Nesen apgādā „Annele" iznākusī LINDAS ŠMITES grāmata „Aušas un tiepšas" pārstāvēja latviešu oriģinālliteratūru bērniem starptautiskajā grāmatu izstādē „Frankfurt Book Fair", kas no 8. līdz 12. oktobrim notika Frankfurtē, Vācijā.
Literārā pasaka „Aušas un tiepšas" ir liepkalnietes Lindas Šmites, Bebru pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotājas, septītā grāmata. Pirms tam viņa bijusi grāmatu „KrustCEĻInieki" (2009), „Ogrēns – upes zēns" (2009), „Ar māju plecos" (2010), „Vella skuķis" (2011), „Liedaga bērni" (2012) un „Karotājkarotes" (2013) autore.
– Kā pie tevis atnāca grāmatas „Aušas un tiepšas" varoņi?
– Es ļoti mīlu Latviju. Nekautrējos no vārda „patriote". Esmu īstena lauciniece. Ar to lepojos, jo lauki – tā esmu es. Nespēju dzīvot bez miera un klusuma, kokiem, kas man apkārt un kas tik bieži palīdz, bez puķēm pļavā un dārzā, bez zāles, zemes. Jau no bērnības man mīļi sarkanbrūnie kastaņi, spīdīgās zīles. Kas ir skaistāks par purva čiekuriem, gliemežvākiem un oļiem upmalā? Kad Latvijā iestājās tādi laiki, ka tās iedzīvotāji masveidā sāka izceļot no valsts, nopelt un nievāt Latviju, sajutu, ka tas nav un nebūs uz labu. „Kas būtu Latvija bez kokiem?" reiz vaicāja dzejniece Ārija Elksne, šodien jāraizējas, kas Latvija būs bez mums, pamatiedzīvotājiem. Par to jāliek domāt arī bērniem. Mans čiekurpuika Vējbiksis un čiekurmeitene Trilla kopā ar savām otrajām pusītēm ozolzīli Skribasti un kastaņpuiku Draišķi tāpēc atripoja, lai mēs kopīgi domātu, kur ir mūsu īstā vieta, kas ir mūžīgā mīlestība.
Arī tas nav uz labu, ka mūsdienu bērni vairs neaušojas, nedelverējas, kā to darījām mēs bērnībā. Pa peļķēm, pa grāvjiem, pa mežiem, sniega alām „suku juku pinkainiem matiņiem". Kā Aspazijas Nebēdne meitene. Šodienas bērni visu dienu ar austiņām ausīs glāsta visjaunāko tehnoloģiju virsmas. Neskaitāmas stundas. Glāstvirsmas laikmeta bērni. Tas nevar būt uz labu. Mums taču jābūt dabas bērniem ar spēju redzēt, dzirdēt, sajust, līdzi just.
– Ko vēlies, lai lasītājs atrod un izlasa tavā jaunākajā grāmatā?
– Šķiet, ka tur atrodams diezgan daudz kas. Iepriekš minētās sāpes. Arī tas, ka dzīve uz zaļā zara svešzemē nav salīdzināma ar dzīvi zem dzimtās zemes zilajām debesīm, jo mēs esam šai pasaulē ieradušies ne jau tāpēc, lai nemitīgi meklētu un atrastu sev komfortu. Dzīves kvalitāti un vispatiesāko gandarījumu nosaka tikai viens – cik daudz tu būsi devis citiem, pienākumam, kuru izpildīt esam šurp atsūtīti. Lai attaisnotu savu esību, mums aiz sevis ir jāatstāj kaut kas nozīmīgs. Latviešu ticējums neaprobežojas tikai ar dēla audzināšanu. Vēl koks jāiestāda un čūska jānosit. Tā naida, skaudības, nenovīdības, negausības čūska, kas miltus nemaļ jūras vidū uz akmeņa, bet cilvēka krūtīs.
– Kāds varētu būt komentārs par pēdējo grāmatas teikumu – „Liepkalnē 2012. gada 1. septembrī"?
– Bērnu grāmatiņai „Aušas un tiepšas" punktu pieliku Liepkalnē, savā dzimtenē, vietā, kur esmu laimīga, kur jūtos vislabāk. Septiņas dienas pasaules ceļos, tas jau man ir par daudz. Gribas uz mājām, kur plešas tumšzaļie kukurūzas lauki, bet manās pļavās joprojām zied pīpenes un madaras, smaržo naktsvijoles un sēnes mammas stādītajā mežā. Man jābūt mājās, jo lazdas bez manis te neziedēs. Tas no Māras Zālītes. Nekad nenoliegšu vietu, no kuras esmu cēlusies. Gluži pretēji, celdamies celšu to līdzi.
– Katram rakstniekam daiļrades laboratorija ir atšķirīga. Kā top tavi literārie darbi?
