Cesvaine ziemā
Baltie loki Madonas parkā
Cesvaines pils
Madonas novada ezeri un lauki
Meža taka Madonas apkārtnē
Reklāma — × 150 px

Mīlestība un sapratne — ģimenes patiesā bagātība

AGRITA NUSBAUMA-KOVAĻEVSKA

Autors • 30.03.2026.

Mīlestība un sapratne — ģimenes patiesā bagātība
Burtu lielums

Ģimene ir patvērums — vieta, kur satiekas paaudzes, kur tradīcijas tiek ne tikai turpinātas, bet arī no jauna izjustas un piedzīvotas. Katrs kopā pavadīts brīdis, katra saruna ikdienā vai pie svētku galda, katrs kopīgs rituāls veido to neredzamo, bet ļoti spēcīgo pavedienu, kas vieno. Tradīcijas nav ieradumi, bet vērtības, kuras tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Ģimene ir pamats tam, kā mēs skatāmies uz pasauli, kā veidojam attiecības un kā saglabājam sevī cilvēcību.

Viss svarīgākais ir pavisam vienkāršs. Būt kopā. Ieklausīties. Atbalstīt. Un ikdienišķos, sirsnīgos mirkļos radīt to īpašo sajūtu, ko saukt par mājām. To atzīst arī PELŠU ģimene no Ļaudonas. Uz sarunu aicināju mammu Inu Pelsi.

– Pastāsti, lūdzu, par savu ģimeni.
– Mēs esam liela un ļoti saliedēta ģimene – mamma, tētis Mareks un četri bērni. Mūsu mājās vienmēr ir kustība, sarunas, smiekli un arī pa kādam strīdiņam, bet tas viss pieder pie lietas. Mums ir trīs meitas un dēls. Vecākā meita Kristīne – viņai šobrīd ir 14 gadi, bet pavisam drīz, jau 2. aprīlī, viņa svinēs savu 15. dzimšanas dienu. Vidējā meita ir Elizabete, viņai ir 10 gadi, bet jaunākajai meitiņai Emīlijai ir 6 gadi. Pats jaunākais ģimenē ir mazais dēliņš Kārlis, kuram ir gads un desmit mēneši.

– Kāda ir jūsu ikdiena tik kuplā ģimenē?
– Ikdiena mums ir ļoti rosīga un piepildīta. Visu darām kopā, palīdzam bērniem, cik vien ir mūsu spēkos un viens otru atbalstām. Katram bērnam ir savas intereses, savi pulciņi un nodarbības, un mūsu uzdevums kā vecākiem ir palīdzēt viņiem attīstīties, būt līdzās un atbalstīt. Mūsu ģimenē ļoti jūtama radošā puse – bērni dzied, dejo, spēlē instrumentus, sporto. Mēs cenšamies būt klāt viņu pasākumos, koncertos un uzstāšanās reizēs, jo tas viņiem ir ļoti svarīgi.
Kristīni bieži var redzēt uz skatuves – viņa dzied, apmeklē mūzikas skolu un piedalās dažādos pasākumos. Elizabete spēlē čellu, dejo tautiskās dejas un baletu, dzied, nodarbojas ar vieglatlētiku, un viņai ir vēl viena īpaša aizraušanās – ēst gatavošana. Viņa patiešām ar lielu prieku darbojas virtuvē un bieži mūs pārsteidz ar saviem kulinārajiem eksperimentiem. Jaunākā meitiņa arī dejo gan tautiskās dejas, gan baletu, dzied, apmeklē mūzikas skolu un sporto. Savukārt mūsu mazais puika pagaidām vēl tikai apmeklē bērnudārzu. Bērniem nekas nav uzspiests. Viņi izmēģina un izvēlas to, kas visvairāk aizrauj un interesē. Ar katru gadu paliek arvien grūtāk apvienot pulciņus, jo bieži tie pārklājas, arī mūzikas skola prasa daudz laika un enerģijas.

