„Kas nu es par leģionāru – iesaukumā biju vien deviņus mēnešus, bet kaujās piedalījos divus no tiem. Ir citi, kas būtu vairāk pelnījuši, lai par viņiem raksta," tā uz „Stara" aicinājumu pastāstīt par savām leģionāra gaitām pieticīgi nosaka „Daugavas Vanagu Latvijā" Lubānas nodaļas vadītājs VILIS LANCMANIS. Atļaušos nepiekrist, jo V. Lancmaņa piedzīvotais būtu romāna cienīgs, ko diemžēl avīzes lappusēs pilnībā nav iespējams atklāt.
Vilis Lancmanis ir lubānietis. Dzimis Lubānas pievārtē, netālu no bijušās stacijas ēkas. Zemi viņa tēvam bija piešķīruši, jo tas savulaik bija karojis gan pret krieviem, gan vāciešiem. Izglītību Vilis Lancmanis ieguva Lubānas vidusskolā un Meirānu lauksaimniecības skolā, taču 18 gadu vecumā viņam jau nācās aut kājas, lai dotos karagaitās.
Vai nu Sibīrija, vai leģions
Vilis Lancmanis stāsta, ka neesot pat īsti apsvēris domu par nedošanos leģionā, jo pēc Baigā gada un 1941. gada deportācijām cerību uz lielu miermīlību no režīma, kas nāca no austrumiem, nebija. Sākoties padomju okupācijai, arī Lubānā pēkšņi sevi pieteica daudzi padomju pagrīdnieki, par kuru eksistenci iepriekš daudzi pat nenojauta. Lubānā par galveno personu kļuva kāda pagastmājas darbiniece, kas līdzdarbojās arī iedzīvotāju izsūtīšanā. Tēvam bija iekopti 15 ha un uzcelta māja, tādēļ bija pamatotas bažas par izsūtīšanas draudiem.
– Kad beidzās pirmais izsūtījumu vilnis, māte aizgāja pie šīs sievietes, lai uzzinātu, vai arī mūsu ģimenei kas nedraud. Uz to viņa atbildēja: „Jūsu bērni nav komjaunieši, tie netiek audzināti padomju garā, jūsu vīrs savulaik karoja pret lieliniekiem, bet viņa brālis ir Kārļa Ulmaņa draugs un karojis Kolčaka pusē. Nekas cits kā izvešana jums neatliek." Lielas vēlmes doties uz Sibīriju man nebija, tādēļ es un gandrīz visi mani klasesbiedri pieteicāmies leģionā, – stāsta Vilis Lancmanis.
Uz Madonu, kur bija ierīkots iesaukšanas punkts, viņš, var teikt, nokļuva, ielecot pēdējā vilcienā, kurš pameta Lubānu. Tas bija vācu bruņuvilciens, aprīkots ar „kauluzāģiem". Vācieši mīnējuši sliedes un ļāvuši Vilim kopā ar citiem lubāniešiem doties uz Madonu. Pirmās ugunskristības sanāca jau tepat pie Lubānas. Vilciens apstājās uz Kujas tilta, jo divi padomju armijas bumbvedēji veica uzlidojumu. Vācieši jauniešiem lika palīst zem vilciena, bet paši sāka atšaudīties. Neviena bumba vilcienam gan netrāpīja un ceļu uz Madonu varēja turpināt.
Madonā jaunajiem puišiem tika vaicāts, kurā divīzijā tie vēlas karot. Paši armijnieki ieteikuši 19., jo tad varēšot jau otrā dienā ņemt ieročus un tepat pie Madonas doties kaujās. Iesaukto vidū patrāpījies par pārējiem dažus gadus vecāks un prātīgāks lubānietis Juris, kas pavaicājis arī par otru iespēju. Nu labi, tā esot 15. divīzija, ko plānots sūtīt uz apmācībām Liepājā, lai dotos tālāk uz Vāciju. Juris visu vārdā teicis, ka izvēloties 15. Vilis savā prātā nodomājis, ka labāk būtu bijis 19.
