Enerģija, piedzīvojumi un spēja iedvesmot citus — tā īsumā var raksturot ANDŽEJU REITERU, kurš vienlaikus ir piedzīvojumu meklētājs, avantūrists, biznesa koučs un komandu psiholoģiskās sagatavotības treneris. Viņa pieredze nāk no dzīves, ekspedīcijām paaugstinātas grūtības apstākļos un darba ar komandām, kur izšķiroša ir mentālā noturība.
Nupat viņš savos stāstos dalījās arī sarunu vakarā "Neparasti parastie madonieši", ļaujot klausītājiem ielūkoties piedzīvojumu pasaulē un tajā, kā ekstremālas situācijas var kļūt par vērtīgām dzīves un līderības mācībām.
– Es piedzimu Meirānos. Tā bija mana skaistā bērnības zeme. Un no turienes tad arī viss sākās. Pēc tam dzīve aizveda plašajā pasaulē – uz citām vietām, citām valstīm, citām pieredzēm. Vecāki daudz pārvietojās – dzīvojām te Cēsīs, te Bauskā. Tad es sāku mācīties militārajā jomā, virsnieku skolā, vēlāk pārcēlos uz Rīgu. No tās sākās mana lielā pasaule. Vispirms cīņas sports. Pēc militārās karjeras beigām padzīvoju Taizemē, Kambodžā. Tad nāca ekspedīcijas, sarežģīti apstākļi, kurus ne katrs izvēlētos. Virzieni ir dinamiski un drosmīgi.
Paralēli tam strādāju skolās, ar jauniešiem, konsultēju sporta komandas, uzņēmumus. Mācu par izaugsmi, par lēmumu pieņemšanu. Tā mana dzīve ir sadalīta divās lielās sfērās – ceļošana un pasniedzēja, trenera darbs. Laiku pa laikam Stradiņa universitātē pasniedzu nodarbības kā lektors.
– Kāds bijis jūsu ceļš līdz tam, kur esat šodien?
– Man ļoti agri sākās pieauguša cilvēka dzīve. Tas bija 14 gadu vecumā. No tā brīža es strādāju, pelnīju un biju prom no vecāku aizgādniecības. Kamēr citi vēl mācījās pamatskolā vai vidusskolā, es jau dzīvoju pieauguša cilvēka dzīvi. Tajā laikā jau sāku ceļot. Četrpadsmit gadu vecumā sāku trenēt pirmo austrumu cīņu grupu un labi pelnīju. Es pats varēju noteikt savas prioritātes, ko es gribu darīt un ko ne. Un, kas būtiski – es par savām izvēlēm varēju arī samaksāt.
Šis ceļš nepavisam nebija viegls. Agrā patstāvīgās dzīves sākšana nebija saistīta ar to, ka es slikti mācījos, bet bija vesela virkne priekšmetu, kas mani neinteresēja un šķita dzīvē nevajadzīgi. Tas ir pierādījies līdz pat šodienai. Toties bija priekšmeti, kurus skolā nepasniedza, bet šķita ļoti vērtīgi, un tos es apguvu pats. Šis posms bija saistīts ar lielu bulingu – kā tagad teiktu, nesaprašanu, izspiešanu, pat kaut kādā mērā ar apsmiešanu. Toreiz nekādas aizsardzības nebija. Principā vecāki pat īsti nezināja, ko es daru. Bet es trenēju sevi, mācījos to, kas man patiešām interesēja.
– Jūsu profesionālais pamats saistīts arī ar glābšanas dienestu.
– Jā, sākums patiešām bija saistīts ar ugunsdzēsības dienestu. Tie bija juku laiki, un Latvija sastapās ar tādu lietu, ka bija nepieciešami glābēji ļoti sarežģītās lietās – ķīmiskās avārijās, katastrofās, masu panikā utt. Cilvēki tam nebija sagatavoti. Es biju pirmajā vilnī, kas uzsāka šo sagatavošanos. Apguvu pietiekami neparastu virzienu, proti, militāro psiholoģiju. Tas viss man pēc tam dzīvē ļoti noderēja. Un tieši to es mācu citiem – kā pieņemt lēmumus nestandarta situācijās, iet uz priekšu, nepadoties. Šis man ļoti patīk un uzrunā joprojām. Mana profesija ir plaša profila glābšanas darbu vadītājs.
