Mūsu novadnieks RŪDOLFS PULKSTENIS ar ģimeni atgriezās dzimtajā Madonas novadā, lai saimniekotu laukos. Aktīvi darbojoties Jauno Zemnieku klubā (JZK), šogad 7. februārī viņš atkārtoti tika ievēlēts par JZK valdes priekšsēdētājas vietnieku. Jaunais lauksaimnieks ir ievēlēts arī Eiropas jauno lauksaimnieku padomē (CEJA) par viceprezidentu, līdz ar to JZK viedoklis ir pārstāvēts Eiropas līmeņa lēmumu pieņemšanā.
Mūsu saruna – par to, kāpēc ir svarīgi ne tikai runāt par lauksaimnieku problēmām, bet arī tikt sadzirdētiem.
– Pastāsti – līdz cik gadu vecumam skaitās jaunais zemnieks?
– Līdz 40 gadu vecumam skaitās jaunais zemnieks un var pieteikties ES atbalstam, kā arī ir atbalsts jaunajiem lauksaimniekiem uzņēmējdarbības uzsākšanai (pirmos 5 gadus uzsākot saimniekošanu).
– Pastāsti par savu saimniecību!
– Nodarbojos ar graudkopību, bioloģiski audzēju labību un trešo gadu arī bioloģiski sertificētu sēklu – rudzu šķirni ‘Kaupo'. Praktiskā lauksaimniecība iet gan roku rokā, gan tomēr atšķiras no teorijas. Tas, ko izlasa uz papīra, ir viens, bet dzīvē nereti ir savādāk. Katrs gads lauksaimniekiem ir savādāks, un pagājušais gads graudkopjiem paliks atmiņā ar ilgstošo sausumu, ar 7. augusta vētru, ar graudu iepirkuma cenu neatbilstību pašizmaksai. Savā saimniecībā līdzīgi kā citi graudaudzētāji eju cauri daudziem pārbaudījumiem.
– Pastāsti, ko dara JZK, kā strādājat?
– Mums ir savas organizācijas mērķi, sanākam kopā, diskutējam. Esam arī par Zemnieku saeimas izvirzītajām prasībām, svarīgi, lai valdība uzklausa un risina lauksaimnieku problēmas. Biedri, kuri ir apvienojušies Jauno zemnieku klubā, pārstāv 15 dažādas nozares, kā arī vēl piepulcējas tie, kas tikai domā saistīt savu dzīvi ar lauksaimniecību, kam jāizšķiras par kādu uzņēmējdarbības formu laukos. No Madonas novada JZK darbojas 12 biedri, bet mums sociālajos tīklos ir arī daudz sekotāju, kas tieši neiesaistās organizācijas darbā, bet seko līdzi aktualitātēm. Latviešiem tas ir raksturīgi, ka ir diezgan kūtri, kad jāiestājas kādā lauksaimnieku organizācijā, daudzi labprāt gribētu, lai kāds cits viņu vietā izdara. Biedru nauda JZK ir ļoti simboliska – 15 eiro gadā. JZK organizē pieredzes apmaiņas braucienus pie citiem saimniekiem, regulāri tiekamies, pārrunājam dažādas tēmas, problēmas, katrs izsaka savu sāpi. Cenšamies nodrošināt, lai JZK biedriem būtu interesanti līdzdarboties organizācijā.
– Vai beidzamajā laikā par JZK dzirdams kas vairāk? No kā atkarīgs jūsu organizācijas balss skaļums?
– Mūsu biedrībai, protams, ir ievēlēta valde, un mēs darbojamies tā, lai aktīvi tiktu pārstāvētas biedru un JZK intereses. Jaunajiem zemniekiem ir dažādi uzskati, ko uzklausām, saskaņojam vairākuma viedokli. Pagājuši divi gadi, kopš JZK ir biedrs Eiropas jauno lauksaimnieku padomē, un Latvijas jaunie lauksaimnieki tur ir pārstāvēti, braucam uz sanāksmēm Briselē. Tas ir solis, kā varam ko ietekmēt, panākt, lai kādā ES regulā ko mainītu, vadoties pēc zemnieku interesēm. Ir CEJA – organizācija, kas apkopo un iesniedz Eiropas Komisijai viedokļus par nepieciešamajām izmaiņām dažādās regulās un citos normatīvajos dokumentos, kas ietekmē lauksaimniekus. Likumi, kas nāk no Eiropas mūsu virzienā, var tikt koriģēti, ja visu valstu jaunie lauksaimnieki iestājas par savām vajadzībām un situācijas uzlabošanu. No JZK tiku deleģēts pārstāvēt jauno zemnieku intereses, piedaloties Eiropas jauno lauksaimnieku padomē. Eiropas Savienības līmenī mūs tagad respektē vairāk, nekā pirms gada, kad konferencē, kur runāja par lauksaimniekiem, lauksaimnieku gandrīz vispār nebija.
– Vai bieži jādodas uz ES līmeņa sanāksmēm? Vai ir izdevies kaut ko pamainīt atbalstā jaunajiem lauksaimniekiem?
– Jā, tas nozīmē lidojumus uz Briseli, piedalīšanos sanāksmēs, diskusijas, kas pamatā notiek angļu valodā. Parasti tiekamies reizi mēnesī, kad aizbraucu uz sanāksmēm, semināriem vai konferencēm. Tā tagad ir mana atbildība, kas prasa izraušanos no ikdienas, tā ir arī prombūtne no ģimenes. Esmu jau pieradis, bet Eiropas varas gaiteņus vēl mācos pazīt.
