VINETA VAĻKA ir bērzauniete, savulaik mācījusies Bērzaunes pamatskolā. Tālākajā izglītošanās ceļā Vineta Vaļka ir apguvusi gan sieviešu un vīriešu apģērbu modelētājas amatu, gan vizāžista profesiju. Vineta ir "Bogomolov's Image School" absolvente, to beidzot, ieguvusi imidža dizaineres specialitāti.
Pamazām vien Vineta Vaļka ir kļuvusi par Latvijas modes dizaineri. Vinetai ir sava bērnu un jauniešu džinsa apģērbu līnija, jo ir uzsākts īstenot ideju par bērnu džinsa apģērbu kolekciju ar zīmolu "Dress-code". Ieskatoties interneta mājas lapā www.dress-code, kas ir latviešu, angļu un krievu valodā, var gūt nelielu ieskatu kolekcijā. Viņa šuj arī kāzu tērpus un vakartērpus.
Pēc ilgākas prombūtnes, gan mācoties, gan strādājot Rīgā, Vineta kopā ar vīru Mairi, dēlu Henrihu un meitu Letīciju ir nomainījusi galvaspilsētas dārdzību un steidzīgos ritmus pret mierīgāku dzīvi Bērzaunē Vinetas vecāku mājās. Uzzinot, ka Vinetas Vaļkas ģimene dzīvo Bērzaunē, kur ir izveidota arī darbnīca, kur dzimst idejas apģērbiem, top dažādi tērpu modeļi jaunajai bērnu džinsa apģērbu kolekcijai, kā arī citām, aicināju viņu uz plašāku sarunu.
– Kā izvēlējies apgūt tērpu modelēšanu?
– Varbūt izvēli ietekmēja tas, ka mammai bija Zinger šujmašīna un 8. klasē sāku šūt sev kleitas. Gribējās ar kaut ko atšķirties no citiem, jo veikalos pirktie tērpi bija vienādi. Pēc Bērzaunes pamatskolas beigšanas iestājos Rīgas Amatniecības vidusskolā. Sākumā vēlējos apgūt interjera dizainu, bet tur bija liels konkurss, tāpēc izlēmu mācīties tērpu dizainu. Pabeidzu vidusskolu, Jaunciemā vēl mācījos piegriezēju modelētāju skolā, apgūstot sieviešu un vīriešu virsdrēbju šūšanu. Izmantoju izdevību stažēties Parīzē, kur sadarbībā ar citu skolu vēl iesaistījos gadu ilgajos kursos Parīzē, kas bija saistīti ar stilu un vizāžu, lai uzzinātu, kas papildina tērpu.
– Kur esi guvusi lielāko darba pieredzi?
– Pa vidu mācībām vienam otram ko uzšuvu, bet vērtīgākais un noderīgākais laikam bija uzaicinājums līdzdarboties TV3 projektā "Dejo nost!". Šovā katru piektdienu bija jāsaģērbj vairāki pāri. Tas bija arī diezgan sarežģīts uzdevums, kad savu ģimeni vispār neredzēju, tikai strādāju. Toties rezultāts bija skaists, piedzīvoju patīkamus brīžus. Kopš tā laika arī tērpu autoru vārdi, ieskaitot manējo, kļuva pazīstamāki. Bijām pat divas madonietes, jo stiliste Violeta Rulle arī ir no Madonas. Tā bija laba iespēja, piekrītot strādāt TV šovam, iepriekš nenojautu, ka mani sagaida tik radošs darbs. Varu sacīt, ka man jau ir 12 gadu pieredze šūšanā.
– Kas saista savā profesijā?