– Esat atgriezies Madonas pusē. Kas piesaista dzimtajai pusei un liek būt tai uzticīgam?
– Tā ir piederības sajūta. Esmu iegādājies nelielu īpašumu Kārzdabas pusē. Ar lielu prieku turos pie šīs vietas. Esmu iekopis meža dārzu. Mani ļoti interesē permakultūra un viss, kas ir saistīts ar cilvēka autonomu dzīvi jebkuros apstākļos. Vairākkārt man ir prasījuši, ko nozīmē ūdens pilsēta. Es uzskatu, ka jebkurš cilvēks ir spējīgs nodrošināt sevi autonomi no sistēmām, vadiem, elektrības, pat no zemes esamības. Es ticu, ka cilvēks var dzīvot daudz neatkarīgāk, nekā mēs esam pieraduši domāt. Nupat tikos ar vairākiem Okeānijas iedzīvotājiem, un viņi dzīvo šādā ritmā. Viņi dārzeņus audzē jūrā. Sapin jūraszāles, izveido organiku un audzē burkānus. Lai cik tas dīvaini arī būtu. Tas ir iespējams jebkur. Teikšu, ka tā, iespējams, ir mana sociālā misija un tas mani ļoti aizrauj.
Mans skatījums vienmēr ir bijis, lai cilvēki atgriežas laukos, turklāt attālākos laukos. Nav pareizi, ja cilvēki dzīvo tikai pilsētās. Katru reizi uz savu īpašumu braucu pa citu ceļu. Man tik ļoti patīk redzēt to skaistumu, kas paveras pa logu – meži, pļavas, kalni.
– Jūsu ceļojumu kontā ir vairāk nekā 120 valstu. Tie nav vienkārši tūrisma braucieni.
– Ceļošana ir manas apziņas neparastā īpatnība, un tā ir saistīta ar diviem notikumiem manā dzīvē, un abi ir saistīti ar Madonas pusi. Viens ir tas, ka mani vecāki ļoti pārvietojās. Tēvs ir no Saikavas, bet mamma no Viļāniem. Dzīvoju Meirānos, tad Madonā, vēlāk Bauskā un Cēsīs. Biju pieradis, ka nekas nav tik ļoti noteikts un vienmēr jābūt gatavam visu mainīt. Mans tuvākais radinieks Teodors Reiters noteikti man nodeva kādu gēnu. Arī viņš bija diezgan nesaprasts skolā, bet viņa pasniedzējs ieraudzīja viņa talantu un burtiski izglāba. Viņa koncerti notika visā pasaulē. Viņš bija tas cilvēks mūsu dzimtā, kurš ceļoja ne tikai pa Eiropu. Esmu pārliecināts, ka šis gēns ir nodots man. Ceļošana ir organiska – man patīk jauni cilvēki, nesaprotamas valodas, citādas kultūras. Tas maina skatījumu. Es neticu vienkāršiem spriedumiem, neticu tam, ko bieži rāda ziņās. Man ir savs redzējums, kas veidojies no ceļošanas pieredzes.
Šobrīd ir valstis pasaulē, kuras varu saukt par savām mājām, kur esmu dzīvojis ilgāku laiku. Esmu dzīvojis Taizemē, Gruzijā, Losandželosā, arī Krievijā. Visas man ir bijušas tuvas, un neredzu nekādas pretrunas vai naidīgumu. Tā ir prasme pieņemt dažādību. Arī piedzīvots ir daudz, pat naids un nosodījums. Tomēr neviena no šīm vietām nav vilinājusi tik ļoti, lai paliktu tur uz dzīvi. Man patīk dvēseliskāka vide, māju sajūta. Cilvēks bez tās ir pazaudējis sevi.
– Kā jūs pats raksturotu sevi kā neparasti parasto madonieti?
– Man ir ļoti izteikta māju sajūta. Arī šis sarunu vakars "Neparasti parastie madonieši" bija ļoti ģimenisks. Te varēja just ne tikai kontaktu, bet arī atbalstu no skatītājiem. Šī sajūta man ir ļoti nozīmīga. Ja cilvēks ceļo, tad viņš vēlas kādam ar to palepoties. Man tā ir dzimtā puse, kur vēlos ar šīm sajūtām dalīties.
