Pagājušajā nedēļā laikraksta „Stars" redakcijā bija iegriezusies mūsu kādreizējā kolēģe AGRITA NUSBAUMA. Nu jau vairāk nekā gadu viņa dzīvo un strādā Nīderlandē, bet aprīļa sākumā bija atbraukusi nelielās pavasara brīvdienās uz savu dzimto pusi. Lūdzu Agritu uz sarunu par dzīvi Nīderlandē un to, kāds ir jauniešu skatījums uz situāciju Latvijā un apstākļiem, kas liek šo zemi pamest.
– Ar kādām izjūtām viesojies Latvijā?
– Man ļoti gribējās atbraukt uz Latviju paciemoties, satikt ģimeni, draugus. Nebiju Latvijā bijusi 8 mēnešus, un arī tagad sanāca padzīvoties tikai nepilnu nedēļu. Interesanti, ka neuzspējām uz lidmašīnu, jo pa ceļam saplīsa divas mašīnas, tas paildzināja ciemošanās laiku.
– Kādi notikumi ietekmēja tavu izvēli doties strādāt uz ārzemēm?
– Kad mācījos vidusskolā, visiem vienmēr stāstīju, ka Latvija man ir mīļa valsts, ka prom gan nebraukšu. Bet dzīvē notiek citādāk. Protams, ne jau aiz brīvas gribas cilvēki brauc prom… Situācija piespiež. Man izvēlē doties prom no Latvijas vairāk noteicošais bija tas, ka draugs Kristaps darba meklējumos bija devies uz Nīderlandi. Tas mums abiem bija diezgan grūts periods. Bet jāatzīst, ka tajā laikā mūsu attiecības tikai uzlabojās. Bija nepieciešami vairāki mēneši, lai mani pierunātu doties prom no dzimtenes. Pārdomāju un izvērtēju visus „par" un „pret". Visgrūtāk bija aiziet no darba redakcijā, jo tas bija darbs, kas man ļoti patika. Vienmēr esmu vēlējusies uzzināt ko jaunu, iepazīt cilvēkus, un caur intervijām tas bija iespējams. Tikpat sāpīgi bija arī aizbraukt no ģimenes. Bet varu teikt, ka ne brīdi neesmu nožēlojusi to, ka aizbraucu. Brīžos, kad uznāk ilgas pēc mājām (un tas notiek bieži), ir rūgtums sirdī par to, ka pārāk maz laika pavadu kopā ar sev mīļajiem cilvēkiem. Reizēm gribas visu mest pie malas un braukt atpakaļ uz Latviju, bet, kad pa televizoru raida ziņas un stāsta, kas notiek Latvijā, saprotu, ka tur diemžēl jauniem cilvēkiem vairs nav ko darīt. Nav darbavietu. Tik daudz jauniešu pēc augstskolas absolvēšanas dodas prom, jo saprot, ka valstij viņi nav vajadzīgi. Protams, ikvienam aizbraucējam svarīgs faktors ir arī nauda, jo katrs vēlas dzīvot, nevis eksistēt. Runājot ar jauniešiem, kāpēc viņi ir izvēlējušies aizbraukt, visbiežāk var dzirdēt atbildi, ka ir braukuši uz sezonas darbu, lai nopelnītu naudu skolai, apskatītu valsti, bet tā arī palikuši šeit. Arvien tiek meklēts labāk apmaksāts darbs. Ārzemēs paveras lielāka iespēja izglītoties, gūt jaunu pieredzi, apceļot valstis. Protams, tas viss ir iespējams arī Latvijā, bet tur tam visam nepieciešams lielāks finansiālais atbalsts. Daudzi bērni un jaunieši aizbrauc uz ārvalstīm tādēļ, ka tur jau daudzus gadus dzīvo viņu ģimenes. Protams, ir ļoti skumji, ka Latvijā paliek arvien mazāk darbspējīgo iedzīvotāju, bet, manuprāt, pie tā ir vainojama tikai un vienīgi valdība.
– Ko, Nīderlandē dzīvojot, domā par Latvijā notiekošo?