Jau nākamajā dienā jauniesauktos pārveda uz Cēsīm, Straupi, bet vēlāk uz Liepāju, no kurienes kuģī karavīri tika vesti uz Dancigu (tagadējā Gdaņska). Izejot atklātā jūrā un cīnoties ar vētru un milzīgiem viļņiem, Vilis Lancmanis piedzīvoja savu otro uzlidojumu. Vācieši karavīrus veda divos lielos kuģos (katrs ar pieciem klājiem), kuru konvojā bija arī apsardzes kuģi un divas zemūdenes. Tuvākā no sešu bumbvedēju mestajām bumbām nokrita aptuveni 10 metru no kuģa korpusa. Arī šoreiz veiksme stāvēja līdzās Vilim Lancmanim, un nedz viņš, nedz viņa biedri uzlidojuma laikā necieta, kareivji tika veiksmīgi nogādāti Dancigas ostā.
Artilērists bez lielgabala
Kareivjus nomitināja Pomerānijā aptuveni 100 km attālumā no Gottenhāfenas (tagadējā Gdiņa). Tur arī leģionāri tika sadalīti strēlniekos un artilēristos. Vilis kopā ar vairākiem biedriem no Lubānas tika „tanku medniekos". Krievi artilēristus mēdza dēvēt par „kara dieviem". Tiesa, savas neilgās militārās darbības laikā Vilis Lancmanis tā arī līdz artilērista pienākumu veikšanai nenonāca. Pēc neilgām artilēristu apmācībām Čehoslovākijā viņš atgriezās Polijā, kur tika pateikts, ka drīz vien kareivjiem būs jādodas uz fronti, solīja, ka karot varēs Kurzemē. Taču visu laiku trūka zirgu, munīcijas vai kā cita, tādēļ artilēristi tā arī netika aizsūtīti. Frontei pienākot tuvāk, beidzot tika nokomplektēta pirmā artilērijas baterija un aizsūtīta cīņā. Pēc pāris nedēļām uz fronti devās arī otrā, bet trešās baterijas, kurā bija arī Vilis, kārta tā arī nepienāca, jo fronte bija pārrauta un kareivjiem bija jāatkāpjas. Tik vien paguvuši, kā lielgabalus uz vagoniem uzstādīt, bet paši tikām kājām devušies uz 100 km attālo Gottenhāfenu. Pēc nonākšanas tajā Vili ar biedriem jau nākamajā dienā (marta sākumā) sūtījuši uz frontes pirmajām līnijām. Viņš pats to sauc par savu pirmo dienu frontē. Tiesa, ieroča vietā viņš dabūjis lāpstu un visu dienas pirmo daļu starp vācu armijas kareivju līķiem un zem sarkanās armijas lodēm gandrīz guļus stāvoklī racis ložmetējligzdu. Pēc tam, kad darbs bija pabeigts, sarkanā armija sāka artilērijas apšaudi pa viņu pozīcijām, un kareivji bija spiesti atkāpties. Visa tālākā kara gaita Vilim atmiņā palikusi ar nemitīgu atkāpšanos, ierakumu rakšanu un munīcijas pienešanu.
Kara terors
Vislielākās kara šausmas piedzīvotas, dodoties cauri degošajai Dancigai.
– Dancigai no 15 mūsu biedriem cauri izgāja vien 7. Pilsētā piedzīvotie skati bija šausminoši. Dancigā dega vismaz 80% no visām mājām. Iedzīvotāji no pilsētas nebija evakuēti. Apkārt sprāga bumbas un notika apšaude. Mēs visu laiku meklējām, kur paslēpties. Iet bariņā būtu bijusi pašnāvība, tādēļ izklīdām pa ielām. Karstums bija tāds, ka reiba galva, un biju tuvu tam, lai noģībtu. Biju arī pazaudējis galveno ceļu cauri pilsētai, tādēļ vēl tagad brīnos, kā nonācu līdz kanālam pilsētas nomalē. Pār kanālu veda taisns metāla tilts, uz kura gulēja vairāki līķi, bet tilta malā bija uzspridzināts padomju armijas tanks. Paslēpies aiz koka, redzēju, kā grupa vācu kareivju nesekmīgi centās pārvarēt tiltu, jo pa viņiem uzreiz atklāja uguni. Pēc brīža pats saņēmu dūšu un metos skriet pār tiltu, kaut arī apkārt spindza lodes. Tilta otrā pusē bija vairāki ierakumi un vācu pretgaisa artilērijas lielgabali, kurus viņi izmantoja, lai apšaudītu tankus. Acīmredzot arī tiltu pēc brīža bija paredzēts uzspridzināt. Atkāpjoties redzējām mierīgo iedzīvotāju un karavīru šausmas, izmisumu un paniku. Redzējām, kā žandarmi par katru mazāko pārkāpumu pakāra vai nošāva cilvēkus. Dancigas skvēros pilni koki bija ar pakārtiem cilvēkiem, un katram kaklā bija plāksnīte ar viņa nodarījumu, – atminas Vilis Lancmanis.
