Nu jau nepilnu gadu, kopš janvāra, Ērgļu vidusskolas absolvente GUNITA BRAŠUS strādā plecu pie pleca ar saviem kādreizējiem skolotājiem. Projekta „Ieguldījums tavai nākotnei" ietvaros Ērgļu novadā piesaistīti 12 jauni darbinieki, no tiem 5 – jaunizveidotos amatos. Jauniete ir karjeras konsultante un individuālās un grupu nodarbībās strādā ar skolēniem, lai palīdzētu viņiem izvēlēties nākotnes karjeras ceļu.
Pēc Sausnējas pamatskolas beigšanas Gunita atnāca mācīties uz Ērgļu vidusskolu. To absolvējot, izvēle par labu kritusi tālākai izglītībai Latvijas Universitātē, kur apgūtas bakalaura studijas ekonomikas programmā. Šobrīd tiek turpinātas studijas maģistrantūrā Latvijas Universitātes sabiedrības vadības programmā, kā arī paralēli Gunita strādā divos amatos pusslodzi – par karjeras konsultanti Ērgļu novada izglītības iestādēs (Ērgļu vidusskolā, Jāņa Zālīša Sausnējas pamatskolā un Ērgļu profesionālajā vidusskolā), kā arī par projekta vadītāja asistenti.
– Tava pašreizējā profesija ir samērā netipiska – kas īsti ir karjeras konsultants?
– Būt par karjeras konsultanti nozīmē to, ka vadu skolēniem karjeras stundu, kurā palīdzu izvēlēties, ko viņi gribēs darīt pēc skolas beigšanas. Pārsvarā motivēju 9. un 12. klases audzēkņus izvēlēties mācīties tālāk, skaidroju izglītības nozīmi. Cenšos apzināt bijušos Ērgļu vidusskolas audzēkņus, kas var pastāstīt par savām studijām, jo tas arī sniedz krietni reālāku priekšstatu par programmām, mācību procesu, augstskolām, studenta dzīvi. Mazākajās klasēs skolēniem palīdzu izzināt sevi, meklēt pieeju, kā vieglāk mācīties, saprast, kādas jomas viņiem labāk padodas.
– Vai arī pašas pieredzē ir piemērs tam, ka izglītībai ir liela nozīme? Vai tas palīdzēja tikt pieņemtai šajā darbā?
– Pēc bakalaura studiju pabeigšanas secināju, ka 80% manu studiju biedru aizgājuši mācīties tālāk uz maģistrantūru. Tad nu apzinos, ka kādreiz, varbūt pat jau tagad, man ar viņiem būs jākonkurē darba tirgū. Tāpēc ir jāsaprot, ka izglītība ir nepieciešama – kaut ja ne augstākā, pietiek arī ar koledžu, bet tā tāpat būs priekšrocība pār citiem vienaudžiem.
Ar nokļūšanu šajā amatā ir tā, ka izvēlējos mācīties par ekonomisti, jo tolaik šķita – sekretārei vai grāmatvedei darbs vienmēr atradīsies. Kā izrādījās, man šī joma, darbs ar dokumentiem, arī patīk. Pēc augstskolas pabeigšanas gan, protams, pierādījās, ka šobrīd ar darba atrašanu ir samērā grūti. Kādus divus mēnešus nosēdēju mājās, piektdienās un sestdienās vien braucot mācīties maģistrantūrā. Tas bija ļoti grūti, nekā nedarīšana šķita nogurdinošāka nekā tagadējais samērā saspringtais grafiks. Tad radās iespēja pretendēt uz karjeras konsultanta vakanci projekta ietvaros Ērgļu vidusskolā, un man veicās atgriezties sirdij vistuvākajā vietā – Ērgļos. Projekts ilgst divus gadus, tātad man ir palicis vēl nedaudz vairāk nekā gads, kad varu strādāt. Pēc tam jau nu ļoti gribētos atrast kādu citu iespēju, lai tikai varētu palikt Ērgļos. Apzinos, ka, ja gribu vidusskolā palikt arī pēc projekta beigām, ir sevi jāpilnveido un jāiegūst pedagoga izglītība. Tas mani nebaida, mācīties ļoti patīk.
