Ugunsdzēsējs — tā nav tikai profesija, tas ir aicinājums. Tas ir dzīvesveids, kurā drosme un pienākuma apziņa kļūst par ikdienu, bet līdzjūtība un gatavība palīdzēt — par rakstura kodolu. Šajā sarunā sastopas vienas ģimenes trīs paaudžu vīri — tēvs Ritvars Miezāns, dēls Atvars Miezāns un mazdēls Kristers Kalniņš —, kuru dzīves savij ugunsdzēsēja darbs. Viņu stāsti atklāj ne tikai profesijas izaicinājumus un lepnumu par paveikto, bet arī dziļas saknes ģimenes vērtībās, latviskumā un mīlestībā pret savu zemi.
RITVARS MIEZĀNS Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā aizvadījis jau deviņpadsmit gadus. Dien Vidzemes reģiona pārvaldes Madonas daļā un ir ugunsdzēsējs glābējs — autovadītājs.
ATVARS MIEZĀNS dienestā aizvadījis jau septiņus gadus un ir Madonas daļas vada komandiera vietnieks.
Mazdēls KRISTERS KALNIŅŠ ir kadets un jau divus mēnešus aizvadījis Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā.
– Kas jūs motivēja kļūt par ugunsdzēsēju glābēju?
Ritvars: – Tas ir darbs, kas prasa fizisko sagatavotību un izturību, disciplīnu. Tas ir darbs, kurā nav rutīnas. Katra dežūra ir citādāka un izaicinājumiem piepildīta. Nenoliegšu, un tas būs godīgi, sakot, ka papildus iepriekš minētajam darbs dod stabilitāti, regulārus ienākumus katru mēnesi.
Jūtos īpaši lepns un priecīgs, ka varu iedvesmot arī nākamo paaudzi kļūt par ugunsdzēsējiem. Īpaši šogad, kad arī mazdēls izvēlējās šo ceļu. Tas nozīmē, ka vēlme palīdzēt cilvēkiem mūsu ģimenē tiek nodota tālāk.
Atvars: – Galvenā motivācija bija pati darba specifika, ka tas nav vienveidīgs darbs, ka tajā ir arī adrenalīns un kustība, un ka tu spēj palīdzēt cilvēkiem.
Tiesa, iepriekš nebiju pārliecināts, ka vēlos būt ugunsdzēsējs glābējs. Vienmēr gan ir bijusi vēlme uzklausīt un palīdzēt. Un šobrīd jau tas ir mans arods. No tēva esmu mācījies atbildību, kā arī nepieciešamību visu laiku pilnveidoties. Pa šo laiku, kamēr esmu VUGD, ne reizi neesmu apšaubījis savu izvēli. Ar katru gadu drīzāk pats sev apstiprinu, ka izvēle ir bijusi īstā. Mums katram ir sava misija, mēs varam būt atšķirīgi un lietderīgi pa savam.
Kristers: – Jau kopš agras bērnības esmu skatījies, kā vectēvs iet uz darbu. Daudz par to esmu dzirdējis sarunās ar vectēvu. Tieši onkuļa un vectēva pieredzes stāsti iedvesmoja arī mani kļūt par ugunsdzēsēju glābēju.
Esmu sapratis, ka, izvēloties šo profesiju, būšu noderīgs sabiedrībai, palīdzēšu cilvēkiem, ik dienu saskaroties ar izaicinājumiem. Šobrīd, divus mēnešus mācoties koledžā, esmu sapratis teicienu "Grūti mācībās, viegli kaujā". Skola nav rožu dārzs, bet pēc paveiktā, iemācītā un izdarītā jau tagad ir liels gandarījums, ka es esmu to paveicis. Lēnītēm kļūstu pieaugušāks un stiprāks, bet priekšā vēl ļoti daudz darāmā.
– Ar ko šis darbs ir īpašs personīgi jums, un vai tajā jūtat misijas apziņu?
Ritvars: – Es atkārtošos ar daudzu glābēju atbildēm, bet, manuprāt, tā tam arī jābūt. Tā ir iespēja palīdzēt cilvēkiem, aizsargāt viņu dzīvības un tās glābt. Darbs ir ļoti atbildīgs un grūts, bet, ja kaut kas ir paveikts no minētā, tad ir ļoti liels gandarījums, un tā ir mana vislielākā alga par šo darbu.
Ļoti izjūtu misijas apziņu. Šis darbs man ļauj palīdzēt cilvēkiem un darīt kaut ko nozīmīgu sabiedrības labā.
Atvars: – Ar to, ka darbs nav rutīnas piepildīts, izsaukumi var būt līdzīgi, bet situācijas atšķirīgas.
Kristers: – Ugunsdzēsējs glābējs ir sabiedrības aizsargs, kas glābj dzīvības un pasargā īpašumus. Mūsu darbs nodrošina drošu vidi un veicina sabiedrības uzticību. Būt ugunsdzēsējam glābējam nozīmē būt gatavam palīdzēt jebkurā brīdī. Palīdzēt cilvēkiem, glābt viņus – tas atgādina, cik nozīmīgs ir mūsu darbs un cik daudz mēs varam mainīt – citu dzīvēm būt un kļūt labākām.
– Būt ugunsdzēsējam glābējam nav tikai darbs, bet gan aicinājums. Ne kurš katrs to spētu, tomēr – kādas īpašības ir vissvarīgākās ugunsdzēsējam glābējam?
Ritvars: – Tā noteikti ir drosme palīdzēt cilvēkiem un miers stresa situācijās. Varu lepoties ar šo īpašību, kas ir arī man, kad pārdomāju katru situāciju, notikumu. Obligāti ir jāspēj strādāt komandā. Viens pats šajā darbā neko nevar paveikt. Komanda un savstarpējā uzticība ir ļoti svarīga, jo no katra glābēja rīcības var būt atkarīga visas komandas drošība. Uzticība ļauj strādāt ātri un efektīgi, zinot, ka kolēģi tevi atbalstīs smagās un kritiskās situācijās. Ļoti liela nozīme komandā ir komandierim. Mums komandieris ir paraugs, zināšanu avots, viņš ir mūsu stiprā siena. Madonā un visā Vidzemē tas ir ļoti sakārtots. Mēs viņus klausām un cienām ne tikai tāpēc, ka viņi ir komandieri, bet arī tāpēc, ka viņi ir zinoši un vienkārši cilvēki.
Protams, ir jābūt vēlmei palīdzēt cilvēkiem. Neiztrūkstoša ir fiziskā un garīgā izturība.
Atvars: – Tā noteikti ir spēja saglabāt mieru un spriest dažādās situācijās, reakcija, izturība un spēks.
Šajā darbā liela nozīme ir komandai un savstarpējai uzticībai. Uz tā balstās viss, spēja sadarboties un apzināties, ka tevi pieskatīs notikumā un tu spēsi pieskatīt otru. Tas ir komandas darbs.
– Katrs darbs ir nopietns un atbildīgs, tomēr ugunsdzēsēja glābēja darbs ir smags arī emocionāli.
Ritvars: – Emocionāli smagi ir situācijās, ja cilvēks, īpaši bērns, ir cietis vai zaudējis dzīvību. Vēl smagāk, ja nevaram pilnībā viņam palīdzēt. Tur ir tas smagums – saglabāt mieru un spēku šādās situācijās.
Tomēr šis darbs arī iedvesmo. Atkārtošos, bet iedvesma slēpjas spējā palīdzēt. Pārvarot šos izaicinājumus, tas dod lielu gandarījumu un motivāciju turpināt darbu.
Atvars: – Manuprāt, visiedvesmojošākais šajā darbā ir apziņa, ka esi spējīgs strādāt un doties vietās, kas ne kuram katram ir pa plecam. Un apziņa, ka tu spēj palīdzēt.
