Šogad daudzos sporta veidos sezona uzsākta vēlāk kā ierasts, līdz ar to
tā izvērtusies krietni īsāka. Arī motokross nav bijis izņēmums, bet,
neraugoties uz to, sportisti to vērtē atzinīgi.
Madonietis RAINERS
ŽUKS ar motokrosu ir saistīts kopš piecu gadu vecuma un šogad aizvada
jau piecpadsmito sezonu motosportā. Jaunietis norāda, ka šis izvērties
ļoti veiksmīgs gads, lai gan vēl pirms sezonas uzsākšanas licies, ka
nenotiks nevienas sacensības.
– Šogad sezona tika uzsākta krietni vēlāk. Saistībā ar „Covid-19" pavasarī un vasaras sākumā sacensības nenotika, tika atceltas. Tas ietekmēja arī treniņus, tie tika iekavēti. Ziemā cītīgi gatavojos jaunajai sezonai. Pavasarī bija ieplānots doties uz Vācijas čempionātu. Visas ieceres un plāni tika izmainīti. Motokrosa sezona tika uzsākta jūlijā, kad valdība lēma par ierobežojumu mazināšanu, arī sporta sacensībās un citos ar to saistītos notikumos. Parasti sacensībās piedalās daudz sportistu, arī skatītāju netrūkst, ierobežojumi neļāva pulcēties. Vienu brīdi tiešām likās, ka šogad motokrosa sezona nenotiks, jo neko neļāva darīt, bet situācija mainījās. Jāpriecājas, ka kaut vai dažās sacensībās bija iespēja piedalīties.
Pandēmija ļoti ir skārusi sportu. Pirmais vilnis pavasarī, kad nenotika sacensības, un arī tagad, rudenī, kad tiek ierobežoti pat treniņi. „Covid-19" ietekmēja visus sporta veidus.
– Lai gan sezona tika uzsākta ļoti vēlu, tomēr ir ļoti labi rezultāti un sasniegumi.
– Normālos apstākļos sezona tiek uzsākta aprīlī un ilgst līdz pat septembra beigām, oktobra sākumam. To lielā mērā nosaka laikapstākļi. Vasaras vidū uzsākt sezonu bija neierasti. Lēnām atguvu formu, braucu Latvijas čempionātā. Jāsaka, ka viss izdevās labi, sanāca pacīnīties ar igauņu sportistu, bet rezultātā izcīnīju Latvijas čempiona titulu MX2 klasē. Šo titulu esmu ieguvis arī iepriekš, tikai citās klasēs. Tāpat ir veicies Eiropas čempionātā, labi rezultāti bijuši arī Eiropas čempionātā. Ir patīkami izcīnīt titulus, gūt atzinību un pierādīt sevi.
Vēl sezona motosportā īsti nav noslēgusies, sestdien paredzētas enduro sacensības Liepājā, kurās noteikti arī piedalīšos. Šogad laikapstākļi lutina, sacensības var noritēt pat oktobra beigās.
Vienu reizi biju devies arī uz Vācijas čempionātu un nobraucu pēdējo posmu. Arī šīs sacensības bija krietni īsākas – notika tikai divi posmi no plānotajiem septiņiem.
– Motosports ir pieprasīts sporta veids, dalībnieku ir daudz. Kā ar konkurenci?
– Ir ļoti daudz spēcīgu sportistu, arī manā klasē. Par vietām un tituliem jāpacīnās. Šogad varbūt mazāk bija braucēju no citām valstīm, bet konkurenci varēja just. Ļoti spēcīgi, ātri braucēji ir igauņi. Sacensības ir spraigas. Lietuvieši ir vājāki. Manuprāt, igauņi ir spēcīgi visos sporta veidos. Katrās sacensībās ir kāds stiprāks braucējs, ar kuru jāpacīnās par uzvaru.
– Garo gadu laikā ir krāta pieredze, iepazītas trases ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs. Kurās vienmēr ir prieks atgriezties?
