Mārcienas pagasta zemnieku saimniecības "Ūsmaņi" saimnieki Dace un Mārtiņš Sprogas bija vieni no lauku saimniekiem, kuri Madonas novada pašvaldības Pateicību saņēma nevis valsts svētku sarīkojumā, bet savās mājās. – Neuzskatu, ka būtu kaut ko tādu izdarījis, kas būtu tik īpašs, lai būtu pelnījis atzinību, tomēr paldies pašvaldībai par augsto novērtējumu, kas nenoliedzami bija patīkams pārsteigums – sacīja MĀRTIŅŠ SPROGA, ko aicināju uz sarunu.
– Vai zemnieku saimniecība "Ūsmaņi" ir palikusi uzticīga piena lopkopībai?
– Jā, tas ir mūsu izvēlētais virziens. Ar piena lopkopību sākām nodarboties 1992. gadā, kad izveidojām zemnieku saimniecību. Sākām saimniekošanu ar vienu mazu telīti, pašlaik ir 95 slaucamas govis un ap 70 dažāda vecuma ataudzējamo telīšu. Ja govju ganāmpulku esi izveidojis, iekopis, neiesi jau katrā krīzē lopiņus iznīcināt. 2008. gada krīze lopkopībā bija ļoti smaga. Tad bija tā – aizgāju uz banku un pateicu: "Tur ir ferma, tur – barība, tur – lopi. Ejiet un strādājiet, jo es eju prom!" Man pretī nesaprašanā: "Kā tā? Kā tā?" Paskaidroju, ka savu produktu piena pārstrādes uzņēmumam esmu atdevis, bet samaksa par produkciju kavējas. Savukārt es nevaru samaksāt bankai, kas gatava plēst zemniekam visu nost pēc pilnas programmas. Iesāku pienu realizēt toreizējā Veckalsnavas piensaimnieku biedrībā, bet, kad tā beidza pastāvēt, slēdzu līgumu ar Jēkabpils piena kombinātu, ar ko sadarbojos vēl joprojām. Arī tad, kad spēlē uz patriotisma jūtām un saka, ka no Jēkabpils piens ceļo uz Lietuvu, esmu nelokāms – ir pilnīgi vienalga, jo bizness ir bizness. Galvenais ir norēķini laikā un godīga attieksme.
– Piena iepirkuma cenu samazināja, bet citur nekur atlaides nedod, resursi jāpērk par pilnu samaksu, elektrības rēķini jāmaksā. Kā cenu nesabalansētība ietekmē saimniecības darbību?
– Neesmu liels filozofs, bet vienkāršs zemnieks, kurš ir kā ka-ķis – met, kā gribi – uz kājām nokritīs. Lai liek cenu elektrībai, kādu grib, kur zemnieks spruks – viņš maksās. Lai liek degvielai cenu, cik lielu grib, – zemnieks maksās. Liek virsū nodokļus, kādi vien ir, kur gan saimnieks spruks – maksās. Tā ir, sakiet, ko gribat – krauj virsū, bet viss jau jāpanes. Ne velti ir tas vecais labais sakāmvārds "Kur aitas, tur arī cirpēji", tikai reizēm tas kažoks nespēj tik ātri ataugt, kā tiem cirpējiem kārotos. Nu labi, vienu mēnesi nodokļus nesamaksās, otru mēnesi nesamaksās, bet skaitītājs ir ieslēgts, un visu noskaitīs, vēl ar soda procentiem. Visi saka, ka rekets ir drausmīgs, bet mūsu valsts ir lielākais reketieris, mēs maksājam par visiem, par "Pareksu", par "Krājbanku"…, paši paliekot pie tukšas siles.
– Kur gan zemniekam ir izvēle?
– Tur jau ir tas āķis – zeme ir tā vērtība, kas notur, kur gan pasaulē tālu aizskriesi – nekur neaizskriesi. Pārdot jau varētu ļoti vienkārši, bet ko pēc tam? Savulaik izmēģināju pastrādāt firmā "Goba", bet nostrādāju tikai vienu ziemu. Pēc tam teicu, ka vai nu nedarīšu vispār neko, vai strādāšu tikai sev. To klanīšanos es nevaru pieņemt. Labāk pašam būt par priekšnieku sev. Tiesa, zeme ir ganībām, zāles lopbarībai, jo pats vairs neko nesēju. Blakus ir liels graudu audzētājs, pērku graudus no viņa. It kā var visu darīt, bet kam sarežģīt dzīvi – skrien ar govīm, skrien ar graudiem, vajag kalti. Labāk – katrs dara savu darbu.
– Atceros, kā saimniecību "Ūsmaņi", kur bija renovēta lopu kūts ar vaļējiem sāniem, savulaik apmeklēja toreizējais zemkopības ministrs Mārtiņš Roze.
– Kopš tā laika, kad Roze paspieda roku, neesmu to mazgājis (nosmej). Kad vieni no pirmajiem ar "Sapard" programmas atbalstu atjaunojām kūti ar vaļējiem sāniem, visi uz to skatījās kā uz ko neparastu, vaicāja, vai tikai ziemā govis nenosals. Manai mātei, kas visu mūžu pie govīm nostrādāja, grūti bija pieņemt, kā tā var – govis stāv tikpat kā ārā. Vecākajai paaudzei bija citi standarti – siltās kūtiņas. Atceros, ka pie pašas mājas atradās kolhoza ferma, kur, nedod Dievs, ja atstāsi durvis vaļā, slaucējas cēla šausmīgu traci. Arī mums prasīja, kā būs ziemā, kad uznāks mīnus 20 un vairāk grādu sals. Sacīju, ka govis nerunā un nevar pateikt, kā jūtas. Visiem minu piemēru – kad esat paēduši, sausā vietā, nav ne vainas. Tāpat arī govis jūtas – nekas jau citādāks nav kā tam pašam cilvēkam. Tā nav ne jauna, ne moderna saimniekošana, tā ir ikdiena. Savulaik lopkopībā bija programma "Standartu sasniegšana". Nedaudz par šerpu prasības, bet viss tika sakārtots. Daudziem laukos fermā ir eiroremonts, bet mājās diemžēl remontam nesanāk pieķerties, jo saimniekiem vispirms ir jādomā par ražošanas vajadzībām, un lopiem labturības prasības ir stingrākas nekā valsts rūpes par cilvēkiem.