– Ko jums nozīmē būt patriotam, būt daļai no tik nozīmīgas komandas – Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta?
Atvars: – Būt ugunsdzēsējam glābējam Latvijā nozīmē būt daļai no stipras un visbiežāk patriotiskas komandas. Mans lepnums ir mirklis, kad ne tikai apsvēru, bet kļuvu par ugunsdzēsēju glābēju. Tāpat tie ir mirkļi, kad tu esmu spējis palīdzēt.
Ritvars: – Arī man būt ugunsdzēsējam nozīmē palīdzēt cilvēkiem un aizsargāt sabiedrību, darot darbu ar atbildību un patriotismu. Lepnuma mirklis karjerā ir katrs izsaukums, kur, sadarbojoties komandā, izdevies glābt dzīvības vai novērst lielus postījumus.
– Ko jums nozīmē patriotisms, un kā tas izpaužas ikdienā un svētku laikā?
Ritvars: – 18. novembris ģimenē ir īpašs datums. Pirms trīsdesmit septiņiem gadiem šajā dienā apprecējos ar savu mīļo sieviņu Mariku. Tolaik pat runāt nedrīkstēja par Latvijas neatkarību. Protams, klausījāmies Amerikas balsi, aizliegto mūziku. Tomēr tā nu sanācis, ka esam apprecējušies Latvijas dzimšanas dienā.
Esam gājuši cauri dažādiem pārbaudījumiem, bet vissvarīgākais ir cieņa un mīlestība. Visnozīmīgākais ir ģimene.
Atvars: – Palīdzēt citiem ir ne tikai pienākums, bet arī aicinājums. Patriotisms man nozīmē pamatu – tās ir manas saknes, kas padara mani par mani. Savu valsti un tradīcijas es cienu un lepojos ar tām. Tās padara mūs īpašus un atšķirīgus! Piederības sajūta jo īpaši aktualizējas svētku laikā. Pats esmu kādu laiku strādājis ārpus Latvijas, bet nonācis pie secinājuma, ka vislabāk jūtos tur, kur ir manas saknes.
Kristers: – Patriotisms man nozīmē rūpēties par sabiedrības drošību un būt gatavam palīdzēt grūtībās nonākušajiem. Patriotisms izpaužas gan ikdienas darbā, gan svētku laikā, cienot tradīcijas un stiprinot lepnumu par savu valsti. Es jūtos lepns un atbildīgs, zinot, ka esmu daļa no valsts drošības sistēmas. Tas motivē darīt savu darbu atbildīgi un ar pilnu atdevi, palīdzot cilvēkiem un veicinot sabiedrības drošību.
Dienests ir patriotisks pienākums, jo tas palīdz aizsargāt cilvēkus un valsts īpašumu. Strādājot ārkārtas situācijās, mēs kalpojam sabiedrībai un stiprinām uzticību savai valstij.
– Ko jūs ieteiktu jauniešiem, kuri apsver domu kļūt par ugunsdzēsējiem glābējiem?
Ritvars: – Jauniešiem noteikti ieteiktu būt gataviem gan fiziski, gan garīgi un emocionāli. Šis darbs prasa drosmi, atbildību un spēju strādāt komandā, bet tajā pašā laikā sniedz lielu gandarījumu, jo vari palīdzēt cilvēkiem un darīt kaut ko patiesi nozīmīgu.
Atvars: – Ja vien jaunieši jūt, ka ir spējīgi, visnotaļ ieteiktu kļūt par ugunsdzēsējiem glābējiem. Drosme sākas ar izvēli, un izvēle ir tā, kas padara mūs sabiedrībai noderīgus!
Kristers: – Pirmkārt mācīties, attīstīt savas prasmes un nekad nezaudēt vēlmi palīdzēt cilvēkiem. Šis darbs prasa drosmi, atbildību un komandas garu. Tas sniedz lielu gandarījumu un iespēju darīt kaut ko patiesi nozīmīgu.
14.11.2025.