– Trases mēdz būt ļoti dažādas. Pat braucot vairākkārt, katru reizi tās būs citādākas. To ietekmē ļoti daudzi faktori, piemēram, laikapstākļi. No Latvijas trasēm man patīk Cēsu mototrase, tā ir mana favorīttrase. Tāpat arī Kandava, tur bijuši ļoti labi braucieni un vienmēr viss izdodas. Ir vairākas trases, kurās priecājos braukt. Ļoti patīk braukt pa mūsu pašu Smeceres sila trasi. Tā ir ierasta, jo tajā ne tikai braucu sacensībās, bet arī aizvadu treniņus. Trasē ir labs reljefs – kalni, bedres, līkumi – var patrenēties diezgan labi.
Eiropas čempionāts ir interesants ar to, ka katru gadu tas norisinās citā valstī. Trasē, kurā nav nācies iepriekš braukt, ir jāadaptējas, tā jāiepazīst, jāatceras līkumi. Ir neliels uztraukums, jo nezini, kāda tā ir izveidota, kā būs pa to braukt. Vietējie trasē jau no sākuma var braukt ātrāk, pārliecinošāk. Bet es ātri adaptējos, ar to man problēmu nav bijis. Ir iespēja izbraukt, iepazīties ar trasi, bet pēc tam ir kvalifikācija.
Ārzemēs trases ir grūtākas, specifiskākas, ar lielākām bedrēm, kalniem. Bet katra trase ir citādāka, arī tepat Latvijā. Tās ir labi sagatavotas, lai varētu gan trenēties, gan braukt gonkās. Sacensībās var piedalīties ar tādu pašu pieredzi kā treniņos. Ir pa kādai trasei, kuras speciāli sagatavo sacensībām, bet kopumā visas ir sagatavotas labi.
– Nereti esi dēvēts arī par motokrosa jaunās paaudzes talantu.
– Tagad jau ir citi jaunie talanti, bet kādu brīdi tiešām tā tiku dēvēts. Iemesls noteikti bija tas, ka guvu labus rezultātus, braucu ātri, bija vērā ņemami sasniegumi. Laiks iet, kļūstu vecāks, un motokrosā ienāk arvien jauni un talantīgi sportisti.
– Kā aizsākās interese par motosportu?
– Motosportā esmu no piecu gadu vecuma. Agrāk Latvijas čempionātā brauca mans tētis. Bieži braucu viņam līdzi uz gonkām un treniņiem. Man iepatikās, un tika nopirkts mazais mocītis. Pakāpeniski mocis kļuva lielāks, biežāk sāku braukt, trenēties, parādījās arī labi rezultāti. Pavilkos un sāku pievērsties tam profesionāli. Šo piecpadsmit sezonu laikā nav bijis brīža, kad gribētos visu pārtraukt. Motosportam un maniem sasniegumiem dzīvo līdzi visa ģimene, mamma un māsa ir liels atbalsts.
Motosports ir ļoti interesanta, aizraujoša padarīšana. Ir jāzina dažādas nianses, nepieciešama laba fiziskā sagatavotība. Ar moci nevar braukt, ja nav izturības. Piemēram, ja nobrauc divus apļus, piekūsti, bet vēl ir jānobrauc desmit, tad parādās kļūdas, kritieni.
Pēc katrām sacensībām tiek izvērtēts brauciens – kas ir bijis labi, kas ne tik veiksmīgi. Pārrunājot visu ar tēti, kas joprojām ir mans treneris, rodas secinājumi, ko vajadzētu pamainīt, uzlabot, nākamreiz darīt citādāk.
Motosports mēdz būt arī bīstams sporta veids. Ir kritieni un traumas, ar to jārēķinās. Arī pats esmu guvis lūzumus, bet tie nav bijuši nopietni. Ir jābūt piesardzīgam.
– Tu brauc ne tikai motokrosā, bet arī enduro. Tie tomēr ir atšķirīgi.
