Četrus gadus vadījusi Mārcienas pagasta padomi un deviņus – Mārcienas pagasta pārvaldi, pagājušajā ceturtdienā, 29. martā, savu pēdējo darba dienu Mārcienas pagasta pārvaldes vadītājas amatā aizvadīja INĀRA MĀLNIECE. Tas nozīmē to, ka lielajā Madonas novada pašvaldībā Vestienas pagasta pārvaldes vadītāja Marika Zembaha šobrīd ir palikusi vienīgā sieviete plašajā vīru kolektīvā, kuri iecelti pārvaldīt kādu no novada pagastiem. Ināra Mālniece intervijā „Staram" gan atzina – tas, ka viņa ir sieviete, nekad nav bijis par apgrūtinājumu pienākumu pildīšanai. Piedāvājam plašāku sarunu ar nu jau bijušo Mārcienas pagasta pārvaldes vadītāju.
– Vismaz trijās paaudzēs esmu vietējā, mārcēniete. Maniem vecvecākiem pirms 1940. gada šeit bija īpašums, tiesa, neliels, kuru izdevās atgūt. Tagad tajā saimnieko vecākais dēls, un darba tā sakārtošanā netrūkst. Mana izglītība ir saistīta ar lauksaimniecību, un arī dzīve laukos vienmēr bijusi tuva. Pilsētas vilinājumu izjutu vien jaunībā, taču lauku dzīve ir vienreizēja. Darba gaitas lielākoties vienmēr bija saistītas ar vadošiem amatiem – gan padomju saimniecībā „Gaiziņš", gan Veckalsnavas piensaimnieku biedrībā. Pēc 2005. gada pašvaldību vēlēšanām pēdējos 13 gadus esmu vadījusi Mārcienas pagasta padomi un vēlāk – pārvaldi. Tagad esmu nolēmusi savas darba gaitas beigt.
– Atskatoties uz ilgo darba cēlienu pašvaldībā, kādas ir izjūtas, atstājot amatu?
– Ir apziņa, ka izdevies padarīt daudz laba. Droši vien ir arī kas tāds, ko varēja izdarīt labāk vai kam varēja pievērst lielāku uzmanību, taču viss, kas paveikts, tika darīts pēc labākās sirdsapziņas. Jāapzinās, ka Mārcienas pagastam atšķirībā no citiem bija atstāts smags mantojums – PSRS armijas bāze ar tās dzīvojamo fondu. Lai to pienācīgi uzturētu un sakārtotu, brīžiem pietrūka gan iespēju, gan līdzekļu, un arī iedzīvotāju kontingents bija gana raibs. Komunālo pakalpojumu parādi un izlikšana no dzīvokļiem nav retums. Arī dzīvokļu stāvoklis gadu no gada vis neuzlabojas. Pagastā daudzas jomas ir labi sakārtotas, taču dzīvojamais fonds ir tā sfēra, kurai nākamajam pārvaldes vadītājam būs jāpievērš liela uzmanība.
– Atminos, ka gadu gaitā nav trūcis ideju, kā depresīvo armijas bāzes teritoriju labiekārtot un piešķirt tai jaunu funkciju. Daži plāni gan vairāk līdzinājās sapņiem.
– Viens no projektiem, kura vadošais partneris bija Mājokļu aģentūra, tika uzsākts vēl pagasta padomes laikā. Bija vīzija par Meža ielas pilsētiņas izveidi. Kopumā projekts bija labs, un par tā līdzekļiem mēs varējām veikt zemes uzmērījumus, izstrādāt tehniskos projektus. Ieceres saistījās ar studentu vai atpūtas pilsētiņas iekārtošanu, taču dzīve diktēja savus noteikumus, un situācijā, kad iedzīvotāju skaits krītas un Latvijā netrūkst citu, piemērotāku vietu, vīzija nerealizējās. Otra iecere, kas bija saistīta ar sporta akadēmijas izveidi, jau no sākuma šķita nenopietna un avantūristiska, kas vēlāk arī apstiprinājās.
