Mīlestība pret mūziku ir velte, ko cilvēkbērnam šūpulī ieliek daba. To nevar ne apgūt, ne iemācīties – tā vai nu ir mūsos, vai nav. Izjust sevī daudzveidīgās nianses un smalkās toņkārtas ir patiesi liela māksla. Tā ir dvēseles māksla, un tās ritmā pukst arī sirds. Madonietis RALFS LIĢERIS mūziku sauc par valodu, kurā viņam ir visvieglāk sarunāties gan pašam ar sevi, gan līdzcilvēkiem. Ralfs ir to cilvēku vidū, kuram mīlestība pret mūziku ir ikdiena – pilna melodiju un dziesmu.
– Kā tu ar sevi iepazīstinātu tos lasītājus, kuriem tavs vārds nav pazīstams?
– Es neesmu radis par sevi daudz izteikties. Esmu puisis no Madonas, kurš ir vairāk paspīdējis mūzikā. Šajā pilsētā atrodas izcila mūzikas skola, pēc kuras absolvēšanas ļoti daudzi jaunieši turpina mācības Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas skolā, kurā arī es mācījos, un pēc tam Mūzikas akadēmijā. Šie jaunieši piedalās dažādos konkursos, nes Madonas vārdu, un es esmu viens no tiem, kuram arī laimējies šajā skolā mācīties. Esmu radis mīlestību pret mūziku, izmantojis iespēju sevi parādīt, piedaloties dažādos pasākumos. Mana vecmamma ir mūždien dziedājusi, tai skaitā vairākos koros, arī mamma savulaik absolvēja mūzikas skolu, un tētis ir skolas laikā dziedājis korī. Tomēr tas nevilkās ilgi. Mājās mums bija klavieres, kas arī savā ziņā ieinteresēja mani mūzikā. No manas ģimenes ikviens tai ir mazliet pieskāries, bet turpinājuši savu dzīvi ar to saistīt nav. Intereses manā ģimenē ātri mainās, bet viens paliek nemainīgs – sportošana. Manas mammas mamma sporto jau 70 gadu kopš bērna kājas. Mēs ar ģimeni sportojam gan kopā, gan katrs atsevišķi, uzturam sevi formā, padalāmies ar sasniegumiem, mazliet palielāmies, lai cits citu motivētu. Mēs vienmēr un itin visur viens otru atbalstām.
– Kā sākās tavs ceļš pretī mūzikas pasaulei?
– Es rodu mūziku caur visu. Man mūzika nav un nebija tikai instrumenta spēle vai tikai dziedāšana. Esmu vispusīgs, un, mazam esot, man daudz kas saistījās ar mūziku. Kad biju mazs, dziedāju solo popgrupā. Tad piedalījos TV šovā „Mazo dziesmas Latvijai" un spēlēju pūšamo instrumentu Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolā. Tieši te iepazinos ar orķestriem. Lai gan sākumā šķita, ka uztraukumam esmu ticis pāri, tik un tā pirms uzstāšanās nervozēju. Ejot tam visam cauri, aptaustīju mūzikas jēdzienu no visām pusēm. Dziedāju vairākos koros, redzēju mūziku no dažādiem skatpunktiem, tāpēc man tā nekad nav šķitusi garlaicīga, kā tiem, kuri mūzikā saskata tikai spēlēšanu vai tikai dziedāšanu. Tā nu mūzika mani ievija, apņēma, un es vairs bez tās nevarēju iedomāties savu ikdienu.
Bieži vien ar vārdiem ir par maz, tos vajag savienot kopā ar melodiju, lai spētu izteikt to, ko domāju. Mūzika man sniedz mieru, tas ir mans veids, kā es sarunājos ar sevi un atrodu savu iekšējo balsi, kā sarunājos ar citiem. Mūzika ļauj man iepriecināt apkārtējos ar to, ko daru savam priekam.
– Atsauc atmiņā laiku, kad piedalījies šovā „Mazo dziesmas Latvijai"!
– Godīgi sakot, man ar to laiku saistās ļoti sliktas asociācijas. Man nepatika tas laiks, šis projekts nebija domāts man. Taču nevar neatzīt, ka guvu lielu skatuves pieredzi, kā uz tās jāuzvedas. Tolaik biju mazs puika, man bija 11 gadu, un viss jaunais ātri lipa klāt. Tieši tas man ļoti noderēja nākotnē, bet kopumā tas projekts nebija man piemērots. Šķita, ka ne ar ko sevišķu neizceļos, ka man tur nevajag būt. Pēc tam es arī neturpināju dziedāt, jo neredzēju sevi kā solistu – patika uzstāties kolektīvos, dziedāt koros un spēlēt orķestros. Man patīk būt kopumā ar citiem, lai arī šad tad tīk uzspēlēt solo. Dalība šovā bija ļoti nogurdinoša, jo mazam bērnam tomēr tā ir liela slodze – apgūt repertuāru jaunajai šova sērijai un ilgu laiku pavadīt mēģinājumos. Tas iznīcināja manu aizraušanos dziedāt, kāda tolaik manī bija, ieviesa nepatiku, kas atgādināja par ilgu, nogurdinošu un nepatīkamu laiku. Tomēr pieredze, ko ieguvu, bija ļoti vērtīga, un iespējams, ka es otrreiz arī piedalītos šajā šovā tikai noderīgo zināšanu dēļ. Protams, ilgu laiku pēc tam es nesaskatīju šīs vērtības, to sāku saprast tikai nesen. Pareizi jau saka – no visa sliktā tomēr var iegūt arī kaut ko labu.
