinventarizāciju, lai redzētu, kas ir palicis, kas – steidzami jāsaglābj. Šobrīd lielāko daļu parku apsaimnieko pašvaldības, bet ir jāpiesaista profesionāļi. Savā laikā biju dendrofloras nodaļas grupā, kas inventarizēja Varakļānu pils parku. Jārēķinās ar to, ka tur ir ļoti daudz liepu, bet tās jau beidz savu dabisko pastāvēšanu.
– Pie mums iedzīvotāji parasti iestājas par katru koku.
– Ir ļoti rūpīgi jāskatās, kas tas ir par koku, – vai tas ir vecs vai ļoti vecs, vai varbūt vēl labs koks. Nekam nevajag notikt par katru cenu. Ja noliecies koks aug skolas sporta laukuma vai gājēju celiņa malā, tad labāk to izņemt un iestādīt kādu jaunu, skaistu dižstādu. Līdz ar to nezaudēs ne daba, ne mēs. Kad Limbažu pusē Braslavas parkā notika inventarizācija, soli solī gājām ar dendrologu, kur bīstamo koku bija ļoti daudz. Piemēram, bija līka, liela liepa, kas aizlūzusi. Vienojāmies ar dendrologu, ka liepa ir bīstama, varam nozāģēt, atstājot 4-5 m augstu stumbru, uzlikt jumtiņu, un koks varēs vairākus gadus kalpot dzeņveidīgajiem putniem par barības bāzi. Līdz ar to saglabāsim kompromisu starp bioloģisko daudzveidību, apmeklētāju drošību. Katrs gadījums ir individuāls.
– Kā parasti pavadāt atvaļinājumu?
– Atvaļinājuma viena daļa paiet, kopā ar dendrologiem dodoties kādā braucienā uz dendroloģiskiem objektiem. Uz laukiem pārsvarā tieku sestdienās un svētdienās. Taču, lai atpūstos pilnībā, ir jādodas projām no valsts.
– Vai neesat aizmirsis runāt latgaliski?
– Vai tad to var aizmirst? Savas saknes nevar aizmirst, tāpat arī valodu, un lepojos ar to, ka protu runāt latgaliešu mēlē, ko citi neprot. Kad satiekos ar latgaliešiem, bieži raujam vaļā dialektā. Tas būtu smieklīgi, ja es ar latgalieti nerunātu latgaliski. Arī Nacionālajā Botāniskajā dārzā, kad satiekos ar novadniekiem, sasveicinoties sakām viens otram: "Vasals!"