Maija izskaņā izglītības iestādēs valda īpaša noskaņa — mācību gada noslēgums un pēdējais zvans, bērnu smiekli, atvadas, bet citiem — jauna ceļa sākums. Šis ir īpašs laiks bērnudārzos, jo savu pirmo, nozīmīgāko notikumu — izlaidumu — svin sagatavošanas grupas bērni.
Prieks un gandarījums mijas ar skumjām pedagogu, viņu palīgu un izglītības iestāžu vadītāju sirdīs. Mazie bērni izauguši un jālaiž gūt jaunas zināšanas un pieredzi. DAIGA ELGA ĀBOLA ne tikai vada pirmsskolas izglītības iestādi (PII) "Saulīte", bet arī rada vidi, kur bērni aug droši, mīlēti un iedvesmoti. Un šis pavasaris viņai ir īpašs arī personīgi, jo līdzās izlaiduma priekam ir skaista dzīves jubileja – brīdis, kad var atskatīties uz paveikto un ar pateicību saņemt apkārtējo mīlestību un cieņu.
– Vai darbs ar bērniem bija sapnis, kas pavadīja jau kopš bērnības?
– Man tas ir īpašs stāsts. Varbūt daudziem šķitīs dīvaini, bet mana saskare ar bērnudārzu jeb, kā šobrīd saka, pirmsskolas izglītības iestādi, sākās tikai tad, kad pirmo reizi nonācu praksē, mācoties Rīgas Pedagoģiskajā skolā.
Mans sapnis bija kļūt par ārsti, precīzāk – ķirurģi. Taču dzīve iegrozījās citādi.
Skolā man padevās mācības, problēmu nebija. Es ļoti daudz lasīju, mājās bija milzīga bibliotēka. Pabeidzot 8. klasi, kādu laiku sapņoju kļūt par bibliotekāri, tomēr skolotāji mani atrunāja. Tolaik skolotāja profesija bija prestiža. Kad iestājos Rīgas Pedagoģiskajā skolā, tas bija viens no pēdējiem gadiem, kad varēja mācīties uzreiz pēc 8. klases pabeigšanas. Tajā laikā esošā situācija neļāva daudz domāt par citām iespējām.
Pedagoģiskajā skolā bija liels konkurss. Man ieteica izvēlēties bērnudārza audzinātājas profesiju. Tiku uzņemta eksperimentālajā grupā ar plašāku profilu, un tā nonācu pirmsskolas izglītībā.
1980. gadā pabeidzu Rīgas Pedagoģisko skolu. Toreiz vēl bija stingrā sadale, un mani bija izvēlējusies Gaujienas internātskola par skolotāju. Vasarā aizbraucu, apskatījos, bet sapratu, ka tas nav man. Tā es atgriezos Madonā.
– PII "Saulīte" aizvadīti 46 dinamiski darba gadi.
– Ar bērnudārzu "Saulīte" mani dzīve saveda jau 1978. gadā. 5. jūnijā bērnudārzu atvēra, bet pēc mēneša šeit meklēju darba iespējas. Mani darbā pieņēma Maija Paegle – cilvēks, kuru joprojām uzskatu par šī bērnudārza sirdi un dvēseli. Viņas aura dārziņā dzīvo joprojām. Maija bija klāt bērnudārza tapšanā no pašiem pamatiem un vēlāk desmit gadus bija arī mana vadītāja.
Desmit gadus strādāju par audzinātāju, galvenokārt ar sagatavošanas grupām. Vēlāk biju metodiķe, savukārt 1994. gadā mani negaidīti iecēla par vadītāju. Tas nebija pēc manas pašas vēlēšanās. Es pat raudāju, jo nekad nebiju domājusi, ka gribētu būt vadītāja.