– Rīta stundai zelts mutē. Kas agri ceļas, tam Dievs palīdz. Simtprocentīgi esmu pārliecinājusies par šo mūsu tautas gudrību. Dzīve ir īsa, baidos to nogulēt. Tāpēc ceļos, lai kaut ko uzrakstītu. Kurā diennakts stundā rakstīšanai, tas ir, ieiešanai citā realitātē, piemērotāks laiks? Ir miers. Neviens netraucē, un diena aust tīra, cilvēka domu un darbu neapgānīta. Man vajag vairāk par stundu, lai pārlasītu iepriekš uzrakstīto, lai ieietu un būtu savā vidē, ko pati esmu uztapinājusi. Vēl pēc stundas jau izdodas kaut ko pierakstīt klāt. Teksts man rodas ļoti lēni. Par divām lapām vairāk dienā nevaru uzrakstīt. Apbrīnoju Ingunu Baueri, kuras pirksti nespēj tikt līdzi domai. Mēs „draugiem.lv" palaikam apmaināmies ar savu pieredzi.
– Šī, manuprāt, ir pirmā grāmata, uz kuras vāka minēts arī grāmatas mākslinieces vārds. Kā veidojās sadarbība ar ilustratori Gundegu Muzikanti?
– Izdevniecības „Annele" vadītāja Iluta Moldane-Greiškane manuskriptu „Aušas un tiepšas" uzreiz ļoti iemīļoja. Viņai jāpateicas par to, kāda grāmata izskatās. Par ilustratori Ilutas kundze varēja izvēlēties jebkuru mākslinieku, bet viņa izvēlējās Gundegu Muzikanti. Bija jāgaida ilgi, kamēr māksliniece pabeigs projektus citās izdevniecībās, un mēs to pacietīgi darījām, bija tā vērts. Pirms darba uzsākšanas, šķiet, gara radniecības nolūkā Gundega Muzikante vēlējās satikties ar teksta autori, tāpēc pagājušajā vasarā pēc Dziesmu svētkiem mēs satikāmies. Vienkāršība un domu dziļums. Interesanta sarunu biedre un teicama bērnu pazinēja. Tā es dažos vārdos raksturotu šo izcilo bērnu grāmatu mākslinieci un multiplikācijas filmu veidotāju, kura šajā vasarā ieguva Baltā Vilka balvu.
– Oktobra sākumā tava grāmata „Aušas un tiepšas" pārstāvēja latviešu oriģinālliteratūru bērniem starptautiskā grāmatu izstādē Frankfurtē, Vācijā.
– Kaut iepriekš man nav bijusi sadarbība ar apgādu „Annele", jutos kā sena un labi ieredzēta izdevniecības paziņa, kuras pirmo piedāvāto darbu uzreiz tik augstu novērtēja un ieguldīja tajā gan sirdi, gan dvēseli. „Aušas un tiepšas", šķiet, sanākušas ļoti mīļas. Ceļu uz Frankfurti grāmatai nolēma Iluta Moldane-Greiškane, vēl manai grāmatiņai būs jāpošas arī konkursam „Zelta ābele". Prieks, ka arī citiem no mana darba ir prieks. Rīgā grāmata tiks vērta vaļā 25. oktobrī Kongresu namā Rīgas Grāmatu svētku ietvaros.
– Tu biji Liepkalnes, tagad esi Bebru pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja. Vai tavi skolēni ir arī literāro darbu prototipi?
– Nē, mani skolēni nav prototipi, varbūt izmantota kāda skolēnu rakstura īpatnība, atsevišķi vērojumi. Es cenšos tēlot bērnus, kādiem tiem vajadzētu būt. Manā tekstā ir vispārinājumi, vēstījums, ko gribu pateikt.
– Tavā skolā iznāk literārās jaunrades žurnāls „Bebrēns". Kā izdodas ievilināt skolēnus jaunradīšanas līkločos?
– Īpaši nevilinu. Tiem, kuros saskatu talantu, neļauju to izniekot. Mudinu neslinkot, sacerēt un atsūtīt darbus elektroniski. Rosinu piedalīties visdažādākajos ar literāro jaunradi saistītos konkursos. Slavēju veiksmes. Ir jāpanāk, lai rakstīšana kļūst par paradumu, tad var cerēt ko oriģinālu sagaidīt. Tikko viena 8. klases meitene atsūtīja gan trioletas, gan dzejprozu. Biju sajūsmā. Parādīju dzejas speciālistiem, solīja publicēt presē.
– Tavu grāmatu pirmās lasītājas droši vien ir meitas, nu viņām piepulcējies mazdēliņš.
– Manas meitas un mazdēliņš pieder pie adresātiem, par kuriem rakstot daudz domāju. Ļoti gribētos, lai viņi dzīvē neuzkāptu uz tiem pašiem grābekļiem. Dzīvošana Šai Saulē ir vienkārša, ja dzīvo pēc Visuma likumiem. To mēģinu paust katrā grāmatā. Arī mūsu senči sacerēja tautasdziesmas, lai pateiktu mums priekšā, kā vieglāk, ērtāk, labāk un pareizāk. Bet cik bieži mēs lasām tautasdziesmas? Cik bieži šodienas straujajā laikmetā, kad visu vajag tepat un tūlīt, pieņemam dainu neizmaināmo patiesību: „Pamazām es dzīvoju,/ Pamazām Dievs palīdz;/ Pamazām bite nes/ Pa vienam ziediņam"? Mums liekas, ka vienīgi mēs paši esam dzīves noteicēji un svinētāji, bet tā nav un nekad nebūs. Vai to tik grūti saprast un pieņemt?
Autore: MĀRĪTE BREIKŠA
Foto no LINDAS ŠMITES personiskā arhīva