Līdz šim redzamākais panākums ir tas, ka jaunajā KLP stratēģiskajā plānā jaunajiem lauksaimniekiem izdevās palielināt atbalstu no 2 % uz 3 % no kopējā budžeta. Tagad jau sākam strādāt pie Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) pēc 2027. gada, lai nākamajā plānošanas periodā tiktu pie lielāka papildu atbalsta un labvēlīgākiem nosacījumiem jaunajiem lauksaimniekiem. Eiropā likumu ritenis griežas un mainās mazliet citādāk nekā Latvijā. Parasti tās ir trīs, četras, dažreiz pat piecas darba grupas, kamēr mēs nonākam līdz kopējam dokumentam, kur ir apkopots mūsu – Eiropas jauno lauksaimnieku – viedoklis.
– Kā skaties uz lauksaimnieku protesta akcijām, kas gada sākumā notiek daudzās ES valstīs?
– Kad KLP sāka izstrādāt virzību uz "zaļo kursu", situācija bija pavisam citādāka. Visu pamainīja "Covid-19" pandēmija, Krievijas uzsāktais karš Ukrainā. Apstākļi, tirgus un ekonomiskās situācijas ietekme būtu atšķirīga. Vairs nav standarta situācijas, problēmas ir samilzušas. Ja atskatās, kā bija laukos pirms desmit gadiem un tagad, lauksaimniekiem, salīdzinot ar iekšzemes kopproduktu, subsīdiju vērtība ir samazinājusies par vairāk nekā 15 %, plus vēl inflācija. Naudas vērtība ir samazinājusies, līdz ar to sanāk, ka saņemam par trešdaļu mazāk, nekā lauksaimnieki saņēma pirms desmit gadiem, bet neviens nevar strādāt zem ražošanas pašizmaksas. Arī produktu imports no valstīm, kas saražo lētāk, nostāda vietējos zemniekus nekonkurētspējīgā situācijā. Tajā pašā laikā klāt nāk arvien jaunas prasības, kas lauksaimniekam jāizpilda. Protams, daudzās lietās redzam pozitīvo, kas tiks panākts ilgtermiņā, bet tas prasa laiku, lai sasniegtu KLP mērķus, izpratni. Dažās lietās bija uzstādīti augsti vides mērķi, kam nav instrumenta vai mehānisma, kā tos sasniegt. Tā tas ir augu aizsardzības līdzekļu (AAL) samazināšanā par 50 % visās ES valstīs. Latvijas lauksaimnieki jau tā AAL patērē zem vidējā līmeņa, un samazināt vēl bez pienācīgiem instrumentiem nav iespējams. EK prezidente Urzula fon der Leiena jau piekāpās lauksaimnieku protestu priekšā, atvirzot zaļā kursa prasības uz vēlāku laiku. Ideja jau ir laba, bet ir jāsaprot, ka lauksaimnieki ir dažādi, un ir jāciena katra izvēle, kā saimniekot (bioloģiski, integrēti, konvencionāli).
– Vai JZK atbalsta protesta akcijas?
– Mēs visus savus biedrus informējām par 5. februāra protesta braucienu, un katrs pats izvēlējās, piedalīties vai nē. Mēs kā lauksaimnieki nespējam gūt pienācīgus ienākumus par savu produkciju, ir jāpieņem tāda cena, kāda tā ir. Taču lauku uzņēmējam gribētos mainīt situāciju, izbeigt ievesto graudu plūsmu. Protesta akcijā tomēr vairāk bija pārstāvēti graudaudzētāji. Jāpiekrīt arī tam, ka ES vides aizsardzības mērķi bija uzlikti augstāk par pārējiem, neskatoties arī uz to, vai mēs kā lauksaimnieki varam tos īstenot. Tagad jūtama tendence iet uz līdzsvarošanu, vides prasību mīkstināšanu, neizcelt vienu prioritāti, meklēt vidusceļu. Tas tikai norāda, ka lauksaimnieku intereses netika laikus pienācīgi aizstāvētas. Taču ir jautājumi, kurus var atrisināt, ir tādi, kas prasa viedokļu saskaņošanu.
– Vai nenožēlo lēmumu atgriezties dzimtajā pusē un veidot savu saimniecību?
– Nekad ar sievu Kristīni to neesam nožēlojuši. Tas bija apzināts lēmums, vēlējāmies tīru, zaļu un veselīgu vidi, kur dzīvot, audzināt bērnus. Protams, saimniecību nācās veidot gandrīz no nulles. Arī Rīgā bija daudz iespēju, bet šeit ir pavisam cits piepildījums. Tiesa, neiet jau viegli, bet ar ģimenes spēkiem var daudz. Madonā ir iespējas gan attīstībai, gan kultūrai, gan izklaidei. Dejojam vidējās paaudzes TDA "Vidzeme", uz koncertiem aizejam biežāk, nekā dzīvojot Rīgā. Bērniem ir plašākas iespējas pilnveidot savas intereses tuvāk mājām.
– Ko ieteiktu jaunajiem zemniekiem?
– Vienas receptes nebūs, jo katram ir individuāla situācija. Svarīgi, lai būtu iespēja saņemt solīto atbalstu. Pagājušajā projektu pieņemšanā jauno lauksaimnieku programmai pieteicās divreiz vairāk pretendentu, nekā pieejams atbalsts, daudzi palika aiz svītras. JZK vēlas panākt, lai siets, caur kuru mazajiem un jaunajiem lauksaimniekiem ir jāiziet, būtu pamatots. Svarīgi ir arī papildināt savas zināšanas ar jaunākajām aktualitātēm un izglītoties, jo bez zināšanām ir grūti attīstīties. Uz lauku saimniecību ir jāraugās ne tikai kā uz dzīvesveidu, bet arī biznesa modeli, kur ir jāspēj nopelnīt.
23.02.2024.