Tomēr es savā dzīvē vienmēr esmu pieņēmusi izaicinājumus. Desmit gadus esmu vadījusi arī Daugavpils Universitātes filiāli Madonā. Laikā, kad pirmsskolā strādājošajiem tika prasīta augstākā izglītība, Izglītības pārvaldes metodiķe Baiba Caune ierosināja sadarboties ar kādu augstskolu. Daudziem ļoti labiem pedagogiem draudēja darba zaudēšana, jo ģimene, bērni un finanses neļāva doties studēt uz citām pilsētām. Atbrauca profesores Jurkāne un Saliņa un kā bāzes vietu izvēlējās Madonu.
Astoņus gadus esmu bijusi arī deputāte Madonas novada pašvaldībā – gan pilsētas domē, gan vēlāk, kad izveidojās novads. Četrus gadus biju domes priekšsēdētāja vietniece izglītības, sociālajos un kultūras jautājumos. Tāpēc laikam dzīvē nekad nav bijis brīža, kad garlaikoties. To visu varēju darīt tikai tāpēc, ka man apkārt vienmēr bijuši cilvēki, kuri uzticas, uzklausa un atbalsta. Un līdz pēdējai dienai būšu pateicīga cilvēkiem, kuru dēļ esmu šeit.
– Kas šajā darbā dod visvairāk spēka?
– Bērni man joprojām dod visvairāk spēka, un tā ir laime būt šeit. Sliktākajā dienā pietiek ieiet grupiņā pie mazajiem, un visas bēdas un kreņķi aizmirstas. Bērni ir patiesi – ja mīl, tad no visas sirds, ja kaut kas nepatīk, viņi to arī pasaka. Tā ir pati īstākā sabiedrība, kurā dzīvot un strādāt.
Esmu ļoti pateicīga par šo darba stiprumu, zināšanu nostiprināšanu un visu to, ko esmu ieguvusi, strādājot PII "Saulīte".
Es ļoti cienu savu kolektīvu – skolotājas, auklītes, visus darbiniekus. Bez viņiem nekas nebūtu iespējams. Man šķiet, ka "Saulītē" strādā paši uzticamākie, labākie un sirdssiltākie cilvēki. Es uzticos savam kolektīvam, un tas uzticas man. Protams, pietiek arī nebūšanu, bet es priecājos, ka cenšamies visu atrisināt, izrunāties. Man ir svarīgi visu zināt – ne tāpēc, lai kontrolētu, bet lai palīdzētu. Man ir fantastiskākie cilvēki apkārt!
– Šogad jums ir skaista jubileja. Vai domājat par došanos pelnītā atpūtā?
– Šobrīd vēl negribu vilkt stingras robežas, bet es vēlos dot vietu jaunajiem. Es esmu gatava palīdzēt, dot padomu. Esmu runājusi ar pašvaldības izpilddirektoru un Izglītības pārvaldes vadītāju par vēl vienu gadu. Protams, vilinoši ir sagaidīt bērnudārza 50 gadu jubileju, kas gaidāma pēc diviem gadiem, jo šī iestāde ir visa mana dzīve. Ir jāprot skaisti novecot un laikus paiet malā.
Man nekad nav bijis garlaicīgi, un domāju, ka arī nebūs. Man patīk gatavot ēst, un man ir dažādi plāni. Septiņus gadus esmu vadījusi savu ēdināšanas uzņēmumu. Šobrīd bērnudārza, ģimnāzijas un citu iestāžu ēdināšana ir viena no manām atbildībām.
Tas viss sākās jau 1996. gadā, kad ierosināju, ka skolēniem pienākas kvalitatīvāka ēdināšana. Pašvaldība mani sadzirdēja, un tā soli pa solim tapa projekti.
Patiesībā gandrīz visi mani profesionālie sapņi ir piepildījušies. Tika uzcelts peldbaseins – kaut kas tāds, kam neviens neticēja, ka tas iespējams. Tagad to izmanto visa novada bērni. Šobrīd tiek modernizēti arī āra laukumiņi un pilnveidota vide bērnudārzā.