– Tava dzīve ir saistīta ar bērniem, ne tikai audzinot savus, bet arī strādājot bērnudārzā.
– Kad atgriezāmies no ārzemēm, nolēmu apgūt auklīšu kursus. To laikā bija jāiziet prakse, un es to darīju pirmsskolas izglītības iestādē "Priedīte". Pēc prakses vadītāja man piezvanīja un piedāvāja darbu. Tā arī viss sākās, un nu jau tur strādāju trīspadsmit gadus. Tas ir darbs, kas man patiešām patīk – darbs ar bērniem ir dzīvs, interesants un nekad nav vienveidīgs. Katru dienu ir kaut kas jauns, bērni uzdod negaidītus jautājumus, prasa uzmanību, un ar viņiem nekad nav garlaicīgi. Šobrīd strādāju ar 4-5 gadus veciem bērniem, un tas ir vecums, kad viņiem interesē pilnīgi viss.

– Kādas ir jūsu ģimenes svarīgākās vērtības?
– Viens par visiem, visi par vienu! Mums pats svarīgākais ir būt kopā. Mēs visos svarīgajos brīžos esam kopā – svētkos, dzimšanas dienās, īpašos notikumos. Ja kāds no mums nav mājās, to ļoti jūt – rodas tāda kā tukšuma sajūta. Lai arī bērni mēdz pastrīdēties, kas ir pilnīgi normāli, viņi viens otru ļoti mīl un atbalsta. Ģimene mums ir pirmajā vietā.
Neatņemama ģimenes sastāvdaļa ir arī vecvecāki. Viņi ir klātesoši, piedalās svētkos, brauc pie mums, un bērniem tas nozīmē ļoti daudz.

– Kā tu raugies uz lielu ģimeni – vai tas ir grūti?
– Tas noteikti prasa drosmi un atbildību, bet vienlaikus tas ir kaut kas ļoti skaists. Es esmu patiesi laimīga un lepna, ka man ir četri bērni. To sajūtu – kad bērni tevi sagaida, apskauj, kad vari būt klāt viņu dzīves svarīgajos brīžos – to ir grūti aprakstīt vārdos. Tas ir milzīgs gandarījums, lai gan prasa lielas rūpes.

– Kā jūs tiekat galā ar tik daudziem pulciņiem un aktivitātēm?
– Bez labas plānošanas tas nebūtu iespējams. Man viss ir saplānots gandrīz pa minūtēm. Ļoti liela nozīme ir vīra atbalstam – viņš palīdz ar bērnu vešanu, organizēšanu un ikdienas lietām. Bez viņa palīdzības tas viss būtu daudz sarežģītāk.
Esmu no tām mammām, kurai ļoti patīk apmeklēt visus pasākumus, vecāku sapulces, jo interesē, ko stāstīs. Grūtāk, ja tas viss pārklājas, bet nepieciešamības gadījumā iesaistās arī tētis.

– Kā jūs svinat Lieldienas?
– Lieldienas ir Kristus augšāmcelšanās svētki. Tas nozīmē, ka nedēļa pirms šiem svētkiem mums ir ļoti mierīga un klusa, tas ir pārdomu laiks. Šos svētkus svinam ģimenes lokā. Lieldienās krāsojam olas, rīkojam olu kaujas, ripinām olas un šūpojamies. Tāpat Lieldienās ir brīnišķīgi pasākumi, kurus labprāt apmeklējam. Bērniem īpaši patīk Lieldienu rīts, kad dodas meklēt dažādus augus, kurus izmantos olu krāsošanai. Šis process viņiem ļoti patīk. Tāpat Lieldienu rītā meklē zaķa paslēptās olas.
Mēs ļoti cenšamies bērniem izskaidrot, ka svētki nav tikai ārējās izpausmes – piemēram, Lieldienās tās nav tikai olu kaujas un ripināšana. Stāstam arī par dziļāko nozīmi – kas ir Lielā piektdiena, kas ir Zaļā ceturtdiena, kāpēc šie svētki vispār tiek svinēti. Tas pats attiecas arī uz citiem svētkiem, piemēram, Ziemassvētkiem. Mēs runājam ar bērniem, skaidrojam, stāstām, jo citādi viņi to neuzzinās.
Tradīcijas ģimenē ir ļoti svarīgas, jo tās veido to īpašo sajūtu, kas mūs vieno un dod piederības apziņu. Mēs turpinām tās tradīcijas, kuras mums ir devuši mūsu vecāki un vecvecāki, jo tas ir veids, kā nodot vērtības no paaudzes paaudzē. Tajā pašā laikā mēs veidojam arī savas tradīcijas, lai mūsu bērniem būtu sava pieredze un atmiņas par to, kā svinēt svētkus, kā būt kopā. Tas nav tikai par pašu svinēšanu – tas ir par nozīmi, ko mēs šiem brīžiem piešķiram.

