– Man ir tik daudz – mana ģimene, mana komanda, mani kāzu pāri, mani kaimiņi, mans pagastiņš un mana Madona. Jaunais logo man patīk tieši šī piederības vietniekvārda dēļ. Esmu bagāta, – aicināta pastāstīt par saimniekošanu viesu namā "Kučuru dzirnavas", par pieredzi kāzu svinību rīkošanā atzīst saimniece DAINA MEDNE.
Nu jau būs paskrējuši 30 gadi, kopš Medņu ģimene no sakārtotas dzīves Ogres novada Meņģelē pārcēlās uz Jāņa senču mājām Aronas pagasta Kučuru dzirnavās. Nenobijās darba, neatlaidīgi un mērķtiecīgi strādājot, atjaunoja dzirnavas, un ekskluzīvai kāzu svinību vietai laukos izvēlējās piemērot kādreizējo kūti.
Nesen Latvijas valsts dzimšanas dienas svētkos viesu nama "Kučuru dzirnavas" saimnieki Daina un Jānis Medņi saņēma pelnītu darba novērtējumu – Madonas novada pašvaldības Atzinības rakstu.
– Kādas ir atmiņas, kāds bija sākums, pārceļoties uz "Kučuru dzirnavām"?
– Vai pirms 40 gadiem, savā kāzu dienā, varēju paredzēt, ka mana dzīve apmetīs kārtīgu kūleni un atvedīs šeit, uz Madonas pusi? Mācīju bērniem matemātiku, organizējām pasākumus, priecājos par mūsu skolas saliedēto skolotāju kolektīvu, vīrs Jānis strādāja par šoferi kolhozā. Abi ar Jāni toreiz bijām stingri pārliecināti – nekad neiesim prom no savas Meņģelītes, nekad māju necelsim, nekad bankā "nelīdīsim". Nu visi trīs "nekad" ir – "kaut kad".
Deviņdesmito gadu sākumā valdība represētajiem atdeva īpašumus, un tas bija visgrūtākais lēmums – pārcelties no vietas, kur tevi visi pazīst un kur tu visus pazīsti, uz svešu, lai arī Jāņa tēvtēvu celtu, vietu – Kučuru dzirnavām. Sākums dzirnavās bija grūts – dēls Ģirts un meita Inese kaut kā jādabū uz skolu un atpakaļ, meita Ilze bija tikko piedzimusi, pastāvīga darba nebija. Slaucām savas divas govis, nodevām pienu, audzējām cūkas, vistas, aitas, teļus, no visa pa druskai. Liels atspaids bija Jāņa mammītes pensija. Kad salabojām dzirnavas un malām graudus, malām putraimus sev un citiem, dzīve kļuva vieglāka.
Tad Latvijā ienāca lielveikali ar zemām putraimu, grūbu cenām, mūsu bizness kļuva nerentabls, bija jādomā kas cits.
– Ko var uzskatīt par iesākumu jaunai nodarbei – lauku tūrismam, viesu uzņemšanai?
– Pirts uzcelšanu. 2001. gada 29. jūnijā – Pēterdienā – uzņēmām pirmos viesus no Madonas savā izkurinātajā pirtiņā. Pēc pāris gadiem ņēmām bankā kredītu un vecās dzirnavas rekonstruējām par viesu māju. Kopš pārcēlāmies, rakstu
dienasgrāmatu. Tagad to ir tik interesanti pārlasīt. Būvdarbi, meža darbi, dokumentu kārtošana, bērnu audzināšana, sadzīve, lopkopība – visa dzīves daudzveidība pēcpadomju laikā. Nu jau 16 gadu viesu uzņemšana, kāzu galdu klāšana ir mans sirdsdarbs. Arī milzīga atbildība. Viesu nams sertificēts ar zaļo sertifikātu, un zaļā, veselīgā dzīvesveida piekritējiem esam atpazīstami, piedāvājam "Zaļās brīvdienas".
– "Kučuru dzirnavas" jau gadiem saista ar kāzu svinībām, ko palīdzat sarīkot jaunajiem pāriem. Ko tas nozīmē pašiem?
– Jā, vasarā no sirds svinam astoto pasaules brīnumu – mīlestību. Uz pilnu klapi mīlestību svinam savos kāzu pāru salidojumos. Ik pēc pieciem gadiem aicinām pārus uz balli dzirnavās. Trešais salidojums notiks 2021. gada jūnijā. Būs atkal "rūgts!". Kad apkārt ir mīlestība, arī mēs saņemam tik daudz pozitīvu emociju un skaistu mirkļu. Kāzu svinību rīkošana, protams, ir komandas darbs. Bez ģimenes nekādi. Talkā nāk vedekliņa Rita, meitas Ilze un Inese, Jānis servē galdu, mizo un vāra (nekad nepārvāra!) kartupeļus, cep kotletes, štovē kāpostus, dēls Ģirts ir zemnieku izaudzēto produktu sagādnieks. Saimniecīte Inguna ir burve virtuvē.
Apkārt mums ir fantastiski kaimiņi, par ko kārtējo reizi nesen atkal pārliecinājāmies, kad palikām bez dzeramā ūdens un visi steidzās palīdzēt. Varam droši lūgt pagasta pašvaldībai palīdzību, jo tiekam iespēju robežās sadzirdēti. Ļoti novērtējam novada pašvaldības projektu par jauniešu nodarbinātību vasarā. Pagājušajā gadā projekta ietvaros pie mums strādāja Samanta Stafecka, šogad Megija Krista Supe – čaklas, atbildīgas meitenes. Paldies vecākiem par ieaudzināto darba tikumu.
– Cik pāru pa šiem gadiem par savu kāzu vietu sauc "Kučuru dzirnavas"? Kā var izsekot visiem izprecinātajiem?
– Kopā ir bijuši 279 pāri – mums ir stingra uzskaite. (Smaida.) Pārus domās apskatu ilgus gadus, bet "Kučuru dzirnavām" ir iekārtots albums, kur katrs jaunais pāris atstāj kāzu fotogrāfiju kopā ar ierakstu. Albums atrodas mūsu muzejā.
Pāršķirstot albumu, visas labās atsauksmes dod stimulu. Piemēram: "Jūs darāt lielisku darbu, jums brīnišķīgi sanāk… Paldies par sirsnību, atsaucību… Viss bija skaistāk, nekā bijām domājuši…"; "… daudz, daudz "paldies"." Tas tik ļoti gandarī. Tas ļauj dvēselei pacelties puspēdu virs zemes un lidot. Tas ir milzīgs stimuls darīt un rūpēties, lai jauno cilvēku izsapņotā diena būtu skaista un neaizmirstama. Mīlestība ir jāsvin – ģimene ir pats svarīgākais.
– Vai "Kučuru dzirnavās" vēl notiek arī kāzu rituāla spēle?
– Kāzas vairāk ierasts svinēt vasarā, ļoti reti ziemā. Lai arī ziemā būtu darbs, piedāvājam tūristu grupām izspēlēt kāzas. Vispirms ir teorētiskā daļa – rādu fotogrāfijas un stāstu, no kurienes Latvijā ienākušas konkrētās kāzu tradīcijas, bet pēc tam kā īstās kāzās izvēlētais jaunais pāris tiek sagaidīts pie trim dzīves vārtiem ar uzdevumiem – plēš šķīvi, dala amatus, dejo pirmo deju un mičo. Pašlaik programmu pieteikuši skolotāju kolektīvi, kuri brauc ekskursijās par godu profesijas dienai. Ja vēl pievienojas īsts muzikants, sanāk jauks kolektīva saliedēšanas pasākums.
– Kāzas parasti saistās arī ar visādiem neparedzētiem atgadījumiem un ēverģēlībām.
– Pašos pirmsākumos galdus pie mums klāja Kusas krodziņš. Bet nekad neaizmirsīšu to satraukumu un bailes par savu varēšanu, kad abas ar draudzeni Aiju uzdrošinājāmies klāt pirmo kāzu galdu. Ir bijuši, protams, arī kuriozi. Mums ir tradīcija jaunajam pārim pusnaktī braukt ar laivu un kurināt ugunskuru dīķa vidū. Jānis bija slimnīcā, tāpēc izlīdzēt pieteicās znotiņš Zemgus. Nepārzinot specifiku, sakrāvis tik pamatīgu ugunskuru, ka tas līdz pusei iegrima ūdenī. Es jaunajam vīram čukstu: tev neizdosies iekurināt, tik iespraud lāpu vidū, lai tā deg! Bet – izdevās un dega visu nakti!
– Kas mainījies 30 gadu saimniekošanas laikā, pie kādām atziņām esat nonākuši?
– Kad uzrunāji mani šai sarunai, pašķirstīju savas pirms gandrīz 30 gadiem rakstītās piezīmes un atradu zīmīgus vīra Jāņa teiktus vārdus žurnālistei: "Lai kā ar' nebūtu, mums te, Kučuros, viegli dzīvojas. Visu laiku ir sajūta, ka kāds no vecajiem Medņiem tepat kaut kur netālu vien ir un nepārtraukti mūs vēro un aizsargā no tiem vējiem, kas i tiešā, i pārnestā nozīmē pāri iet. Rau, paceliet acis un paskatieties uz šai pusē augošo egļu galotnēm – Vidzemes augstienes vēji, pāri iedami, reti kurai galotni nenolauž, bet vai tāpēc egle aiziet bojā? Nekā. Nolauztās vietā tā izdzen četras, piecas, vēl vairāk galotnes. Veselu kroni, ko pret sauli celt. Ar mums ir tāpat – nojūk kādi plāni, izčib kāda iecere, liekas – nupat vairs nebūs labi, bet tad nemanot, ne no šā, ne no tā atrisinājums pats no sevis rodas un iekrīt rokās, un pašķiras viss, un gludi iziet… Kad pavasarī atlido svēteļi un pagalma vidū staba galā pielabo gada laikā pairušo ligzdu,
lai gatavotos jaunam perējumam, es nez kāpēc vienmēr aizdomājos par saviem senčiem, kas reiz te staigājuši un strādājuši, par saviem bērniem – Ģirtu, Inesi, Ilžuku. Diez ko viņi pēc gadiem domās un darīs."
Lielās līnijās nekas jau nav mainījies – kaut esam piedzīvojuši vēsturiski ļoti nozīmīgu laiku, brīžiem tīri fiziski grūtu, vēl arvien ir šī jaukā aizvēja sajūta. No dabas, no senčiem, no cilvēkiem sev apkārt.
Tik bērni – jā, viņi gan izauguši. Abi ar Jāni priecājamies, ka bērniem izveidotas saskanīgas ģimenes, ka visi veseli, ka mūsu sešiem mazbērniem pavisam drīz pievienosies septītais. Mūsu dimantiņi. Lai cik noguris esi, smaids iezogas sejā, kad veras durvis un jau pie ārdurvīm atskan: "Čaviņa!" – klāt ir mūsu mazmeitiņas. Mācu saviem mazbērniem dienu sākt ar – "Labrīt, dieniņa! Tu esi skaista!".
06.12.2019.