Es vienmēr saku – man dzīvē ir ļoti paveicies ar cilvēkiem. Gan ar kolēģiem, gan ar Madonas novada vadību. Esmu jutusi lielu atbalstu. Bet vislielākā bagātība ir manas brīnišķīgās meitas. Viņas neļauj man novecot. Kad bērni ir laimīgi un veiksmīgi, arī mamma ir laimīga.
– Izlaiduma laiks bērnudārzā vienmēr ir īpašs. Kā jūs to izjūtat?
– Šogad izlaidumu svinēja 48 bērni. Katrā izlaidumā ir gan prieks, gan mazliet sāpes. Tu redzi, kā no maziem, nedrošiem bērniem izaug gudri, patstāvīgi un drosmīgi cilvēki. Un vienlaikus saproti – atkal jāšķir jauna lappuse. Gan man, gan kolektīvam ir aizkustinoši redzēt, ka bijušie audzēkņi tagad ved uz šejieni savus bērnus. Tas ir pats skaistākais novērtējums.
Vislielākā laime, ka izdodas nokomplektēt grupas. Diemžēl visas valsts problēma ir tā, ka bērnu skaits sarūk, daudzviet bērnudārzi tiek slēgti. Šajā mācību gadā "Saulīti" apmeklēja vairāk nekā 280 bērnu, bet ir bažas par nākotni.
– Kas, jūsuprāt, šodien sabiedrībā ir vissvarīgākais?
– Es ļoti gribētu, lai cilvēki vairāk sarunātos. Ļoti daudz problēmu rodas tikai tāpēc, ka mēs neizrunājamies. Katram ir sava pieredze, savas vērtības un savs skatījums uz dzīvi.
Es gribētu, lai sabiedrībā būtu vairāk labestības, vairāk smaidu un vairāk labu vārdu. Smaids taču neko nemaksā, bet var padarīt cilvēka dienu gaišāku.
Arī savā kolektīvā vienmēr saku: lai mums ir prieks nākt uz darbu un tikpat liels prieks doties mājās. Ja cilvēks labi jūtas gan darbā, gan mājās, tad viņš ir harmonijā ar sevi.
Man ļoti gribētos vairāk pateikt "paldies" saviem darbiniekiem. Ne tikai vārdos, bet arī ar kopā būšanu, ar iespēju atpūsties, aizbraukt ekskursijā, pabūt kopā citā vidē, jo viņi dara milzīgu darbu.
Es apbrīnoju savus darbiniekus – kā viņi ar tik lielu atbildību, sirds siltumu un pacietību ik dienu rūpējas par bērniem. Un par to es viņiem no sirds saku – paldies.
– Kā jūs ikdienā atgūstat spēkus?
– Tā ir mana ģimene. Es ļoti mīlu savu māju. Man ļoti patīk iepriecināt savējos – manas meitas, ģimeni. Brīvdienās mēs braucam pie jūras, es ļoti iedvesmojos no šiem braucieniem. Mani iedvesmo ceļošana, un reti kad brīvdienās esmu sastopama mājās. Vismaz reizi vai divas gadā ceļoju ārpus Latvijas. Man patīk arī iepirkt senas lietas, patīk vecas, īpašas lietas. Tāpat arī gatavošana – ar prieku lutinu savu ģimeni. Mans lielākais atbalsts ir mana ģimene, manas meitas un māsa.
Es ļoti mīlu savu Latviju, savu Madonu! Joprojām rūpējos par lauku īpašumu dzimtajā Kusā.
– Ko jūs vēlētu citiem?
– Veselību sev un apkārtējiem un mierīgas debesis! Tā ir patiesā laime. Nevis skriešana, bet iespēja dzīvot un baudīt to, kas ir apkārt. Tāpat – nav nesasniedzamu mērķu. Ja kaut ko ļoti grib, ir jāiet un
jādara!
29.05.2026.