„Barikāžu laiks" ir vārdu savienojums, kas vidējai un vecākajai paaudzei ir iespiedies atmiņā ar vairāk nekā 20 gadu seniem notikumiem, kuriem ar aizturētu elpu līdzi sekoja visi Latvijas iedzīvotāji. Neatkarīgi no tā, vai viņi bija pieplakuši pie televizora vai radiouztvērēja vai arī, turot rokās kāda sarūpētu siltas tējas krūzi, sēdēja uz kāda no dzelzsbetona blokiem pie vienas no Rīgas ēkām ar stratēģisku nozīmi, bija nojausma, ka šajās dienās izšķiras valsts nākotne.
Uz Rīgu aktīvi plūda arī transporta līdzekļi no lauku reģioniem, tostarp Vestienas. Viens no cilvēkiem, kas organizēja vestēniešu došanos uz barikādēm, bija Latvijas Tautas frontes (LTF) aktīvists ģimenes ārsts JURIS REINBAHS.
– Esmu dzimis Ērgļos, kur guvu arī pamata un vidējo izglītību. Pēc vidējās izglītības iegūšanas devos uz Rīgu, lai studētu Medicīnas institūtā. Mana pirmā un vienīgā darba vieta ir Vestiena, kur par ārstu strādāju kopš 1963. gada augusta. Lielpilsētas burzma mani nekad nav īpaši vilinājusi. Kādēļ izvēlējos medicīnas jomu? Skolā ejot, daudz nācās saskarties ar Ērgļu slimnīcu, ietekmējos no ķirurga Dr. Bramaņa, kas tolaik slimnīcā strādāja. Laikam nozīme bija vēl tam, ka arī mana māsa izmācījās par medmāsu. Nekas cits neatlika kā pašam arī darboties šajā jomā.
– Kas jūs savulaik mudināja iesaistīties LTF un barikāžu aktivitātēs?
– Tā grūti pat pateikt. Tolaik biju Vestienas pagasta padomes deputāts un acīmredzot jutu pienākumu šajā procesā aktīvi iesaistīties. Bija izveidota LTF Vestienas grupa, un barikāžu laikā kopā ar Skaidrīti Mūrnieci organizējām cilvēkus, kuri vēlējās doties uz barikādēm. Braucieni notika katru dienu. Ar autobusiem cilvēki tika aizvesti līdz Ērgļiem, kur kopā ar vietējo grupu viņi ar vilcienu devās uz Rīgu. Lielākais uztraukums bija apšaudes laikā. Mūsu cilvēki lielākoties atradās objektos Vecrīgā. Pēc apšaudēm domājām, ka neviens vairs uz Rīgu negribēs braukt, taču jau tajā pašā naktī vietējie zvanīja, ka vēlas doties uz barikādēm.
Lielākā daļa Vestienas iedzīvotāju atbalstīja LTF aktivitātes, jo mūsu pagasts ir diezgan latvisks, taču bija arī tādi, kas izvēlējās stāvēt nomaļus. Pamatā tā bija jaunākā paaudze, kas bija iekārtojušies sovhozā, algas tiem bija labas, daudzi no viņiem arī lietoja dienesta auto, tādēļ nevēlējās ar to visu riskēt. Atminos, ka vēl puča laikā mums Vestienā bija gados jauns milicis un mēs viņam jautājām, kā viņš rīkosies, ja tā vai cita puse uzvarēs, vai gadījumā, ja uzvarēs pučisti un liks viņam šaut uz kādu no pretējās nometnes pārstāvjiem, viņš to darīs – atbilde bija „ko liks, to darīšu".
Cilvēki rīkojās tā, kā uzskatīja par pareizu. Daudzi uz barikādēm pat devās piecas vai sešas reizes. Interesanti, ka padomju saimniecības partijas sekretāre prasīja apstiprinātus cilvēku sarakstus, lai zinātu, vai kāds no barikāžu dalībniekiem vienkārši nepamatoti nekavē darbu. Skaidrīte Mūrniece dabūja braukt uz Rīgu un ar visiem sarakstiem staigāt pa Ministru Padomi, lai gādātu nepieciešamos parakstus un zīmogus, ko vēlāk atrādīt partijas sekretārei. Tas nenoliedzami bija interesants un reizē arī satraucošs laika periods.
– Vai jums pašam kādā brīdī bija bail par savu dzīvību?
– Kad sākās apšaudes, tad bija. Sēdējām pie radiouztvērēja un klausījāmies, kā attīstās notikumi. Galu galā jutāmies atbildīgi par tiem cilvēkiem, kurus paši pierunājām, lai brauc uz Rīgu. Par laimi, neviens no vestēniešiem necieta.
– Sabiedrība, jūsuprāt, kopumā novērtē 1991. gada notikumus un to cilvēku ieguldījumu, kuri piedalījās barikādēs?
– Valsts pēdējos gados piešķir barikāžu dalībnieku piemiņas zīmes, un tas ir pareizi, ka atzinību saņem tie cilvēki, kas tolaik riskēja ar savu dzīvību. Tiesa, tās saņem ne visi. Pats zinu vismaz divus cilvēkus, kuri šīs zīmes nav saņēmuši. Varbūt kādam tas arī ir raisījis rūgtumu. Cits, iespējams, galvenokārt atsevišķi rīdzinieki, atzinību ir saņēmis nepamatoti. Laukos mēs pierakstījām katru, kas brauca un cik reižu cilvēks bija braucis.
Nevar apgalvot, ka arī sabiedrība būtu aizmirsusi 20 gadu senos notikumus. Piemēram, Vestienā 20. janvārī pie kultūras nama tiks iedegts ugunskurs un skolēni rīkos barikāžu atcerei veltītu pasākumu. Diemžēl cilvēku, kuri piedalījās barikādēs un var par to laiku pastāstīt, Vestienā paliek arvien mazāk, taču janvāra notikumi noteikti nav aizmirsti.
– Vai, raugoties uz pagātnes notikumiem jau ar tagadējo pieredzi un zināšanām, jūs piedalītos šāda veida akcijā, ja situācija izvērstos līdzīgi kā 1991. gadā?
– Droši vien. Šādas situācijas prasa rīcību no katra iedzīvotāja. Varam tagad tikai iedomāties, kas notiktu, ja 1991. gadā mūsu centieni būtu cietuši neveiksmi. Būtu slaktiņi, izsūtīšana, cietums un cita veida represijas. Galvenais mērķis, kas bija neatkarība, tika izcīnīts, taču paši redzam, ko šī brīvība ir atnesusi – politiķus, kuriem vairāk rūp sava kabata, nevis tautas labklājība. Tas ir padomju laika mantojums. Tie, kuri tolaik prata vairāk domāt par sevi, tika gan pie naudas, gan pie augstiem amatiem. Tagad ar nelielām atšķirībām notiek tas pats. Var tikai pabrīnīties, kā tik mazā valstī un tik neilgā laika periodā var rasties tik daudz miljonāru.
– Kas traucēja Atmodas un barikāžu laika ideālus iemiesot pašu izcīnītajā neatkarīgajā valstī?
– Daļēji tā bija padomju laika domāšana. Latvijas Tautas frontē daudziem nebija pieredzes, kā rīkoties jaunajā situācijā, tādēļ priekšplānā izvirzījās bijušie kompartijas biedri, kam bija gan sakari, gan resursi, gan organizatoriskās spējas. Nezinu, ko no tā laika ideāliem var iemiesot šodienas Latvijā. Manuprāt, situācija būtiski uz labo pusi nemainīsies līdz brīdim, kad politikā ienāks nākamā paaudze. Pašlaik vēroju, ko dara Zaļo un zemnieku savienība. Notiek tirgošanās par divām vietām valdībā, lai iegūtu viņu atbalstu ES likumprojektam, kura pieņemšana ir lauksaimnieku interesēs. Kā var par tādu lietu tirgoties? Tikai tādēļ, lai iegūtu politisko varu.