– Kādu jūs saskatāt Mārcienas pagasta tālāko attīstību?
– Pagasta attīstība būs atkarīga ne tikai no pašvaldības īstenotās politikas. Liela ietekme būs kopējai sociālajai un ekonomiskajai situācijai valstī. Savulaik jokojot (un domes deputāti arī saprata, ka tas ir joks) piedāvāju veidot sadarbību ar patvēruma meklētāju izmitināšanas centru „Mucenieki". Mums ir liels dzīvojamais fonds, kas šobrīd ir neizmantots. Sākotnējais redzējums par Mārcienu kā Madonas guļamrajonu pašlaik neīstenojas. Otrs attīstības ceļš ir sociālo māju ierīkošana, kas ļautu izmantot brīvos dzīvokļus. Savulaik arī Aizsardzības ministrijai bija plāns iegādāties armijas bāzes teritoriju, lai rīkotu mācības, taču tālāku virzību šī ideja neguva.
– Mārciena (domājams, ne man vien) galvenokārt asociējas tieši ar jūsu minēto padomju mantojumu, un viena no Mārcienas leģendām ir, ka ik pa laikam to apciemo viesi no citām planētām, kurus interesē raķešu bāze.
– Man patīk šādas teorijas, un, ja būtu daudz līdzekļu, kuru man gan nav, labprāt pievērstos šīs tēmas izpētei. Starp citu, stāsti par to, ka šeit manīti NLO, ir jau no laikiem, kad te atradās armija. Būtu egoistiski uzskatīt, ka esam vienīgie plašajā visumā. Varbūt kāds mūs kontrolē, varbūt esam kā bišu strops, kura saimnieks ir kaut kur ārpus? Kā jau minēju, man patīk šīs teorijas, jo tās mazliet izpušķo mūsu dzīvi un pelēko ikdienu padara krāsaināku. Var jau smieties par to, ka kāds ir saskatījies „Ren TV", taču šie stāsti ir interesanti un papildina Mārcienas leģendu klāstu. Versijas par to, kādi objekti bijuši armijas daļā, ir dažādas, un savulaik arī Latvijas Kara muzeja speciālisti pie mums brauca veikt izpēti, meklējot pazemes objektus. Mārciena ir vieta ar bagātīgu vēsturi, un katra nākamā paaudze vēlas uzzināt leģendas par iepriekšējām. Jautājums ir par to, cik daudz no šī mantojuma mēs spējam izmantot, radot interesi par pagastu un piesaistot tūristus.
– 2013. gadā Mārciena svinēja savu astoņsimtgadi. Vai nebaida, ka drīz vien pati Mārciena ar tās bagātīgo vēsturi paliks tikai kā ieraksts vēstures grāmatās?
– Tik drūmi nav. Ir cilvēki, kuriem šeit ir īpašums, iekoptas saimniecības, izveidoti uzņēmumi. Mārcienas cilvēki ir uzņēmīgi, un teritorijas ģeogrāfiskā atrašanās vieta ir ļoti izdevīga. Ja runājam par Mārcienu kā pagastu, administratīvo vienību, valsts vēstures gaitā nemitīgi notikušas administratīvās pārmaiņas, mainījušies pagasti, to nosaukumi. Tas ir process, un, paraugoties uz to filosofiski, cilvēkiem vajadzētu pieņemt, ka dzīve ir process, un vēlme kādā brīdī fiksēt tajā sastingumu, vēloties to saglabāt uz pārskatāmu periodu, var radīt lielu vilšanos.
– Arī jūs vairākkārt esat aizstāvējusi ideju, ka nepieciešams apvienot pagastu administrāciju.