Jauniešus jau tagad brīdinu, ka ne vienmēr pēc augstskolas vai citas izglītības iestādes pabeigšanas izdodas uzreiz strādāt savā sfērā, atrast darbavietu, kurā nostrādāt līdz pensijas vecumam. Bet ir taču labi apgūt kaut ko jaunu. Arī pašai šī varbūt nav primārā joma, kurā padodas strādāt, bet nemitīgi mācos, un no tā beigu beigās būšu tikai ieguvēja.
– Kā bija pierast pie šī darba specifikas, darba ar jauniešiem?
– Īstenībā es priecājos, ka šajā darbā atklāju sev neierastas prasmes, rakstura īpašības. Vienmēr bija šķitis, ka nemāku vadīt, man labāk patīk strādāt kāda cita vadībā, ka nemāku uzstāties, tāpēc labāk strādātu ar dokumentiem un datoru. Taču, tā kā ik dienas jāuzstājas ļoti prasīgas publikas – skolēnu – priekšā, nemitīgi mācos un pilnveidojos. Esmu kļuvusi drošāka, komunikablāka.
– Kādas karjeras iespējas interesē mūsdienu jauniešus?
– Nevarētu teikt, ka ir konkrētas profesijas, kas jauniešus interesētu vairāk, līdzīgi kā kādreiz, kad meitenes gribēja būt pārdevējas vai skolotājas, bet zēni – policisti. Mūsdienu skolēniem profesiju loks ir krietni plašāks, piemēram, viena jauniete jau zina, ka būs kriminālizmeklētāja. Tas pārsteidz un priecē vienlaikus, ka lielākā daļa bērnu saprot, kas viņi nākotnē grib būt. Kā karjeras konsultante varu palīdzēt izsvērt visus „par" un „pret", atrast piemērotākās augstskolu programmas, apkopot, kādas zināšanas nepieciešamas, lai mērķi varētu īstenot, iepazīstinātu ar studiju procesu un tamlīdzīgi. Arī profesionālajā vidusskolā lielākā daļa ir apmierināti ar to, ko izvēlējušies mācīties. Bet dažiem, pildot spēju testu, parādās vēl kādas papildu spējas. Tas nenozīmē, ka jāpārtrauc izvēlētais virziens – šos plusus var izmantot savā labā, paplašināt izvēlēto virzienu, piemēram, ja parādās vadības prasmes, jaunietim, iespējams, būtu ieteicams apsvērt sava ēdināšanas uzņēmuma dibināšanu.
Ērgļos ir daudz topošo mākslinieku, kas arī apzināti centīsies izsisties šajā jomā, tālāk apgūs mākslas zinātnes. Tas tāpēc, ka Ērgļu mākslas un mūzikas skola (ko arī Gunita Brašus ir absolvējusi. – Aut.) patiesi sagatavo labus topošos māksliniekus.
Šai paaudzei informācija ir kļuvusi krietni pieejamāka, katrā ziņā tās ir krietni vairāk nekā laikā, kad mācījos pati. Jaunieši, laikus izzinot informāciju par dažādām profesijām, veiksmīgāk varēs atrast savu īsto jomu.
– Ar katru gadu vairāk gan ir to jauniešu, kuri dodas strādāt uz ārzemēm. Vai vienaudžu – bijušo klasesbiedru – vidū ir tādi, kas atgriezušies Ērgļos, palikuši Latvijā?