Esmu ļoti kluss, pat kautrīgs. Mana profesija ir būt vienmēr uz skatuves gan kā pasniedzējam un vadītājam, gan ekspedīciju vadītājam, bet, kad esmu viens pats vai ar savējiem, labprāt esmu vērotājs. Atzīšu godīgi, neesmu redzējis kliedzošus un lielīgus madoniešus. Esmu saticis daudz cilvēku, kuri ir sasnieguši virsotnes, bet viņi nav iedomīgi.
Man patīk daba, un, manuprāt, tā ir ļoti piemītoša lieta Madonas pusei. Novadā ir tik skaista daba, kas pārņem, un es kļūstu kā hipnotizēts katru reizi, kad es atgriežos Cesvaines pusē.
– Jūs mēdz saukt par piedzīvojumu meklētāju un avantūristu.
– Ja cilvēks daudz ceļo, tad patiesi mēdz teikt, ka viņš ir piedzīvojumu meklētājs. Es par sevi tā nevaru teikt. Zinu daudz cilvēku, kuri kā tūristi ir apmeklējuši daudz vietu, bet nebūt tie nav bijuši piedzīvojumi, un nekas nav bijis tāds, kur viņi būtu riskējuši ar savu esību. Esmu gana dārgi samaksājis par šo visu. Ir valstis, kur man ieeja ir liegta, jo tas ir risks. Ir vietas, kur citi neiesaka doties. Piemēram, tuvākajā laikā vēlos apciemot gan Irāku, gan Sīriju. Kaut kādā mērā tas ir avantūrisms, bet ne tāpēc, ka man gribas neparastu dzīvi vai piedzīvojumus, bet tādēļ, ka tā ir mana attieksme. Man neeksistē vārds "nedrīkst". Neprasi atļauju, lūdz piedošanu vai tiec galā ar sekām, vai paciet sodu par pārkāpto. Ja tu prasīsi, vai drīkst, viennozīmīgi atbilde būs – nedrīkst. Man tas neder!
Tomēr, lai viss neliktos tik skaisti, par visu ir jāmaksā, un šeit es nedomāju finansiālo pusi. Ceļošana prasa veselību – laika joslu maiņa, klimatiskie apstākļi utt. Tāpat jebkuram cilvēkam, kurš ir aktīvs ceļotājs, ir ļoti grūti ar personiskām attiecībām. Diemžēl bieži vien samaksa ir arī izjūtās, kad citi tevi nesaprot.
– Vai, ceļojot arī uz politiski nedrošām valstīm, nepārņem bailes?
– Nē, un ticu, ka atbilde var izklausīties lecīga un nepārdomāta. Katrā valstī esmu saticis draudzīgus, labus, skaistus cilvēkus, tāpat arī nelietīgus un sliktus. Man nešķiet, ka nacionalitāte cilvēku padara sliktu vai labu. Tāpat arī ne reliģija. Ja ej bez naida, bez aizspriedumiem, pasaule ļoti bieži atbild ar to pašu.
– Kas šobrīd ir nākamais galamērķis?
– Pēc piecām dienām dodos uz Kambodžu. Kad atgriezīšos, došos uz Čīli un Lieldienu salām. Nupat viesojos Berlīnē Vispasaules tūrisma forumā, kur tika pārstāvēti visi kontinenti. Smēlos perspektīvas un plānoju attīstību.
– Kur jūs gūstat enerģiju un atjaunojat spēkus?
– Tās noteikti ir praktiskas lietas. Vairs nebraucu ātri ar mašīnu, kas bija mans antistress un azarts. Bieži esmu mežā, patīk tur nakšņot. Man ir svarīgi satikt īstus cilvēkus, pabūt ar viņiem kopā, sarunāties ārpus pilsētām. Būt dabā un būt ļoti aizrautam ar kādu ideju. Tas man dod spēku un enerģiju.
– Ja būtu jāatstāj viens vēstījums cilvēkiem – kāds tas būtu?
– Sakiet komplimentus, labus vārdus, atzīstieties mīlestībā šajā mirklī, uzreiz! Mēs nezinām, vai tas varēs notikt kādu citu dienu. Neatlieciet dzīvi uz "kādreiz"! Tas attiecas arī uz sapņošanu. Ja jūtat, ka kaut kas ir jādara – dariet to uzreiz! Mēs nekad nezinām, cik daudz laika mums patiesībā ir…
06.03.2026.