Bija patīkami būt atpazītam tajā vecumā, taču ļoti nepatika, kad cilvēki man piedēvēja zvaigžņu slimību, kuras man patiesībā nebija. Es vienkārši ļoti laipni un pieklājīgi pieņēmu apkārtējo patiku pret mani, lai arī nejutos pelnījis daudzos pagodinājumus, ko saņēmu. Centos izvairīties no tādām sarunām, kurās mani slavēja par labu dziedāšanu, teica, ka es labi uzstājos un ka par mani balsoja. Zināju, ka citi bērni dzied daudz labāk par mani. Viena lieta ir justies patīkami, zinot, ka pazīstamie balso par savu vietējo cilvēku, taču nejutos pelnījis glaimus, ko saņēmu. Man nekad nepatika runāt par to.
– Tu ilgu laiku spēlēji Madonas pūtēju orķestrī…
– Jā, bet nu jau vairākus gadus es orķestri vairs neapmeklēju. Tolaik mēs ļoti bieži braucām uz ārzemēm, piedalījāmies dažādos pasākumos, skatēs, kurās vienmēr guvām ļoti labus rezultātus. Sākotnēji spēlēju eifoniju, ko arī apguvu mūzikas skolā, bet pēc tam pārgāju uz trombonu – to mācījos gan mūzikas vidusskolā, gan tagad turpinu akadēmijā. Daudz ir sanācis apceļot Eiropu un apskatīt dažādas vietas, kas savā ziņā īstenojās, pateicoties orķestrim.
– Kādu nākotnes profesiju esi izvēlējies apgūt?
– Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, jo mūzika ir plaša nozare. To nevar salīdzināt ne ar celtniecību, ne citu arodu. Pagaidām man vēl nav konkrēta skatījuma, kas tieši vēlos būt nākotnē. Vairāk cenšos apgūt savu instrumentu, kam jāatvēl kā minimums 10 gadu, lai sasniegtu labu līmeni. Jāspēlē katru dienu, lai pēc tam spētu būt viens no laba sastāva mūziķiem Latvijā, nemaz nerunājot par Eiropu. Jāizvērtē visas iespējas, jāsaprot, kas vislabāk patīk un padodas, jācenšas atrast savu īsto kabatiņu. Man vēl ir pietiekami laika, lai saprastu, ko tieši vēlos, vecums šeit nav tik ļoti svarīgs.
– Vai tev ir kāds mērķis, sapnis, ko vēlies piepildīt?
– Noteikti saistītu savu dzīvi ar mūziku un spēlētu kādā apvienībā. Ar kursa biedriem esam nodibinājuši savu rokenrola grupu, ik pa laikam uzspēlējam koncertus, bet tas nav tik augstā līmenī, drīzāk pašu priekam un patikai. Es gribu atrast ko savu tieši stila ziņā, jo pagaidām sev īsto neesmu atradis. Tas izklausās diezgan abstrakti, bet precīzāk izteikties šobrīd nespēju, jo man ir tikai 22 gadi, viss vēl priekšā un grūti pateikt, kas turpmāk notiks. Protams, par to vajadzētu sākt domāt, bet vismaz šobrīd vēl domāju lokāli, nevis paplašināti.
– Tu gan mācies, gan strādā. Cik viegli ir apvienot studijas ar darbu?
– Vasaras posmā es veicu ar specialitāti nesaistītu darbu, taču mācību laikā strādāju par mūzikas pedagogu, pasniedzu mūziku vidusskolā. Būšu atklāts – apvienot to ar studijām bija grūti. Mācības tāpēc ļoti lielā mērā cieta, jo tas viss prasa daudz enerģijas. Ja cilvēks mācās par izpildītāju, to apvienot ar skolotāja darbu ir nereāli. Tagad man sākas jauns mācību gads, tāpēc meklēšu darbu, kas saistās ar izvēlēto profesiju. Tas ļauj vieglāk koncentrēties savai specialitātei.
– Kur smelies enerģiju un kā pavadi brīvo laiku?
– Brīvajā laikā daudz sportoju – man patīk braukt ar velosipēdu, skriet, spēlēju basketbolu. Pēdējo gadu laikā no jauna iemīlējos sportā, atsaucu atmiņā agrākos laikus, kad, mazs būdams, gāju uz sporta halli Madonā pie Daiņa Vuškāna un mācījos distanču slēpošanu, piedalījos sacensībās gan šajā, gan citos sporta veidos. Bija aizmirsies, cik daudz ar to visu savulaik nodarbojos un kā man tas patika, tāpēc tagad pie tā atkal atgriezos. Kad atsāku nodarboties ar sportu, atmiņā atausa šī patikšana. Es atpūšos ne tikai sportojot, bet arī lasot grāmatas.
– Ir iesācies jauns mācību gads gan skolēniem, gan studentiem, arī tev pašam. Ko novēli sev un citiem, kārtējo darba cēlienu uzsākot?
– Novēlu, lai skolēni vairāk klausās skolotājos, jo pedagogi nemeloja, kad teica, ka garām palaisto vēlāk būs grūti apgūt. Daudz vieglāk ir mācīties uzreiz, tas pēc tam ļoti noder. Kļūstot vecākam, cilvēks novērtē, kas viņam ir iemācīts, un nožēlo to, kas netika apgūts. Vēlu visiem saņemties un apņemties mācīties, klausīties un ieklausīties skolotājos. Viņos vienmēr ir jāklausās! Es gribu pateikt paldies visiem maniem skolotājiem, kuri ir mani pacietuši un centušies iemācīt vērtīgo, neraugoties uz to, ka esmu bijis spītīgs un ne tik viegli ņēmu visu pretī. Arī ģimenei un draugiem pienākas paldies par atbalstu, motivēšanu un līdzjušanu. Nekad neesmu juties viens.
2.09.2022.