– Izņemot vēl kādu puisi, kas tagad šai pusē saimnieko saimniecībā, no saviem klasesbiedriem esmu vienīgā, kas atgriezusies. Jauniešiem pagaidām nav daudz karjeras iespēju Ērgļos. Kultūras un atpūtas dzīve mani šeit apmierina, bet – ko darīt pa dienu, kā nopelnīt iztikai? Arī man ir bijusi doma, ka jādodas uz ārzemēm, taču tas bija laikā, kad nebija darba, bet par rēķiniem un studijām nauda jāatrod. Pati prom brauktu tikai tad, ja citu variantu patiešām nebūtu. Es gan esmu optimiste un uzskatu, ka risinājumu vienmēr var atrast. Tā arī vairums manu draugu un klasesbiedru tomēr ir palikuši Latvijā. Pat daļa to, kas uz ārzemēm aizbrauca pastrādāt, ir jau atbraukuši atpakaļ un vairs prom nebraukšot. Jo mājas tomēr ir mājas. Iespējams, mums, lauku bērniem, tas ir ieaudzināts, ka sava dzimtā puse jāmīl, un laimi ne vienmēr var atrast tikai lielpilsētās. Arī mans brālis ar sievu kādu gadu pastrādāja Anglijā, bet nu ir atpakaļ un pat nopietni apsver domu kļūt par lauksaimniekiem.
– Jauniešus parasti patiešām vilina lielpilsētu dzīve. Kāpēc izvēlējies nākotni saistīt ar Ērgļiem?
– Pirmkārt, šeit pārnācām abi ar manu draugu, ar ko kopā esam jau no vidusskolas gadiem. Viņš ieguva ugunsdzēsēja kvalifikāciju un tika pieņemts Ērgļu postenī par komandieri. Dzīvojam dzīvoklī Ērgļos, nedēļas nogalē apciemojam vecākus.
Otrkārt, nevaru to izskaidrot, bet Ērgļus vienmēr esmu uzskatījusi par savu vietu. Man ļoti nomācoša šķiet Rīgas vide, burzma, nekad arī uz naktsklubiem, par ko vairums jauniešu sajūsminās, neesmu gājusi. Es labāk izdejojos kādā vietējā ballē.
Laikam jau esmu lauku, dabas bērns. Pat dārza darbi, kas bērnībā šķita gatavās mocības, tagad tiek darīti ar prieku, to pat uztveru kā atpūtu, iespēju pabūt svaigā gaisā un pasauļoties. Man patīk pastaigāties, tas, ka dzīve šeit ir krietni lētāka un vide ir tik dabiska. Protams, gribētos, lai jauniešiem šeit būtu vairāk darba iespēju, bet ceru, ka ar laiku tā būs. Paaudzēm taču ir jāturpinās.
– Tādā gadījumā, vai neizjūtat vienaudžu, ar ko tikties un kopā atpūsties, trūkumu?
– Draugi jau mums šeit ir, un nav nozīme kvantitātei, bet gan kvalitātei. Nedēļas nogalēs vienmēr ir aktīva kultūras dzīve, tad uz dzimto pusi atbrauc arī jaunieši no studijām vai citām dzīvesvietām. No balles apmeklējuma es nekad neatteikšos, pat pārgurusi atbraucot no studijām sestdienas vakarā.
Dejoju jauniešu deju kolektīvā. Šobrīd ir grūtāk savākties uz mēģinājumiem, jo lielākā daļa dejotāju aizgājuši uz augstskolām, ir aizņemti darbā, bet cenšamies. Ļoti jau gribam nākamgad tikt uz Dziesmu un deju svētkiem, tāpēc jāpiespiežas. Tāpat mums ir pieejama sporta halle, ar meitenēm varam rīkot treniņus, spēlēju arī basketbolu, volejbolu. Tagad, studiju laikā, gan tas mazāk sanāk, bet vasarā noteikti nekad nesēžam mājās. Pagaidām esmu pārliecināta, ka dzīvi Ērgļos ne pret ko negribētu mainīt. Man patīk doties pastaigās, patīk šīs puses daba, miers un cilvēki.
Autore: LAURA VOITIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto