Jau vairāk nekā trīs mēnešus – kopš šā gada 1. septembra – Madonas evaņģēliski luteriskajā draudzē kalpo mācītājs ALDIS PAVLOVIČS, kas pēc iepriekšējā Madonas draudzes virsmācītāja Hansa Jensona ievēlēšanas par Liepājas bīskapu pēc ilgākām pārdomām piekrita Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas aicinājumam mainīt savu līdzšinējo kalpošanu Neretas pusē un nu ir kļuvis par Madonas luterāņu draudzes mācītāju, pilda arī iecirkņa prāvesta pienākumus.
Tās viennozīmīgi ir lielas izmaiņas gan draudzei, gan mācītājam. Pats mācītājs šo laiku raksturo kā iejušanās periodu: – Mēģinu aptvert, mācīties, skatīties un iepazīt cilvēkus. Katrā ziņā es gribētu sajust to, kas cilvēkus iepriecina un ko es varētu pielikt, kas būtu piliens tajā, lai viņos vairāk ielītu dievišķā gaisma.
Tieši par dievišķo gaismu un ceļu pie Dieva ir arī mūsu Ziemassvētku saruna.
– Tuvojas gada skaistākie svētki Ziemassvētki, kas nes ne tikai kristīgo vēsti par Jēzus bērniņa piedzimšanu, bet arī prieku par kopīgiem svētkiem, dāvanām. Taču reizē tā ir iespēja paraudzīties, ko savā dzīvē varam darīt citādāk, kā tikt projām no savas tumsas. Ko jums personīgi nozīmē Ziemassvētki?
– Man Ziemassvētku vēsts noteikti ir Kristus piedzimšana. Dieva ienākšana pasaulē kā cilvēkam, kā bērnam. Tā ir tāda absolūti unikāla sajūta. Brīnums, ko apsvērt un pārdomāt. Bet neapšaubāmi Ziemassvētki ir arī ģimenes svētki. Savukārt man tie no tāda cilvēciskā viedokļa asociējas ar ļoti aizņemtu, atbildīgu laiku, kad ģimenei diemžēl paliek ļoti maz laika. Tā klusuma, miera un pārdomu ir mazāk, nekā gribētos. Līdz ar to vienā ziņā šis ir tāds pretrunīgs laiks ar šo dievišķo vēsti un to, kā mēs to piedzīvojam. Un varbūt tās lielās gaidas ne vienmēr realizējas tā, kā mēs gribam, un jāpieliek pūles, lai tā notiktu. Pašam ir diezgan daudz jāgrib un jāveltās tam, lai apcerētu šo Dieva brīnumu vai meklētu šodien, ko tas nozīmē un kā tas piepildās. Tas nebūt nav atrodams lielajā dāvanu kultā un nebeidzamajā skriešanā. Tas izšķirošais Ziemassvētkos ir, ka tev jābūt kopā ar Dievu. Evaņģēlijs, dievkalpojums noteikti palīdz.
– Jums pašam vienmēr ir bijusi šī sajūta?
– Nē. Bērnībā man ir bijuši dažādi Ziemassvētki. Nereti esmu bijis starp diviem pretpoliem. Ir bijuši kristīgi Ziemassvētki un tādi… teiksim nekādi, pat ne tautiskā garā.
– Kā veidojies jūsu kristīgais ceļš?
– Man pirmā draudze ir Rīgas Jēzus draudze, kur savulaik dziedāju korī, jauniešu ansamblī. Un tāds nopietnāks impulss bija sešpadsmit gadu vecumā, kad pirmo reizi runāju baznīcā jauniešu ansambļa ietvaros, jo man to vienkārši palūdza. Pēc tam bija pamudinājumi: varbūt tev vajadzētu kļūt par mācītāju. Bet tas tā arī palika. Nāca vidusskolas laiks un armija. Pēc armijas mēģināju stāties Teoloģijas fakultātē, bet neiestājos, un tad pagāja vēl kādi gadi. Apprecējos, dzima bērni, strādāju citu darbu, bet tas iekšējais impulss neatstāja. Pēc kāda laika sāku mācīties Lutera akadēmijā un kalpot kā evaņģēlists. Sākumā pāris mēnešu braucu līdzi Jēzus draudzes mācītājam Erbertam Bikšem, pēc tam mani norīkoja uz Neretas komplektu, kur gadu nebija bijis pastāvīga mācītāja. Uzreiz sāku tā kārtīgi – sešas draudzes un studijas. Bet es to arī tā izjutu, kā soli, kas jāsper. Līdzīgi kā tas bija, kad es pirmo reizi ieraudzīju savu nākamo sievu un sapratu, ka jādara viss, lai mēs būtu kopā. Tie ir tādi izšķiroši dzīves pagrieziena punkti, kad iekšējā sajūta ir ļoti spēcīga. Kalpošanu uzsāku 1997. gadā. 2001. gadā mani ordinēja kā palīgmācītāju, pēc gada – ar pilnām mācītāja tiesībām. Tā līdz pat šā gada septembrim, kad tiku norīkots uz Madonas luterāņu draudzi.
