Vestienas pagasta Kāla ezers ir zīmīgs ne tikai ar to, ka ir gleznaina, tūristu iecienīta atpūtas vieta – tā krastos dzīvo vairāki valsts apbalvojumus saņēmušie. Pirmais, ko cilvēki iedomāsies, noteikti ir publicists un Saeimas deputāts Visvaldis Lācis, taču turpat kaimiņos viņa „Baltužēniem" ir „Grāveru" mājas, kur dzīvo ar Triju Zvaigžņu ordeņa I pakāpes Goda zīmi apbalvotais SPODRIS KURMIŅŠ un Atzinības krusta V šķiras kavaliere Vija Lapa.
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieks, Latvijas Ugunsdzēsības muzeja vecākais speciālists Spodris Kurmiņš apbalvojumu saņēmis par ilggadēju un priekšzīmīgu darbību ugunsdzēsēja darbā, par ieguldījumu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta prestiža celšanā un lielo personīgo ieguldījumu Latvijas Ugunsdzēsības muzeja attīstībā, bet viņa kundze – bijusī Āgenskalna ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja, kas tikai nesen beidza savas darba gaitas, tika apbalvota par mūža darbu izglītībā, 54 gadus ieguldot skolotājas darbā, un par nopelniem latviešu valodas stiprināšanā.
Abi kopā dzīvo jau 47 gadus un vecumdienas aizvada „Grāveros" Kāla ezera krastā. Piedāvājam sarunu ar Spodri Kurmiņu. Arī Vijas Lapas dzīves gājums nav mazāk saistošs, taču to stāstīsim citā reizē.
– Esmu dzimis rīdzinieks. Pirmskara un Ulmaņlaika bērns. Redzēju, kā 1940. gadā ienāca mūsu „atbrīvotāji" un kā 1941. gadā sākās karadarbība. Tēvs savas nezināšanas vai dulluma dēļ kara pirmajās nedēļās bija iestājies strēlnieku gvardē, bet pēc tam aizmuka uz Krievijas pusi. Mātei pienāca ziņas, ka var būt nepatikšanas, tādēļ ģimene – māte un mēs, trīs brāļi – devās pie viņas radiem uz Džūksti. 1944. gadā viņa no asinssaindēšanās nomira, un es paliku viens, jo tolaik notika asiņainās Džūkstes kaujas un mūs ar brāļiem izklīdināja. Pievienojos kādai bēgļu grupai, kas devās uz Kurzemi. Apstājāmies Strazdes pagastā. Tolaik man bija nepilni 10 gadi, un nezināju, vai tēvs ar brāļiem ir dzīvi vai miruši, taču 1945. gadā viņi mani sameklēja, un es pārcēlos uz dzīvi pie tēva Rīgā. Atminoties kara laiku, jāatzīst, ka viegli nav gājis. Jau Džūkstē par mata tiesu izglābos no nāves, jo kāds policists bija pārliecināts, ka esmu krievu spiegs, tādēļ, izvilcis pistoli, jau veda aiz stūra nošaut. Par laimi, skolas apkopēja viņu atrunāja. Uz atvadām viņš vēl dusmīgi iespēra man pa pēcpusi. Nepatīkamas atmiņas saglabājušās arī no Strazdes pagasta, kur sagaidīju kapitulāciju. Tolaik dzīvoju Strazdes muižas ēkā. Neilgi pirms padomju armijas ienākšanas redzēju, kā Strazdes parkā kāds vācu kareivis spēlē akordeonu. Viņš mani pieaicināja klāt un teica: „Ņem, man to vairs nevajadzēs, jo rīt te ienāks krievi." Tā arī notika. Ienāca padomju armija. Ielauzās arī pie mums – nokāva visas vistas, atņēma pulksteņus un arī jau minēto akordeonu. Es raudādams aizgāju uz pagastmāju, kur bija apmetušies krievu virsnieki, un lūdzos, lai akordeonu atdod. Viens no virsniekiem izvilka naganu un izšāva gaisā. Arī viņš mani pavadīja ar spērienu pa dibenu, tādēļ var teikt, ka esmu dabūjis pa pēcpusi no abām varām.
Arī pēc kara dzīve iegrozījās citādāk, nekā cerēts. Tēvs, uzzinājis, ka māte mirusi, bija apņēmis par sievu gados jaunāku krievu tautības sievieti. Ar viņu bija grūti sadzīvot, tādēļ devos atpakaļ uz Džūksti pie mātes radiem. Kad nodibinājās tā sauktās MTS jeb mašīnu un traktoru stacijas, 16 gadu vecumā kļuvu par traktorista palīgu. Sekoja iesaukums armijā, un, tā kā biju traktorists, mani norīkoja tankistos, kur kļuvu par mehāniķivadītāju. Vadīju slaveno T-34.
– Jūsu darba mūžs lielākoties ir saistīts ar ugunsdzēsēja darbu. Kā nonācāt šajā profesijā?
– Kad atgriezos no armijas, MTS jau bija likvidētas un tehnika atdota kolhoziem. Pie tēva dzīvot nevēlējos, tādēļ atkal paliku Džūkstē un strādāju kolhozā par smagās automašīnas līdzbraucēju, taču kaut kas iekšā urdīja, jo līdz tam biju beidzis tikai 4. klases un sapratu, ka tā palikt nevar. Šī iemesla dēļ devos uz Rīgu. Kāds paziņa tolaik piedāvāja – nāc pie mums uz ugunsdzēsējiem. Vienu diennakti nostrādāsi, divas būs brīvas. Varēsi mācīties. Tā arī izdarīju. Iestājos ugunsdzēsējos un sāku kā vienkāršs ierindas ugunsdzēsējs. Tāpat kā tagad, arī tolaik daudziem ugunsdzēsējiem tas nebija vienīgais darbs. Tolaik biju jau precējies, un sieva bija skolotāja. Iestājos vakarskolā, lai cik tas dīvaini liktos – uzreiz 9. klasē. Direktore bija šaubīga, taču vēlāk noteica – labi, pamēģināsim. Tā es – vīrietis, vecāks par 30 gadiem – beidzu 9. klasi.
Ugunsdzēsības priekšnieks pēc izlaiduma teica, ka par ierindas ugunsdzēsēju vairs nederu – jāiet virsnieku skolā. Tolaik ģimenē jau bija bērns, un es ļoti nevēlējos veselu gadu pavadīt Ļeņingradā, taču priekšnieks beigās „pielauza", un tā ieguvu virsnieka pakāpi. Jāpiezīmē, ka vienā ugunsdzēsības komandā kopā nostrādāju 17 gadu. Vēlāk tiku pārcelts uz operatīvo štābu, kur nostrādāju līdz 1986. gadam, kad aizgāju izdienas pensijā. Pēc došanās pensijā mani aicināja strādāt Latvijas Ugunsdzēsības muzejā. Kā galveno argumentu minēja to, ka tur ir labs zinošu darbinieku kolektīvs, taču nav neviena profesionāla ugunsdzēsēja.
Muzejā strādāju līdz pat brīdim, kad Šķēles kungs pateica – vai nu alga, vai 60 latu pensija. Tā kā pensija man bija lielāka par algu, es un vēl pieci muzeja darbinieki izšķīrāmies par iešanu prom. Pēc laika izrādījās, ka neviens cits muzejā uzņemties darbu ar fotonegatīviem nebija gatavs, tādēļ muzeja direktors mani aicināja atpakaļ.
– Ugunsdzēsēja darbs parasti saistās ar briesmām. Vai ilgajā darba mūžā pašam arī ir nācies pārdzīvot brīžus, kad jau bija jūtama nāves elpa?