– Kā visus darbus paspējat?
– Ko gan laukos darīt? Pats labākais – šņabi dzert (smejas). Pats nelietoju, jo savulaik ar to draņķību tiku krietni pacīnījies, un palika arī žēl naudas un enerģijas, ko patērē dzeršanai. Visus darbus nekad nevar padarīt, jo darbs ir bijis pirms mums, tas arī paliks pēc mums, un mums ir dota iespēja padarīt konkrētu darbu konkrētajā brīdī, ja kaut ko nepaveic, tad ikdienas ritums sāk nojukt. Arī dienas darbus – jo konkrētāk saplāno, jo lielāka varbūtība, ka viss noies greizi, vienmēr atgadās kaut kas negaidīts un neparedzēts. Saimniecības otrs virziens ir tehnikas pakalpojumi, ko arī veicu iespēju robežās, kuras ir milzīgas, bet ne bezgalīgas. Bieži ir tā, ka diena ir par īsu, nav laika pat lāgā pusdienas paēst, kur nu vēl atpūsties. Tad vēl kāds teliņš pa nakti nolemj atskriet, kuram vajag palīdzēt piedzimt… Ir jau grūti, bet bezgala interesanti – piepildīt savu dzīvi ar gandarījumu par padarītu darbu. Kad bija jāierodas pašvaldības organizētajā pasākumā saņemt pašvaldības apbalvojumu, tieši tad no ierindas izgāja fermas tehnika, bija jāķīlē, jo govīm nepatiktu, ja tām neiedotu barību, sak', paguliet, pagaidiet, kamēr es mazliet izskriešu. Ļoti žēl, ka neizdevās piedalīties skaistajā, svinīgajā pasākumā, bet paldies pagasta pārvaldei par izrādīto godu, nogādājot pateicības rakstu uz mājām.
– Vai ir bijis laiks kaut kur aizbraukt, paceļot?
– Šad tad, kādreiz. Visbiežāk – pa pašu dzimto zemīti Latviju, jo ar katru ceļošanas reizi vienmēr ieraugi kaut ko jaunu, citādāku, smelies iedvesmu no pašu ļaudīm. Nav jau problēmu kaut vai šodien aizbraukt arī kādā tālākā ceļojumā, jo bērni jau ir lieli, paši māk paveikt visus nepieciešamos darbus, arī mūsu saimniecības darba rūķīši – Ēriks, Aina un Andris – ir neaizstājami palīgi ikdienā. Ir arī gadījies, ka vajag ātri sameklēt kādu palīgu, bet tas ir tikpat kā bezcerīgi. Redzu, sēž uz lieveņa, saku, lai nāk palīdzēt pie siena – viņš nepakustēsies. Vieglāk ir aiziet pēc pabalsta. Pilnīga skrobe, ka vasarā tā var sēdēt – sauļojas, atpūšas, sūc aliņu, pīpē – tā pieraduši. Tajā laikā es kā muļķis – nēsājos turp un šurp, lai varētu nomaksāt nodokļus, kas aiziet arī pabalstiem. Darba saimniecībā ir tik daudz, būtu tikpat daudz naudas, cik darba, tad klātos labi arī zemniekiem. Bet darbus jau radām vien paši, jo neviens jau neliek ar kaut ko nodarboties. Tā ir mūsu izvēle. Lauku cilvēks bez darba nu nekādi nespēj. Graudkopjiem ir kādi brīvie pēcsezonas brīži, bet lopkopjiem tādu brīvo brīžu nav. Ej katru dienu – celies, velies, dari, ej gulēt, un atkal viss no gala. Govīm nepateiksi: "Atvainojiet, es šodien uz nedēļu vālēju uz Kanāriju saliņām."
– Vai jaunā paaudze vēlas strādāt laukos, lopkopībā?
– Vecākais dēls Pēteris jau strādā "Ūsmaņos", viņš lolo sapni par savu kokapstrādes darbnīcu. Otrs dēls Kārlis mācās Jelgavā Lauksaimniecības universitātes maģistrantūrā, un iegūtās zināšanas praktisko pielietojumu rod tēva saimniecībā. Meita Ilze pašlaik mācās Rīgā, bet arī viņai ir savs skatījums par saimniecības turpmāko attīstību. Bērni ir mūsu "dzinējspēks", jo viņos ir jaunības degsme un idejas, kas aizrauj līdzi jau diezgan ikdienas rutīnā ieslīgušos sencīšus.
– Jūsuprāt, vai kompensācijas izglābs piena lopkopību?
– Kompensāciju mērķis, manuprāt, nav piena lopkopības izglābšana, bet tikai īslaicīga piena cenu krituma ietekmes mazināšana uz saimniecisko darbību ražojošajām saimniecībām. Vēl jau tie ir tikai solījumi, bet solīts makā var arī neiekrist. Diemžēl arī vecās Eiropas Savienības valstis nav ieinteresētas spēcīgos konkurentos. Man vairāk bažas rada tas, ka nākamgad atcels kvotu sistēmu piena iepirkumam, jo tad tikai īsti būs saprotams, vai piensaimniecībai ir nākotne Latvijā.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
AGRA VECKALNIŅA foto