– Jā, šīs sacensības ir atšķirīgas. Enduro sacensībās jābrauc divas stundas no vietas, jāpārvar dažādi šķēršļi. Tā ir pavisam cita braukšana, trasē jābūt prasmīgam, jābrauc gudri, nevar trakot. Šīs sacensības ļoti atšķiras no motokrosa. Gribēju piedalīties Cross Country posmā, kas norisinājās septembra beigās Smeceres silā, un to arī izdarīju, E1 klasē iegūstot 1. vietu. Uzbraucieni un nobraucieni bija viegli, bet man sarežģītāki bija sagatavotie šķēršļi. Sacensības un trases ir ļoti interesantas. Patīk braukt enduro, bet motokross noteikti ir tuvāks sirdij.
– Kādas šobrīd ir treniņu iespējas?
– Motosporta aktīvajā sezonā vairāk trenējos ar moci, lai uzturētu fizisko formu, nedaudz arī paskrienu. Ziemā treniņus saucu par „smago darbu", apmeklēju sporta zāli, skrienu, peldu, lai būtu sagatavots jaunajai sezonai, būtu spēks, izturība un enerģija. Jāsaka, ka ziemas mūs lutina, un arī šobrīd iespējams treniņus aizvadīt, braucot ar moci. Agrāk dažādos treniņus bija grūti apvienot, tagad to izdarīt ir krietni vieglāk, jo arī ziemā var braukt. Moču treniņi vairāk notiek Madonas novadā, arī Smeceres silā. Reizēm aizbraucam arī uz citām trasēm, savukārt visi fiziskie treniņi man ir Rīgā, jo tur lielākoties aizrit mana ikdiena.
Šobrīd, saistībā ar „Covid-19" ierobežojumiem, jāplāno arī treniņi. Ierasts, ka braucam bariņā, tad ir interesantāk, varam viens ar otru pacīnīties. Ja būs jauni ierobežojumi, to vairs nevarēsim kopā darīt.
– Ikdiena tātad ir ļoti aizņemta.
– Septembris ir pats grūtākais mēnesis, jo tad tiek uzsāktas mācības. Vēl norisinās sacensības, nepieciešami treniņi. Jāmācās visam saplānot laiku. Ikdiena ir saspringta.
Mācos Transporta un sakaru institūtā. Vienu brīdi bija doma tālāk izglītību iegūt sporta jomā, bet šādu speciālistu ir ļoti daudz. Tad izdomāju, ka ir arī citas intereses, un izglītību iegūšu tajā virzienā. Bet paralēli mācībām esmu treneris mazajam kalsnavietim Emīlam Solovjevam. To daru jau otro sezonu. Tā ir pavisam cita pieredze, kas ir vērtīga arī man pašam. Stāstot, mācot varu piedomāt arī pie savām kļūdām. Panākumi Emīlam ir labi, tas sniedz gandarījumu un prieku arī man.
– Kā ar brīvo laiku un vaļaspriekiem?
– Brīvā laika ir ļoti maz, bet cenšos atrast laiku arī saviem vaļaspriekiem. Agrāk, kad bija īstas ziemas, aktīvi spēlēju hokeju, tagad īsti to vairs nevar uzspēlēt. Aizraujos ar tehniku – dažādi remontdarbi. Aizņemtības dēļ neveltu tik daudz laika arī braukšanai ar velosipēdu, lai gan agrāk tas ļoti patika. Vaļasprieki un aizraušanās ļoti mainās, visu nosaka aizņemtība ikdienas gaitās. Visvairāk tomēr brīvais laiks tiek pavadīts saistībā ar dažādām tehniskām lietām.
– Bet arī nākotnes plāni ir saistīti ar sportu?
– Vēl par to ir grūti runāt, jo mācības aizņem daudz laika. Jāskatās, kā motosportu varēšu ar tām apvienot. Protams, arī nākamajā gadā turpināšu braukt un piedalīšos sacensībās. Latvijas čempionātā noteikti startēšu. Jācer, ka tad ne treniņus, ne sacensības pandēmija neietekmēs un viss atkal noritēs ierastajā gaitā.
30.10.2020.