– Šūt – tas nozīmē vispirms izdomāt tērpa modeli, bet pēc tam – pavadīt ilgas stundas darbnīcā pie šujmašīnas. Svarīgi jau ne tikai uzšūt, bet zināt, kas cilvēkam piestāv. Šuju vairāk kāzu tērpus, ko patīk darīt, kleitas tiem, kas zina, ko grib. Kad tiku uzaicināta izstrādāt tērpus skatuves uzvedumiem, sapratu, cik svarīgs ir koptēls. Iepriekš visus spēkus veltīju individuālajai šūšanai, bet tagad esmu izvēlējusies tērpu kolekcijas ražošanu, ko varētu attīstīt. Arī vakartērpus šuju ar domu par tālāko. Kopā ar Agitu Rubeni un veikalu tīklu "Skymore" gatavojam kopīgu projektu, radot tērpu zīmolu "ULLA". Es šuju kleitas, sadarbības partnere – rotas. Pagaidām ir īsās kleitas, būs vēl krekliņi u. c. Galvenais, lai pašai patīk tas, ko daru, un, ja ar to vēl varēs nopelnīt, tas būs daudz.
– Kā radās ideja par savu tērpu kolekciju bērniem?
– Tā kā pašai aug bērni, domājot par to, kā viņus sapost, ir tapusi un tiek pilnveidota džinsa apģērbu kolekcija bērniem no 3 līdz 13 gadiem. Ir atsevišķas tērpu grupas noteiktam bērnu vecumam. Izpētot piedāvājumu par to, kā un ko ražo, kur ir trikotāžas, kokvilnas, arī džinsa apģērbi, izvēlējos praktiskāko audumu. Pagaidām džinsa audumu pērku veikalos, bet tiek meklēti sakari ar fabrikām, kur to ražo. Patlaban pie šīs kolekcijas strādājam trīs – es, Jana Mežvinska un mans vīrs, kas vairāk uzmanības velta mājas lapai www.dress-code.lv. Mājas lapa ir jauna, tā izveidota kopš pagājušā gada. Vēl arī www.draugiem.lv un www.facebook.com ir atrodams "Dress-code" profils, kur tiek ievietota jaunākā informācija un akcijas.
Ar kolekcijas piedāvājumu astoņu apģērbu zīmolu pārstāvji, kas savā starpā nekonkurē, piedalījās divās izstādēs Maskavā. Tur mums gāja ļoti labi, gaidām atsauksmes. Sadarbībā ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru mums bija mērķis atrast klientus no veikaliem. Par bērnu apģērbiem bija interese, arī sadarbības piedāvājumi, jo apģērbi nav klasiski, kaut arī pēc klasiskajiem džinsiem ir pieprasījums. Nav izslēgts, ka mūsu kolekcijas apģērbi parādīsies veikalos, un tad jau būs jādomā par to, kā pasūtījumu saražot (smaida).
– Kāpēc izvēlējāties pārcelties no Rīgas uz dzīvi Bērzaunē?
– Ģimenes apstākļu dēļ, domājot par bērnu un savu nākotni. Rīgā bērniem nebija vietas bērnudārzā. Pati strādāju mājās, bet vēlējos izveidot nelielu uzņēmumu. Taču bija jārēķinās ar faktu, ka telpu īres maksa Rīgā ir ļoti augsta. Sanāca, ka savu uzņēmumu ar zīmolu "Dress-code" izveidoju Bērzaunē. Tas nenozīmē, ka esam nošķirti no Rīgas, kur notiek vairāk aktivitāšu. Tagad mums ir mājas lapa, un sakari ar pasauli noris, atrodoties lauku vidē, mierā un klusumā.
– Vai arī bērzaunieši, kuri zina par šuvēju darbnīcu, mēdz griezties ar savām vajadzībām?
– Šuvējam arī laukos būtu darbs, bet pagaidām neko neuzņemos, kaut gan agrāk daudz šuvu tieši individuālos apģērbus, arī deju kolektīviem. Lielu darbu un laiku prasa gatavošanās izstādei, kas maijā paredzēta Ķīpsalas izstāžu zālē. Tur apvienosies visi bērnu apģērbu zīmolu radītāji. Maija beigās gatavosimies septembra izstādei. Ir doma, ka varētu piedalīties arī tirdziņos, ko rīko Madonā, kad kļūs siltāks un beigsies ziema. Tas ir plašs un garš process, kas ir uzsākts, un turpmākais būs atkarīgs arī no veiksmes.