– Kā tu audzini bērnus?
– Es uzskatu, ka bērniem ir jāļauj darīt, mēģināt un arī kļūdīties. Tikai tā viņi var mācīties un augt. Es cenšos viņus audzināt ar mīlestību, pacietību un sapratni. Jo vairāk mēs ļaujam bērniem iesaistīties un darboties, jo vairāk viņi iemācās. Cenšamies darīt visu, lai viņiem būtu labi, būtu pasargāti un varētu darīt to, kas viņiem patīk. Ar mīlestību runāt un izskaidrot.
Viss sākas ģimenē. Protams, arī bērnudārzā un skolā bērniem daudz ko māca, un arī es savā darbā par to stāstu, bet pamati tiek ielikti mājās. Bērni daudz citādāk uztver to, ko viņiem stāsta mamma un tētis – tas aiziet dziļāk, tas paliek atmiņā. Tāpēc vecāku loma šajā ziņā ir ļoti svarīga.

– Skaists notikums aizvadītajā gadā jūsu ģimenei bija piedalīšanās dziesmu un deju svētku gājienā.
– Kad mums piezvanīja un uzaicināja piedalīties, es pat īsti nesapratu, kas notiek – tas bija tik liels saviļņojums. Piedalīšanās gājienā, sajūta, ka esi daļa no kaut kā tik liela un nozīmīga – to nevar izstāstīt vārdos. Tā bija arī kā sava veida apstiprinājums, ka tas, ko mēs darām savā ģimenē, ir pareizi.
Kristīne dziesmusvētkos gan dziedāja, gan bija orķestra sastāvā, savukārt Elizabete dejoja. Arī viņām bija brīnišķīgas sajūtas. Joprojām mājās skan dziesmusvētku repertuārs, un meitenes emocijas izdzīvo no jauna.
Es pati kādreiz dejoju tautiskās dejas, un man tas ļoti patika, bet dzīve iegrozījās citādi – pārcēlāmies, mainījās ikdiena, un šobrīd prioritāte ir bērni. Taču es noteikti domāju, ka nākotnē, kad bērni būs paaugušies, es varētu atgriezties pie dejošanas.

– Kas palīdz uzturēt siltas attiecības ģimenē?
– Sarunas. Atklātas, godīgas sarunas. Mēs cenšamies visu izrunāt – gan priecīgo, gan sarežģīto. Ir vakari, kad vienkārši apsēžamies un runājam. Dažreiz tās ir sarunas ar katru bērnu atsevišķi, jo īpaši, kad viņi aug un viņiem ir svarīgi, lai mamma būtu arī kā draugs, kā uzticības persona. Man šķiet ļoti svarīgi nepazaudēt šo saikni ar bērniem. Noteikti nevajag pārmest, pazemot. Es cenšos, lai katrs bērns jūtas svarīgs un sadzirdēts. Vecākiem ir jāatrod laiks priekš saviem bērniem, un tad arī bērni būs laimīgi, un viņiem būs vēlme, gribēšana un motivācija kaut ko darīt.

– Kāds būtu jūsu ģimenes novēlējums citiem Lieldienās?
– Lieldienas ir kā aicinājums kļūt labākiem. Vēlu ģimenēm atrast vairāk laika, lai būtu kopā. Būt kopā ar ģimeni, pabūt mierā, prom no steigas un ārējā trokšņa. Lieldienas ir laiks, kad varam kļūt mierīgāki, sirsnīgāki un tuvāki viens otram.

31.03.2026.

Atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku

Abonē eStars.lv un lasi vairāk

Ar digitālo abonementu no 1,99 €/mēn. tu piekļūsti visiem portāla eStars.lv rakstiem. Vēlies vairāk? Izvēlies E-avīzi vai drukāto laikrakstu.

Reklāma — × 150 px