– Ir arī kādas tradīcijas, ko cenšaties ievērot savā ģimenē šajos svētkos?
– Esam liela ģimene, mums ir četri bērni. Lielākie jau ir patstāvīgajā dzīvē, bet mēs visi cenšamies Ziemassvētkos būt kopā. Protams, svētku vakarā esam baznīcā, dievkalpojumā. Pēc tam kopīgas svētku vakariņas. Vēl ir kāda tradīcija, pārņemta no katoļu brāļiem un māsām, ar kuru mēs iesākam Ziemassvētku maltīti. Mans kolēģis Neretā katoļu prāvests Uldis uz Ziemassvētkiem vienmēr pagādā kaladas – Ziemassvētku maizi, kurā mēs dalāmies un vēlam katrs kaut ko.
– No vienas puses jau tā ir, ka, gaidot svētkus, visbiežāk no TV ekrāniem mūs uzrunā laimīgas ģimenes, tomēr ir arī daļa cilvēku, kuriem nav ģimenes, un tas liek šajos svētkos justies īpaši vientuļi.
– Tā tas diemžēl ir, un vientuļi ir ne tikai veci cilvēki. Vientuļi bieži vien jūtas arī bērni un jaunieši, visu vecumu cilvēki. Bet par to arī ir šī Ziemassvētku vēsts: „Dievs ir ar mums!" Dziļi patiesa ir atziņa: „Es esmu viens, bet es neesmu vientuļš!" Mums ir svētku dekorācijas, svētku smaržas, ēdieni, dāvanas, arī svētku dievkalpojums, kur, man šķiet, kaut ko no tās Lielās klātbūtnes mazliet piedzīvojam vai tam pieskaramies, kad dziedam „Klusa nakts, svēta nakts", kad tiek iedegtas svecītes un cilvēki negrib izklīst, un laiks ir apstājies. Tā ir tāda kopīga Dieva pieredze, kas nav tikai šī dziesma, bet sajūta, ka tas ir pa īstam – Dievs tiešām piedzima. Un tas mums katram saka: „Klausies, bet tu jau arī esi nācis pasaulē ne tikai tāpat – no saviem vecākiem, bet tev ir arī Debesu tēvs." Tas milzīgais aicinājums pieredzēt sevi un dzīvot kā Dieva bērnam. Iet šo ceļu. Bet cilvēki, kas iet šo ceļu un grib to pieredzēt, viņi taču iet vienatnē. Un nekas nevar aizpildīt to vietu, kas ir Dieva vieta. Tas ir mans Dieva pieredzes jautājums. Un, tā kā mēs vāji viņu pazīstam, dzīvojam vairāk ar sevi un sev. Dzīvojam ar domu, lai mūs citi darītu laimīgus. Gaidām, kad mūs kāds pacels saulītē vai kaut kā sabužinās, samīļos. Bet vienmēr ir tas jautājums: vai mani iepriecina citu prieks? Ja es redzu tikai savu pasauli, savas problēmas un esmu gatavs priecāties tikai par saviem ieguvumiem un sērot par saviem zaudējumiem, mana pasaule ir noslēgta, tad es tiešām būšu dziļi vientuļš. Esmu sastapis cilvēkus pansionātā, kas ir vieni, pie kuriem bērni reti atbrauc, bet viņi dzīvo ar labvēlīgu skatu uz pasauli un – jo plašāka ir mana sirds, jo plašāka ir mana pasaule. Cik tur ir vietas cilvēkiem, kuriem es vēlu labu? Pat ja es esmu viens.
– Ziemassvētki ir arī labdarības laiks, bet kā ikdienā bez skaļiem vārdiem saglabāt šo sirdsatvērtību pret līdzcilvēkiem?
– Tam pirmām kārtām ir nepieciešama līdzjūtīga sirds. Bieži vien to, ka tu iemet kastītē, piemēram, lielveikalā izdotos centus, to jau tā nejūt. Finansiāli tas īpaši neietekmē, un mani kā cilvēku tas īpaši neveido. Manuprāt, mūs veido tas, kur mēs patiesi kaut ko ziedojam, atsakoties no kaut kāda sava iecerēta mērķa, ziedojot šos līdzekļus cilvēkam, kuram reāli ir vajadzīga palīdzība dzīvības glābšanai. Tajā brīdī tas ir ļoti nozīmīgi, un pie tam neviens jau par to nezina. Tas ir anonīmi. Dieva priekšā. Ja tas tā notiek, tad, manuprāt, cilvēks mainās. Viņš pieredz Dievu un to, ko viņš ir spējīgs darīt otra labā, un nevis uz godu gaidīdams no citiem cilvēkiem, bet tāpēc, ka viņš ir Dieva bērns un viņā kaut kur dziļumā ir apslēpta Dieva labestība, līdzjūtība un šādā veidā tas tiek pamodināts. Taču, ja tas aprobežojas tikai ar Ziemassvētku laiku, tas ir skumji, tomēr tā ir iespēja, kas varbūt aiznes kaut kur tālāk, ka tas nav tikai šajā svētku laikā, bet ka es gribētu būt šajā pieredzē ilgāk. Varbūt tas ir tas mirklis, kad dievišķais cilvēkā sāk atmirdzēt.
– Mūžības svētdienā jūs uzsvērāt, cik svarīgas ir katra personiskās attiecības ar Dievu. Diemžēl šobrīd lielai daļai sabiedrības daudz laika paiet, uzturot kontaktus virtuālajā pasaulē, sociālajos tīklos, nevis tiešā un sirdstīrā attieksmē un kontaktā ar saviem tuviniekiem, kur nu vēl ar Dievu.
– Tā ir tāda būtiska mūsu laika iezīme. Ir tāda karikatūra, kur pie vecmāmiņas ciemos atbrauc mazbērni, bet viņi visi sēž savos mobilajos telefonos. Tā mēs ciemojamies viens pie otra. Esam un neesam. Jā, no vienas puses, šīs modernās tehnoloģijas dod lielisku iespēju komunicēt, kad uz ilgāku laiku esam šķirti viens no otra, bet mēs neprotam to saprātīgi lietot. Jo nekas jau nevar aizstāt fizisku klātbūtni un kontaktēšanos.
Savukārt komunikācijā ar Dievu visa sākums ir lūgšana jeb saruna ar Dievu. Ticības būtība jau ir mīlestība. „Mīlēt Dievu pār visām lietām un savu tuvāko kā sevi pašu." Un, protams, tāpēc viss iesākas ar savu personisku vēršanos pie Dieva. Svētie Raksti mums šo ceļu norāda. Personiska sastapšanās ar Dievu ir arī dievkalpojumā, grēksūdze un visbeidzot Svētais Vakarēdiens – visas baznīcas dzīves centrs, kad notiek vēl kāds brīnums, kad mēs ar maizi un vīnu uzņemam sevī Dievu, mēs esam vienoti ar Dievu asinsritē. Ko tas nozīmē, kā es to pieredzu? Tas var būt ļoti aizraujošs piedzīvojums. Un tad dzīve vairs nav tāda pelēka un neinteresanta. Tā sāk atvērties.
Bet visupirms cilvēkam ir vajadzīga vienatne un klusums. Apziņa, ka Dievs ir kopā ar mani šai brīdī. Un tas var būt labs sākums un turpinājums visai dzīvei. Jēzus jau nepalika silītē. Viņš auga un paveica lielas lietas – mira un augšāmcēlās. Un tie pēdējie vārdi Mateja evaņģēlijā: „Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam…" Tas lielais jautājums ir: vai mēs mīlam Dievu. Ziemassvētki ir brīdis, kad mēs Viņu varam iemīlēt, jo Viņš pie mums nāk kā bērns. Mums taču visiem mazi bērni patīk – ja mazam bērnam dara pāri, jebkura cilvēka sirds to sajūt. Varbūt tieši tāpēc Dievs sevi iztulko kā mazu bērnu jeb Viņš ieliek sevi silītē, lai mēs varētu sākt Viņu mīlēt –
nonākt līdz visas ticības, reliģijas saknēm, būtībai, nevis atpirkties no Viņa, dzīvot tādās kā bailēs, neuzticībā, slēpjoties, bet gan mīlestībā.
23.12.2016.