– Nomainot barikāžu tēmu uz jūsu tiešajiem darba pienākumiem – kāds kopumā ir jūsu skatījums uz veselības aprūpes sistēmu valstī?
– Smagi mums klājas. Nevēloties noslogot neatliekamo medicīnisko palīdzību, visu grib novelt uz ģimenes ārstiem. Veselības ministrija vēlas paplašināt mājas aprūpes pakalpojumu, taču netiek padomāts par tā pieejamību tieši lauku reģionos. Pilsētā to nodrošināt ir daudz vienkāršāk. Daudzu nelaimju cēlonis ir biežās reformas. Manuprāt, veselības aprūpei tika noņemts pārāk daudz līdzekļu, kas nelietderīgi ir aizgājuši arī jau minēto reformu īstenošanai. Kā nāk jauns ministrs, tā taisa jaunas reformas, kas visas kaut ko maksā. Pārāk maz tiek domāts par to, kā kaut ko nogriezt, nevis saglabāt jau labi strādājošas lietas. Pārsteidz arī pašlaik rīkotā Veselības ministrijas un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta sāktā kampaņa, lai popularizētu Ģimenes ārstu konsultatīvo tālruni un samazinātu nepamatotu ātrās palīdzības izsaukumu skaitu. Dažkārt pat ārstam ir grūti precīzi novērtēt pacienta veselības stāvokli, bet šīs kampaņas rīkotāji vēlas, lai tagad to izdara paši pacienti.
– Negatīvā nozīmē mani pārsteidza fakts, ka Vestienas pagasts pērn Madonas novadā bija vienīgais, kurā nebija neviena jaundzimušā.
– Jā, tā tas diemžēl ir. Pirmkārt, maz Vestienā ir jaunu cilvēku. No kurienes lai bērni rodas? Ļoti liels skaits pamet laukus, daudzi arī atrod darbu ārvalstīs, un grūti prognozēt, cik liela daļa no tiem atgriežas vai plāno to darīt. Zinu gadījumus, kad ārvalstīs jau atrodas visa ģimene, vecāki tur nav melnstrādnieku statusā, bet strādā oficiālu, labi apmaksātu darbu, bērni jau sāk iet vietējās skolās. Maz cerību, ka šāda ģimene Latvijā atgriezīsies. Protams, maldīgs ir uzskats, ka tur darbs un dzīve ir medusmaize, man ir zināmi arī gadījumi, kad pēc darba pieredzes ārvalstīs cilvēks saka, ka atpakaļ braukt vairs nevēlas.
– Rūpējoties par citu veselību, kā pats sevi uzturat formā?
– Mans sports ir medības. Vakar pat biju medībās un nošāvām divus mežakuiļus. Vestienas apkārtnē mežacūku ir ka biezs, un tas ir privātās medību saimniecības „nopelns". Lauksaimniekiem no tām nav glābiņa. Vasarā bija gadījums Jumurdā, ka sieviete pie mājas, strādājot ar krūmgriezi, pēkšņi aiz muguras sadzirdēja troksni. Paskatās – tur mežacūka ar visiem sivēniem. Aizvien biežāk tās nāk ārā no meža un pat nebaidās no cilvēkiem. Turpinoties šādam mežacūku populācijas pieaugumam, var gadīties, ka izplatās kāda slimība, piemēram, cūku mēris, kas jau pirms dažiem gadiem plosījās. Jāatzīst, ka mežacūkas kļūst gudrākas. Laikā, kad bija cūku mēris, tās lielos baros devās uz Krievijas robežu un to šķērsoja, bet, mērim beidzoties, atgriezās Latvijā.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto