Pirms 151 gada, 17. maijā, pirmo reizi dzēst ugunsgrēku Vecrīgā devās Rīgas brīvprātīgo ugunsdzēsēju komanda. Atzīmējot Latvijas ugunsdzēsības izveidošanās brīdi, 17. maijā tiek atzīmēta Ugunsdzēsēju un glābēju diena. Tādējādi tiek apliecināta pateicība un cieņa cilvēkiem, kuri, riskējot ar personīgo drošību, novērš nelaimju sekas un glābj citiem dzīvību.
Tuvojoties profesionālajiem svētkiem, uzrunājām jauno speciālistu, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes reģiona brigādes Madonas daļas Ērgļu posteņa komandieri, virsleitnantu UVI KONOVALOVU.
– Kā savulaik nāca lēmums iet mācīties ugunsdzēsējos?
– Domas par tālāko nākotni sākās tikai pēdējā skolas gadā, kā jau tas ir daudziem. Draugs gadu iepriekš bija aizgājis šo ceļu un aicināja arī mani. Esot nodrošināts darbs, par studijām nav jāmaksā, saņem stipendiju, ir sociālās garantijas. Veselība man laba un fiziskā sagatavotība – arī. Būtībā tas bija praktisks apsvērums, apzinoties, cik grūti mūsdienās jauniešiem nereti ir atrast darbu. Tā pēc Ērgļu vidusskolas aizgāju mācīties uz Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžu, savukārt 2012. gadā pabeidzu Rīgas Tehnisko universitāti. Iegūtā izglītība kā reiz der manam pašreizējam amatam. Lai strādātu par ugunsdzēsēju glābēju, jāmācās trīs mēneši, es tomēr izvēlējos augstāko izglītību. Apzināti gāju uz vadības līmeni, lai būtu virsnieks un arī karjeras iespējas būtu lielākas.
– Vai arī lēmums nākt atpakaļ uz Ērgļiem bija apzināts?
– Tā vairāk dzīve iegrozījās. Kamēr jau vieta nav atbrīvojusies, nav arī, kur atnākt. Iepriekšējais vada komandieris aizgāja pensijā, tobrīd strādāju Jēkabpilī par inspektoru. Protams, biju priecīgs par šādu piedāvājumu nākt atpakaļ uz dzimto pusi.
– To, ko dara ugunsdzēsēji glābēji, visi apmēram saprot. Bet kāda ir posteņa komandiera ikdiena?
– Liels pluss ugunsdzēsējiem ir tas, ka ir viena dežūra, pēc tam – trīs diennaktis brīvas. Kā komandieris strādāju ierasto darba laiku – astoņas stundas dienā. Daļēji tas ir mīnuss, jo ugunsdzēsēji glābēji papildu ienākumu gūšanai brīvajās dienās strādā vēl kādus darbus. Mans ikdienas darbs aizrit ar uzraudzību, pārbaudu ugunsdrošību objektos savā pārziņas rajonā, tāpat ar pašvaldību kopā risinām dažādus civilās aizsardzības jautājumus, braucu arī uz ugunsgrēkiem, tā ir komandas vadība, darbs ar personālsastāvu. Pakļautībā ir 13 darbinieku, katram ir savs uzdevums. Darbā ir disciplīna, sava kārtība, darām savu darbu, katru dienu mācāmies un pilnveidojam sevi. Ar šo gadu ir paaugstinātas sociālās garantijas, tiekam apģērbti pēc Eiropas standartiem, pamazām visā VUGD Latvijā tiek iepirkta tehnika. Nevar sūdzēties.
– Kā ir ar nodrošinājumu Ērgļu postenī? Nav noslēpums, ka esat jauna ugunsdzēsēju depo gaidās, jo iepriekšējais atrodas avārijas stāvoklī.