– Šādi gadījumi ir bijuši vairāki. Viens no spilgtākajiem noteikti bija ugunsgrēks Valsts Filharmonijas ēkā 1963. gadā. Ugunsgrēks bija izcēlies apkopējas paviršas attieksmes dēļ. Blakus skatuvei bija atstāts spainis ar ieslēgtu ūdens sildīšanas spirāli. No tā arī izcēlās ugunsnelaime. Tā kā ugunsbīstamības līmenis bija augsts, dzēšanas darbos iesaistīja vairākas dzēsēju brigādes, tai skaitā manējo. Priekšniecība teica, ka manai brigādei jākāpj uz jumta un jālauž skārds, lai varētu uguni dzēst no augšas. Darbu veicām uz maiņām, un aptuveni 10 minūtes pēc tam, kad biju nokāpis no jumta, lai atpūstos, filharmonijas jumts iebruka. Smagu ievainojumu guva darbabiedrs, kas mani bija nomainījis, kā arī vairāki citi ugunsdzēsēji, viens arī gāja bojā. Var tikai minēt, kas būtu noticis, ja es būtu tās 10 minūtes ilgāk uzkavējies.
Ja runājam par kurioziem ugunsgrēkiem, viens no tiem, kas noteikti jāmin, ir latviešu strēlnieku pieminekļa dzēšana, kurā pats piedalījos. Piemineklis tādā izskatā, kādā jūs to šobrīd redzat Rīgā, Strēlnieku laukumā, būtiski atšķiras no sākotnējā – tam bija jābūt daudz augstākam. Ugunsnelaime notika tādēļ, ka ap pieminekli uzceltās būdas, kurā strādāja tēlnieki, dēļi bija piesūkušies ar dīzeļdegvielu, kuru izmantoja telpas apsildīšanai. Pietika ar vienu dzirksteli, lai izceltos ugunsgrēks, kas arī notika. Tas bija bargā ziemā. Granītu dzēst ar karstu ūdeni nevarējām, jo tas plaisās, taču dzēst vajadzēja, tādēļ dzēsām gan ar putām, gan izmantojām ūdeni. Atminos, ka dzēšanas laikā uzkāpu vienam strēlniekam uz rokas, un tā pārlūza uz pusēm. Tā kā pieminekli bija plānots atklāt par godu Ļeņina 100. dzimšanas dienai, skandāls bija liels un galvas ripoja. Pēc šī gadījuma no amata šķīrās iekšlietu ministra vietnieks, kas atbildēja par ugunsdzēsību, kā arī tika noņemts Ugunsdzēsības pārvaldes priekšnieks.
– Kas jums pašlaik sniedz prieku un atslodzi dzīvē?
– Līdztekus darbam, ko veicu muzeja vajadzībām, neesmu atteicies no rakstīšanas, kas mani vienmēr ir ļoti saistījusi, un, kas zina, ja dzīve bērnībā un jaunībā citādāk iegrozītos, iespējams, būtu kļuvis par žurnālistu. Bija brīdis, kad strādāju „Padomju Jaunatnē", taču pēc gadījuma, kad Ļeņina rajona komerckomitejas sanāksmē atteicos runāt krievu valodā, mani nosauca par nacionālistu, kam savukārt sekoja zvans no „Padomju Jaunatnē" strādājošā Ābrama Kleckina, kas teica: „Biedri Kurmiņ, mūsu avīzē latviešu nacionālistiem nav ko darīt. Varat iet." Šad tad kaut ko vēl uzrakstīju „Liesmai" vai „Cīņai". Pašlaik rakstu „Grāveru" dienasgrāmatu un arī pats savu īso biogrāfiju. Nu jau būs 47 gadi, kopš dzīvojam kopā ar sievu. Ir meita un dēls, kā arī paprāvs mazbērnu pulciņš. Ja veselības vai darba dēļ nav jādodas uz Rīgu, pamatā dzīvojam „Grāveros". Ik pa laikam ciemos atnāk kaimiņš Visvaldis Lācis. Sieva apliecinās, ka abi esam kaismīgi šahisti. Patīk arī nodoties makšķerēšanai tepat Kālā. Tas atslogo domas.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
AGRA VECKALNIŅA foto