– Esot Nīderlandē, sekojam līdzi tam, kas notiek Latvijā. Un ikviens man zināmais latvietis svešumā ir satraukts par to, ka valdība rosina iegūt nodokļus no tiem, kas strādā ārzemēs. Manuprāt, tas nav godīgi. Ne jau labprātīgi cilvēki ir devušies prom no mājām, no ģimenēm. Ikviens sūta naudu saviem tuviniekiem, lai viņi varētu iegādāties pārtiku, samaksāt par māju vai dzīvokli. Palīdz māsām un brāļiem iegūt izglītību. Bet diemžēl valdība to nesaprot. Un nepadomā par to, kas notiks tālāk. Jau tā daudz ārzemēs strādājošo ir kļuvuši par Latvijas valsts nerezidentiem. Šķiet, šādu iedzīvotāju skaits tikai pieaugs.
– Vai ar darba meklējumiem Nīderlandē viss gāja gludi?
– Draugs palīdzēja sameklēt darbu pie sēnēm. Uz to visu parakstījos un braucu strādāt. Bet… nostrādāju tikai divas nedēļas, jo, pirmkārt, par darbu netika godprātīgi maksāts. Otrkārt, no darbavietas dzīvoju kādus 50 kilometrus, tāpēc katru rītu un vakaru ilgs laiks pagāja ceļā. Treškārt, darba stundas nebija pārāk cilvēcīgas. Kādu brītiņu dzīvoju bez darba, tad sāku strādāt pie šampinjoniem. Tur jau bija krietni labāki darba apstākļi, lai gan reizēm sanāca darbu sākt pulksten 7 un beigt nākamās dienas pulksten 4. Pēc tam, kad paciemojos Latvijā, aizbraucu atpakaļ un izlēmu darbu meklēt ar darbā iekārtošanas aģentūras palīdzību. Tas bija veiksmīgs solis, jo sāku strādāt jau otrajā dienā pie rotaļlietām, kur strādāju vēl šobrīd, arī turpmāk to labprāt darītu. Pie rotaļlietu kraušanas sāku strādāt septembrī, sekoja nelielas piespiedu brīvdienas, jo nebija pasūtījumu, no decembra līdz februārim. Grūtākais manā darbā ir aptuveni divu metru augstumā uzcelt smagākas kastes, kas īsākam cilvēkam ir sarežģīti. Taču esmu jau iemācījusies smagākās kastes salikt apakšā, lai celšanai paliek vieglākās. Sezona ir no jūnija līdz Ziemassvētkiem, tad uzņēmumā strādājam 20 darbinieku. Kad darba mazāk, esam tikai četri. Ļoti priecājos, ka esmu tikusi šajā četriniekā. Pirms manis strādāja poļu puiši, bet viņus janvārī palūdza aiziet. Tas arī atkarīgs no pasūtījuma, jo reizēm darba tikpat kā nav – sanāk sēdēt uz vietas.
– Kādi ir Nīderlandes iedzīvotāji rakstura ziņā?
– Brīnišķīgi. Piemēram, ieejot veikalā, pārdevējs tevi vienmēr smaidīgs pasveicina. Tāpat, ja uz ielas apkārtējie redz, ka kādam slikti, uzreiz tiek piedāvāta palīdzība, ja staigā apkārt ar karti – paprasa, kur tev jānokļūst, un parāda, kur jāiet. Cilvēki ir ļoti atsaucīgi. Viņi nav ārišķīgi, neiet uz veikalu sapucējušies, tāpat nemēdz aiz muguras aprunāt. Bet, no otras puses, viņi uzreiz nosūdzēs, ja darbā kāds kļūmīti pieļāvis vai ko ne tā izdarījis.
Iebraucēji tiek uzskatīti kā savējie. Neviens neskatās, kāda tev ir ādas vai matu krāsa. Īstenībā man bija grūtāk pierast, ka Nīderlandē ir daudz cilvēku ar tumšu ādas krāsu. Bet tagad jau tas šķiet normāli, draugu lokā ir arī marokāņi. Ļoti patīk klausīties stāstos par marokānu kultūru, valsts vēsturi, dzīvi un iemesliem, kāpēc devušies prom no mājām.
– Vai īre, komunālie maksājumi un pārtika nav ļoti dārgi? Kāda ir sadzīve Nīderlandē?