– Ērgļu postenī aprīkojums ir samērā labs, mūsu rīcībā ir divas ugunsdzēšamās mašīnas, parasti gan izbraucam tikai ar vienu, jo maiņā ir divi līdz trīs cilvēki. Otra mašīna ir rezervei, tā arī ir vairāk aprīkota citiem darbiem, piemēram, lai dotos uz ūdens vai ceļu satiksmes negadījumiem. Lai celtu jaunu ugunsdzēsēju depo, sākumā jānojauc iepriekšējais. To sola sākt darīt šogad. Jaunajā postenī būtu jābūt citādāk – labāk. Pašreizējās telpas diemžēl neatbilst VUGD prasībām, ir tomēr normatīvi, pēc kā jāvadās. Telpu neatbilstību izjūtam, piemēram, kad jāskrien uz mašīnu un jāsteidzas uz izsaukumu – ir sliekšņi, līkumi, cītīgi jāskatās zem kājām. Lai vai tās ir sekundes, bet nelaimes brīdī tās var būt izšķirošās. Tāpat nepieciešams žāvēšanas tornis šļūtenēm, jo tas neatbilst prasībām. Kaut arī šobrīd atrodamies pagaidu telpās, visus darbus vienmēr cenšamies paveikt ātri un operatīvi.
– Nezinot to darba ikdienu, sabiedrībā nereti mēdz pukoties, ka ugunsdzēsēji glābēji ilgi brauc uz izsaukumu.
– Protams, cilvēki mēdz pārmest. Piemēram, braucām dzēst šķūni, vēlāk, apskatoties izsaukumu reģistru, redzējām, ka galamērķī bijām 16 minūšu laikā no izsaukuma saņemšanas. Saprotams, ja šķūnis deg, cilvēkam šķiet, ka tas velkas mūžību, un tad apkārtējiem stāsta, ka VUGD brauca veselu pusstundu. Un vēl atbrauca bez ūdens! Jāizskaidro, ka ūdens VUGD mašīnā pietiek 4-5 minūšu dzēšanai. Bet cilvēkiem šķiet, ka atbraucām ar tukšu mucu. Tā ir mūsu darba neredzamā realitāte, bet domāju, ka šī sapratne nāks ar laiku. Mašīnas vienmēr ir pilnas ar ūdeni, vienmēr esam gatavi izbraukt. Arī nesenākais gadījums diemžēl bija tāds, ka atbraucām un nebija pat, ko dzēst. Pēc tam secināja, ka pulksten 2 jau bija dedzis, cilvēki bija redzējuši blāzmu, bet VUGD tika izsaukts tikai pulksten 9… Tas bija smags gadījums, pagaidām zaudējumu ziņā, šķiet, lielākais manā pieredzē.
– Kādi ir visbiežākie darbi, ar ko saskaras ugunsdzēsēji glābēji Ērgļu pusē?
– Neviens izsaukums nav vienāds. Deg, sākot no miskastēm, līdz pat kūlai un mājām. Šogad gan pie mums ir bijis tikai viens izsaukums uz kūlas ugunsgrēku. Tikko dzēsām un izglābām mežu. Ir arī ceļu satiksmes negadījumi, glābšana no augstumiem. Atceros, kā izdevās izglābt trīs Līvānu tipa mājas, kas viena pēc otras aizdegās aptuveni pusgada laikā. Visi zina, ka tās ir teju vai sērkociņu kastītes, kas var ļoti ātri nodegt. Tad bija gandarījums, ka visos gadījumos tomēr ugunsgrēku šajās mājās izdevās nodzēst. Tā vienkārši bija tāda apstākļu sakritība, melnā strīpa. Toties, kad cilvēki redzēja šādas nelaimes notiekam, uzreiz apkārtējās mājās sāka mainīt skursteņus, pievērst lielāku uzmanību ugunsdrošībai. Par to būtu jārūpējas arī visiem pārējiem. Rezultāti jau ir, ja tikai pats sevi sargā. Biežākās problēmas parasti arī ir ar dzīvojamo sektoru, kur ugunsnelaimes izceļas tādēļ, ka netiek līdz galam ievēroti ugunsdrošības noteikumi mājokļos, lauku mājas tiek pārkurinātas vai apkures sistēmas ir ļoti novecojušas, nav tīrīti skursteņi, ir veca elektroinstalācija.
– Vai cilvēku informētība par dažādiem drošības jautājumiem pieaug? Vai izdodas viņus sasniegt ar informatīvām publikācijām?
– Vienmēr cenšos iedzīvotājus konsultēt, publicējam informatīvos materiālus laikrakstā, viesojos skolās, un pie sevis vienmēr laipni uzņemam arī skolēnus, stāstām visu un izrādām. Šķiet, ka pamazām cilvēki sāk saprast, ka nepieciešamības gadījumā jāzvana uz vienoto glābšanas dienesta tālruni 112. Tomēr dziļāk laukos joprojām mēdz gadīties tā, ka cilvēks zvana kaimiņam, paziņai vai meklē rokā konkrēti kādu ugunsdzēsēju, lai brauc pie viņa. Savās mājās sēžot, ugunsdzēsējs nevar ne izbraukt ar tehniku, ne doties izsaukumā. Arī tās var būt dažas dārgas sekundes vai minūtes, kas zaudētas. Iespējams, cilvēkiem joprojām saglabājies stereotips, ka zvans uz 112 iet caur Rīgu vai Valmieru, ka tas būs ilgi, ir kaut kādas bailes tur zvanīt. Labāk gribas pazīstamiem – vietējiem cilvēkiem zvanīt. Tāpēc joprojām turpinām iedzīvotājiem uzsvērt, ka zvanīt uz 112 būs visātrāk.
Saistībā ar kūlas ugunsgrēkiem – uzskatu, ka Ērgļos ir daudz lauksaimnieku, mazinās neappļautās pļavas. Iespējams, tādēļ Ērgļu pusē kūlas ugunsgrēku ir samērā maz. Bet kādreiz cilvēki tā arī uzskatīja, ka, dedzinot zāli, tiek sakopts savs īpašums. Tagad cilvēki kļuvuši izglītotāki, turklāt apzinās, ka par pērnās zāles dedzināšanu var saņemt sodu. Un sodi arī tiešām reāli tiek piešķirti, un šī sistēma darbojas. Mēdz jau, protams, kūla aizdegties no ugunskuriem – netīšām. Cilvēki parasti tāpat liedzas, ja nav pie rokas pieķerti, bet tad iesaistās policija.
– Nevar jau par darbu vien. Pastāstiet, kā atpūšaties, kā aizvadāt brīvos brīžus?
– Nodarbojos ar sportu, šobrīd spēlēju volejbolu amatieru līmenī – savam priekam, mazliet tikai uz sacensībām aizbraucam. Piedalos arī kultūras pasākumos, dejoju tautisko deju kolektīvā, tas palicis kopš skolas laikiem. Vajag jau tās rindas aizpildīt, jo nav pārāk daudz vienaudžu, kas atnāk atpakaļ uz Ērgļiem. Kuri uz Rīgu aizgājuši, pārsvarā uz Ērgļiem atbrauc tikai ciemos pie vecākiem, atpūsties. Pavisam viens gan neesmu, ir jau pa kādam, tā teikt, lauku patriotam. Jau studiju laikā mani vilināja atpakaļ uz laukiem, lielpilsētā tā arī nepieradu. Nevelk mani uz turieni. Vecāki Ērgļos nodarbojas ar lauksaimniecību, palīdzu arī lauku darbos. Tiek turēti lopiņi, jāpļauj zāle; saimniecība gan nav pārāk liela, tā ka uz maiņām tiekam arī atvaļinājumā. Viens no brāļiem dzīvo Rīgā, bet otrs arī palicis Ērgļos. Hobija līmenī dodos arī medībās, tiek medītas mežacūkas, lai palīdzētu zemniekiem mazliet apsargāt laukus. Mēģinām tās apkarot, bet ar apziņu, ka visiem mums līdzās jāsadzīvo.