Tā, padomju armijai nākot tuvāk un vācu armijai atkāpjoties, karavīri bija nonākuši līdz Vislas upes deltai. Pārceļoties uz tur esošu salu, karavīri uz tās noturējās gandrīz līdz kapitulācijai. 1945. gada 8. maijā vīri ar prāmi, uz kura karavīri bija sadzīti kā siļķes mucā, pārcēlās uz Helas pussalu, kur atradās aptuveni pusmiljons vācu karaspēka.
– Par kapitulāciju mēs uzzinājām ļoti interesantā veidā. Uz Helas pussalas mums paziņoja, ka pienāks kuģis, kas aizvedīs uz Dāniju. Pavēle bija evakuēt SS, bet pārējie lai paliekot. Mēs it kā skaitījāmies SS, tādēļ, nolēmām gaidīt. Taču kuģis tā arī nepienāca. Gājām atpakaļ uz savu daļu. Ejot skatāmies un brīnāmies, ka ceļmalās mētājas ieroči, bet kareivji stāv un pīpē, kas armijā nakts laikā ir stingri aizliegts. Nodomājām, ka kaut kas nav kārtībā. Aizejot uz kāpu zonu un ēdot brokastis, pēkšņi redzam, ka pie mums nāk viens krievu kareivis, rokā garmoška un pats kaut ko dzied. Tie, kas prata krievu valodu, viņam vaicāja, kas par lietu, un tā arī uzzinājām, ka Vācija ir kapitulējusi, – stāsta Vilis Lancmanis.
Līdz Japānai netiek
Pēc kapitulācijas latviešu leģionārus nav gribējuši ņemt nevienā lēģerī. Pēc vairākiem šādiem kurvīšiem viņi, nonākot Graudencē, beidzot apstājušies un teikuši, ka tālāk vairs neies, jo beigusies visa līdzpaņemtā, tai skaitā arī vācu pārtikas noliktavās salaupītā, pārtika. Leģionāriem lika celt pašiem savu lēģeri, kurā karavīri palika līdz rudenim. Kādu dienu atnācis dusmīgs padomju armijas pulkvedis un visus lamājis, ka tie karojuši vāciešu pusē. Tagad savi grēki ar asinīm būšot jāizpērk, karojot pret Japānu. Tā lēģerī esošie leģionāri tika ieskaitīti pulkā, kam bija jākaro pret japāņiem, un aizsūtīti uz citu lēģeri, kur jau sāka galvās borēt sarkanarmijas reglamentus. Pēc kāda laika kareivjus atkal sasaucis tas pats pulkvedis un teicis, ka kara ar Japānu nebūs, tādēļ visus laidīšot mājās.
Vilis Lancmanis atzīst, ka pēc atgriešanās Lubānā represijas pret sevi no vietējiem īpaši nav izjutis. Iespējams, palīdzēja tas, ka viņš atgriezās jau padomju armijas formas tērpā.
Runājot par mūsdienās sastopamo attieksmi pret leģionāriem un 16. martu, viņš neslēpj, ka dažkārt viņā uzvirmo dusmas par to, cik nevarīgi un negribīgi tiek skaidroti Otrā pasaules kara notikumi un ka politiķi joprojām gan Latvijā, gan ārvalstīs turpina taisnoties par to, ka Latvijā tiek svinēts 16. marts. Viņš pats kopā ar biedriem 16. martā apmeklēs piemiņas vietu Lubānas Jaunajos kapos, kur apglabāti 25 leģionāri un 5 nacionālie partizāni.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto