Ģitārista MĀRČA AUZIŅA radošā biogrāfija ir vērienīga – savulaik spēlējis grupā „Z-Scars", devies tūrē pa Krieviju kopā ar Jāni Stībeli, pavadot koncertos Laimu Vaikuli, sadarbojies ar Raimondu Paulu, Zigmaru Liepiņu, Uldi Marhilēviču, Amber un citiem mūziķiem, piedalījies daudzos muzikālajos TV šovos un projektos, ieguvis 2. vietu Baltijas džeza ģitāristu konkursā „Sony Jazz Stage 2005".
Mārcis ir mūsējais, madonietis. 8. martā esam aicināti uz pilsētas kultūras namu, kur ar koncertprogrammu „Viens" uzstāsies šobrīd viens no Latvijas labākajiem ģitāristiem – Mārcis Auziņš.
– Auziņu ģimeni Madonā labi pazīst, tajā visi ir radoši cilvēki. Ko vari teikt par ligzdu, no kuras esi nācis? – tiekoties ar Mārci, iesākam mūsu sarunu.
– Abiem vecākiem radošums „uz urrā" parādījās pēdējos gados, kad vairs nebija jāaudzina dēli, kad esam jau savā dzīvē. Mamma glezno, un trīs viņas gleznas ir arī manā mājā. Tēvs radošo garu apliecina akmeņkaltuvē. Esmu bijis līdzās un aptuveni zinu abu aktivitāšu darbības principus, bet pats viņu vaļaspriekos roku iemēģinājis neesmu.
– Tava un jaunākā brāļa joma ir mūzika. Turklāt ne tikai amatiera līmenī.
– Brālis mācās Kopenhāgenā, ir ieguvis maģistra grādu džeza saksofona spēlē un ar panākumiem pagājušajā gadā izdeva solo albumu. Arī viņa albums, tāpat kā manējais, ir nominēts Mūzikas ierakstu gada balvai. Kā smejos – esam konkurenti, lai gan nenoliedzami vispirms tas ir prieks un lepnums.
Līdz šim uz vienas skatuves ar brāli nav sanācis spēlēt, esam saspēlējušies Rīgas dzīvoklī, bet tas ir laika jautājums, gan uzspēlēsim arī uz skatuves.
– Vai pats izglītošanās ceļu jau esi pabeidzis?
– To, kas Latvijā bija saistošs, esmu apguvis. Mācījos Rīgas Doma kora skolas džeza nodaļā, beidzu arī šīs skolas mūzikas menedžmenta nodaļu un absolvēju Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza nodaļu. Šobrīd sevi varu gana labi disciplinēt, bet ir arī idejas un vīzija, kur varētu studijas maģistrantūrā turpināt.
– Vai šābrīža prioritāte ir solo albuma popularizēšana cilvēkos?
– Albums ir izdots, tajā ir ieguldīts liels darbs, bet gada sākumā pastiprināti strādāju pie solo programmas izveides. Tas ir liels izaicinājums – noturēt publiku, uzstājoties ar vienu instrumentu. Šo izaicinājumu esmu pieņēmis un ceru, ka viss izdosies.
– Madonā koncerts būs īpašā dienā – 8. martā.
– Spēlēt dzimtajā pilsētā ir liela atbildība. Te ir zāle, kurā esmu gājis klausīties „Prāta vētru", „Līvus", esmu uzstājies arī pats ar daudziem citiem māksliniekiem. Nu uz skatuves būšu viens. Uztraukums ir, tomēr tas ir pozitīvs, jo zinu, ka koncerts būs labs – spēlēšu mūziku, kuras tapšanā esmu ieguldījis lielu darbu un kura nevar atstāt vienaldzīgu. Par katru no dziesmām, ko spēlēšu, ir savs stāsts. Visas atlasītās dziesmas ar kaut ko ir īpašas: tur ir gan pasaules hiti, gan džeza aranžijas, Raimonda Paula dziesmu aranžijas un liela daļa manu oriģinālkompozīciju. Retrospektīvs pārskats par to, ko daru, ko esmu mācījies, kas mani nodarbina. Stilistiski dažāds koncerts, vienā elpā.
– Interesanti, ka Madonas mūzikas skolā savulaik beidzi klavierspēles specialitāti.
– Mācījos pie skolotājas Reseles un skolotājas Reinsones. Atklāti sakot, nebiju tas labākais skolnieks, jo tolaik bija citas prioritātes. Tomēr klavierspēle man vienmēr bijusi nozīmīga – mācoties citu instrumentu, klavieres bija obligātais pamatinstruments, kas jāapgūst. Atceros, ka bērnībā negribēju spēlēt gammas, tad mamma teica – gan pienāks brīdis, kad par to teiksi paldies. Tā arī ir – klavieru specialitātē iegūtā bāze man daudz ir palīdzējusi. Turklāt ne vien pati spēlēšana, bet mācīšanās princips kā tāds.
– Madonas laikā svarīga bija arī „Ģitāristu sesija"?
– Ģitāru sāku spēlēt 7., 8. klasē, un tas bija amatiera līmenis. Pagrieziena punkts notika brīdī, kad „Ģitāristu sesijas" laikā kinoteātrī „Vidzeme" satiku Tāli Gžibovski – Rīgas 100. vidusskolas muzikālās nodaļas vadītāju. Šī skola tolaik Rīgā un Latvijā bija praktiski vienīgā mācību iestāde, kas bija ar rokmūzikas novirzienu un kurā varēja apgūt ģitāras spēli. Izšķiroši ātri nolēmu braukt mācīties tur, lai ko tas arī prasītu. Pirmajā gadā netiku, ko ļoti pārdzīvoju, vasarā mācījos, un, otrreiz stājoties, viss izdevās.
Madonā mums bija arī savs ansamblis. Grupā „Opītis panks", piemēram, basģitāru spēlēja Māris Bezmers, braucām uz „Biksēres ziņģīti", Ļaudonas festivālu – bija interesanti.
– Šobrīd skatuve gan nozīmē ko citu – tā ir atbildība un cita pietāte.
– Tie ir pavisam cita mēroga koncerti, kuros spēlēju, – pirms pāris nedēļām kopā ar Donu, piemēram, spēlēju koncertu 11 tūkstošiem skatītāju. Un nav jau runa par cilvēku skaitu vien, brīdī, kad ģitāru sāku spēlēt profesionāli, parādījās cita apziņa – lai rastos mūzika, daudz jāiegulda, un no darba nekad es neesmu bijies.
– Vai jūti arī publiku – cilvēkus, kas mūzikai dzīvo līdzi?
– Noteikti! Visvairāk šo saikni esmu izjutis solo numuros. Interesanti, ka pirmais īsais solo koncerts man bija mūsu Valsts prezidentam Raimondam Vējonim un viņa kundzei. Prezidents uzaicināja uz Jūrmalas rezidenci, lai par godu Ivetas Vējones dzimšanas dienai ko nospēlēju. Pēc koncerta aprunājāmies, bija mīļa un neuzspēlēta atmosfēra.
– Vēl jau interesants ir stāsts par Raimonda Paula dāvāto instrumentu.
– Katram ģitāristam tā negadās, man laimējās. Saņēmu no Maestro dāvanu – augstas kvalitātes ģitāru. Maestro tolaik strādāja Saeimā, un kāds no viņa kolēģiem politiķiem bija nopircis savam dēlam ģitāru, kas ir dārgs, augstas klases instruments – Gibson Songwritter EC, taču dēls to tā arī nebija spēlējis. Politiķis bija atdevis ģitāru Paulam, lai viņš savukārt to pēc saviem ieskatiem atdod kādam jaunam censonim. Mēs ar Maestro bijām kopā spēlējuši jau labu laiku (ar Paulu dažādās programmās spēlēju kopš 24 gadu vecuma), atskanēja zvans – Maestro aicināja ciemos. Domāju, ko gan esmu savārījis, bet aizbraucu pie viņa uz māju un istabas stūrī redzu ģitāras čeholu. Pauls saka, lai paskatos, lai paspēlēju. Vaicāju, vai Maestro vēlas, lai palīdzu viņam to pārdot? Viņš atbild – ja laba, lai ņemu un lietoju. Oficiāli ģitāru Pauls pasniedza televīzijas šova ieraksta laikā. Tas, protams, bija liels gods un arī viens no aizmetņiem mana solo albuma tapšanai. Šo ģitāru spēlēju gandrīz katru dienu, kaut mājās ir vēl septiņas ģitāras un citi dažādi instrumenti. Starp citu, šos instrumentus ņemšu līdzi arī solo koncerta tūrē.
Pagājušajā gadā, kas bija Maestro jubilejas gads, nolēmu noaranžēt Raimonda Paula skaņdarbu ģitārai. Kā pirmais bija dziesma „Upē naktī pīles kliedz", ko savulaik dziedāja aktieris Edgars Liepiņš. Ieraksts cilvēkiem patika, un tas bija aizmetnis solo albuma „Viens" tapšanai.
Iekšēji likās, ka kaut kādai pateicībai par dāvanu ir jābūt. Iedomājos, ka albums varētu būt labs veids, kā pateikties. Maestro neapšaubāmi ir liela personība, un tikpat, cik viņš ir liels, tik arī vienkāršs un ar humoru apveltīts. Bez vajadzības neuzdrošinos viņu traucēt, bet reizi mēnesī viņš piezvana, un tad aprunājamies par dažādām aktualitātēm.
– Darbs pie solo albuma, solo programmas tapšanas ir jaudīgs un spēkus prasošs. Kas palīdz atgūties no slodzes?
– Divreiz nedēļā eju uz sporta zāli, mēdzu lasīt grāmatas, patīk aiziet uz kino. Tomēr atpūtas cienītājs neesmu, drīzāk jau – darbaholiķis. Vēlēdamies saglabāt kvalitāti, kādreiz kādam projektam esmu arī atteicis.
– Vai sevi jūti kā rīdzinieku? Kādas attiecības saglabā ar Madonu?
– Neesmu centies nošķirt, kur vairāk jūtos kā mājās – te vai tur. Rīga ir ideāla darba vieta, viss ir sasniedzams, praktiski blakus. Madonā ir miers un klusums, tikai, kad esi pieradis pie Rīgas ritma, Madonas dzīves ritms nereti šķiet par lēnu. Viena mašīna, cilvēku pamaz – ko darīt? Tomēr tas nemaina mīlestību uz dzimto pilsētu. Lielākā daļa draugu arī ir pārcēlušies uz Rīgu, pozitīvais, ka vismaz pieci seši draugi no smilšu kastes laika ir palikuši svarīgi un mēs joprojām satiekamies. Pirms diviem gadiem ar Madonas draugiem bijām skaistā ceļojumā pa visu Eiropu, tā ka ik pa laikam esam kopā.
– Vai mūzikas pasaule ir neizsmeļama?
– Ir jau momenti, kad kaut kas apnīk vai nesanāk, bet atliek internetā vai pasaules praksē paklausīties, kā cilvēki mūzikā dara skaistas lietas, un atkal ir vēlme to darīt pašam. Ar skatuvi un spēlēšanu saslimst. Ir kāds dzinulis, kas pat tajos vakaros, kad esi izlēmis darīt ko citu, piesēdina pie ģitāras un atkal liek kalpot mūzikai.
03.03.2017.