– Priekš saviem gadiem, uzskatu, pelnu daudz. Darbavieta atrodas tikai piecus kilometrus no mājām, tāpēc varu pārvietoties ar velosipēdu. Draugs, savukārt, strādā pie vistu ķeršanas, un viņa priekšnieks noīrēja māju, kurā dzīvo Kristapa kolēģi un arī es. Par īri puišu meitenēm nav jāmaksā, jo viņi ir vienojušoies ar priekšniekiem. Vienu brīdi gan domājām, ka meklēsim dzīvesvietu, lai varētu dzīvot atsevišķi – mājā esam 17 cilvēku, tāpēc atmosfēra ir kā kopmītnēs. Ar draugu dzīvojam ļoti mazā 8 kvadrātmetru istabā. Bet dzīve šajā mājā mūs tomēr apmierina, tāpat priekšnieks ir ļoti atsaucīgs, palīdz, ja kaut kas saplīsis vai nepieciešams ko remontēt. Apstākļi dzīvošanai ir normāli. Ja māja būtu jāīrē pašiem, tas gan krietni sistu pa kabatu. Otra lieta, ka neviens īpaši negrib izīrēt savu dzīvesvietu viesstrādniekiem. Zinu arī citus latviešu strādniekus, kas dabūjuši labas dzīvesvietas, bet arī – tikai ar savu priekšnieku palīdzību.
Ar mums dzīvo tikai latvieši, turklāt lielākā daļa ir no Madonas novada, kā arī no Alūksnes, Saldus un Ogres. Viņi strādā pie vistu ķeršanas, kas tiek liktas fūrēs. Grūti tas, ka darbs viņiem, arī draugam Kristapam, lielākoties ir pa naktīm, jo tad vistas ir mierīgākas un vieglāk noķeramas.
Komunālie maksājumi nav lieli – elektrība maksā 7 centus, kas, manuprāt, ir maz. Tā arī netiek taupīta. Arī pašiem ir pielipis niķis televizoru atstāt ieslēgtu no rīta līdz vakaram. Apkure ir nedaudz dārgāka. Pārtikas cenas ir normālas, bet jāseko līdzi, kādam daudzumam tā norādīta, jo ir bijis, ka redzam – vīnogas par 1,40 eiro, taču pie kases izrādās – cena norādīta 200 vai 500 gramiem. Gaļa ir dārga, bet, manuprāt, nekvalitatīvāka nekā Latvijā. Esam atraduši veikaliņu, kur pārdod no Krievijas vestos produktus, kuru starpā ir arī „Laimas" šokolāde, rupjmaize, desa, pelmeņi. Uzcenojums nav liels. Nīderlandes iedzīvotāji ēšanas ziņā ir slinki, jo veikalos viss nopērkams jau sagriezts, lielā izvēlē ir pusfabrikāti. Protams, ir arī tirdziņi, kur nopērkami zemnieku audzēti produkti.
– Cik daudz tev ir jāstrādā, un vai atliek laiks arī apskatīt ko interesantu?
– Nedēļā jāstrādā 40 stundu. Reizēm tā ir dienas, bet reizēm – vakara maiņa. Man ir veicies ar ļoti foršu priekšnieku. Tiek piedāvāts strādāt arī sestdienā, bet paši varam izlemt, jo sestdiena un svētdiena, kā arī valsts svētku dienas mums ir brīvdienas. Kad ir iegadījies strādāt sestdienā, viņš mums sagādā maizītes, kafiju.
Brīvais laiks pārsvarā tiek pavadīts, braucot ekskursijās. Apskatām muzejus, kur ieeja ir salīdzinoši lēta, bet apskatāmais – ļoti interesants. Piemēram, bijām marihuānas muzejā, tulpju dārzos.
Vasarās braucam uz peldbaseiniem, jo diemžēl Nīderlandē atklātos ūdeņos peldēt ir aizliegts. Tāpat apmeklējam arī atrakciju parkus, tuvākas un tālākas pilsētas.
– Vai pieļauj domu palikt uz dzīvi Nīderlandē?
– Īstenībā – jā, un ar katru dienu šī doma kļūst pievilcīgāka, jo – ko šeit?… Domāju, ar laiku nebūtu arī grūti atrast nopietnāku darbu. Galvenais, ko vērtē darba devējs Nīderlandē, ir tas, kā tu strādā. Viņus neinteresē ne iepriekšējā darba pieredze, ne tas, kādus priekšmetus esi apguvis. Domāju ar laiku mācīties holandiešu valodu, jo ar tās zināšanām, protams, ir vairāk iespēju.
Autore: LAURA VOITIŅA
Foto no personiskā arhīva