– Daudzos novados šāds risinājums jau ir, un pie tā nonāks arī Madonas novada pašvaldība. Agri vai vēlu modelis, kurā ik pa 5-10 km ir sava administrācija, vairs nebūs aktuāls. Protams, neviens nesaka – „dzēšam pagasta nosaukumu". Līdzīgs stāsts ir ar ciemiem. Kādreiz pēc administratīvā iedalījuma trīs māju puduri nosauca par ciemu. Arī Mārcienas pagastā šādas vietas ir. Šobrīd adrešu reģistrā šo ciemu vairs nav, taču mājas tur joprojām ir, un cilvēki tajās dzīvo, neatkarīgi no tā, ir ciems vai nav.
– Varbūt tas saistīts ar latvieša viensētnieka būtību, ko ar kolektivizāciju centās salauzt, taču nu tā atdzimst?
– Piekrītu. Latvietis pēc dabas ir viensētnieks, un nepieciešamība dzīvot viensētā, pašam saimniekot un atbildēt par visu ir tikai veicinājusi tautas kvalitātes saglabāšanos. Tā nekultivē bezatbildību, kā vienā otrā vietā, kur cilvēki ir sadzīti kopā un viņiem šķiet, ka ir tikai tiesības kaut ko pieprasīt, pašiem ne par ko neatbildot. Iestājos par to, lai cilvēkos veidotos apziņa, ka par savu māju, saimniecību ir jābūt atbildīgam pašam, jo tas vienlaikus ir arī cilvēka neatkarības jautājums.
– Esmu pamanījis, ka jūs raksturo tieša un bieži vien ne pārāk diplomātiska valoda. Vai tas nav sagādājis grūtības?
– Pēc horoskopa esmu Auns, un Aunus neraksturo diplomātijas prasme, arī man tādas nav. Neuzskatu, ka tā ir mana sliktākā iezīme, jo reizēm tas tiešais vārds ir sāpīgs, taču nepieciešams. Nav sliktākas īpašības par divkosību, dubultstandartiem. Man tas nav pieņemams, taču diemžēl mūsu demokrātiskā sabiedrība atļauj to kultivēt dažādos līmeņos. Sākot ar vienkāršo cilvēku, beidzot ar augstāko valsts varu. Tiesa, teiciens „Meli un liekulība apskrien puspasauli, kamēr patiesība aun kājas" dzīvē bieži vien atbilst realitātei, taču ikvienam cilvēkam jācenšas dzīvot tā, lai, vēlāk atskatoties, nebūtu par savu rīcību jāizjūt kauns.
– Vai pēc darba gaitu noslēgšanas pašvaldībā sekosit līdzi aktualitātēm tajā?
– Internetā iepazīšos ar domes lēmumiem, noteikti apmeklēšu arī sanāksmi, kurā tiks uzklausīti pārvaldes vadītāja amata kandidāti. Mani noteikti interesēs, kas notiks ar Mārcienas pagastu, jo šeit dzīvoju, man te ir īpašums un arī lielu daļu sava darba mūža esmu ieguldījusi pagasta attīstībā. Taču, vai aktīvi raudzīšos, kas notiek pašā pārvaldē, – nē, jo tā ir slikta prakse – bijušajam darbiniekam nākt uz iepriekšējo darbavietu un dot pamācības. Ja lūgs padomu, to neliegšu un noteikti palīdzēšu, taču ceru, ka jaunā pārvaldes administrācija ar darbu tiks galā.
– Droši vien tagad būs vairāk laika, lai nodotos vaļaspriekiem. Zinu, ka jums patīk fotografēt.
– Fotografēju savam priekam. Dažas fotogrāfijas esmu iedevusi arī Mārcienas pansionātam. Droši vien būs arī vairāk laika, lai papildinātu zaķu kolekciju (smejot), taču lielākoties plānoju pievērsties darbiem, kas saistīti ar māju un tās apkārtni. Sakārtošu savu apkārtējo vidi, daudz lasīšu un nodošos filosofiskām pārdomām. Pieļauju, kādu brīdi dzīvošu noslēgti, vientulīgi.
06.04.2018.