– Ko uzskati par ieguvumu, ģimenei atgriežoties dzīvot lauku vidē, kas ir tuva un pazīstama?
– Bērzaunē dzīvojam kopš pagājušā gada septembra. Vecākiem ir liela māja, pagaidām dzīvojam kopā. Iznāca atgriezties pēc 15 gadu pārtraukuma. Bērnu augšanai te ir veselīgāks gaiss, pārtika, ir iespēja just vecvecāku rūpes un mīlestību, un – galvenais – mums ir bērnudārzs. Izvēlējāmies Madonu, kur notiek lielākas aktivitātes, arī pulciņi. Dēls Henrihs apmeklē bērnudārzu "Priedīte" Madonā. Mums visiem patīk sportot, bērnu fiziskajai attīstībai ir iespēja nodarboties ar sportu. Dēls trīs reizes nedēļā nodarbojas ar biatlonu, viņam ļoti patīk. Pati regulāri dodos izkustēties uz Madonas sporta centru, kur esmu iesaistījusies aerobikas nodarbībās. Visiem patīk spēlēt volejbolu. Šoziem daudz slēpojām ar slaloma slēpēm, jo ir labi, ka netālu ir Gaiziņš, Viešūra kalns. Bērzaunē ieguvums ir tas, ka izdevās atrast telpas savai šūšanas darbnīcai, ko pagasta pārvalde izremontēja. Tālāk gan neviens neko gatavu rokās neieliks – ir jādomā, jāmeklē un jādara pašiem. Laimējās sastapt Janu, kas strādā Bērzaunes tūrisma informācijas centrā, gatavo rotas. Idejas rodas, saliekot prātus kopā. Zinot, kādi resursi ir Bērzaunes pagastā, ir domāts, kā izmantot saimniecības "Sveķi" izejmateriālu – trušādas. Bērniem jau ir tapusi džinsa veste ar pūkainu oderi, pieaugušajiem nākamajai ziemai taps aksesuāri, cepures un cimdi.
– Vai, gadu padzīvojot Parīzē, nav bijis domas, ka varētu arī pastrādāt ārzemēs?
– Lai varētu strādāt ārzemēs, ir jābūt labiem apstākļiem. Nopelnīt tur varētu, bet vispirms ir jāizmanto iespējas šeit. Man ir svarīga saikne ar tuviniekiem, ar mājām, un svešā zemē tā visa ļoti pietrūkst. Man vēl ir divas māsas, kas dzīvo un strādā Rīgā. Sarmīte ir fotogrāfe, bet Ieva studē LU Ģeogrāfijas fakultātē. Saikne ar Rīgu tātad ir ļoti cieša. Patīk arī ceļot, un tad jau sanāk gan svešās zemēs pabūt, gan piedalīties apģērbu zīmolu izstādēs. Esmu iesākusi studēt Latvijas Kultūras akadēmijā, bet patlaban paņēmu akadēmisko gadu. Izvēlētā programma ir saistīta ar valodām, konkrēti – poļu valodu.
– Kas vēl jādara, lai zīmols "Dress-code" kļūtu populārāks?
– Tas, ka mums ir iesākta oriģināla kolekcija, ir sava mājas lapa, manuprāt, jau ir daudz. Domāju, ka ir tikai jāstrādā, jāiet tālāk. Kaut atzīstu, ka ir pacēluma brīži un arī klusāks laiks, kad negribas neko darīt. Man šķiet, ka vajadzīga tikai veiksme, lai viss iesāktais aizietu pasaulē. Džinsa apģērbus sāku šūt jau pirms trim gadiem. Tad ideja piebremzējās, bet tagad atkal viss notiek. Džinsa audums nav tikai rupjš, tas ir dažāds – arī plāns, elastīgs, var izvēlēties arī citas krāsas, ne tikai zilo, kas ir pagaidām. Ideju ir daudz, tikai jārada, un procesā rodas jaunas ierosmes. Ceru, ka viss iesāktais izdosies.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
AGRA VECKALNIŅA foto