Tā saka Valsts meža dienesta Centrālvidzemes virsmežniecības inženiere mežsaimniecības jautājumos MĀRA VĀVERIŅA. Nesen, pirms valsts svētkiem, Rīgā tika apbalvoti nozaru pārstāvji, un Zemkopības ministrijas Atzinības rakstu par darbu mežsaimniecībā saņēma arī viņa.
– Tas, ka saņēmu uzaicinājumu no Zemkopības ministrijas ierasties uz svinīgo pasākumu, bija pārsteigums un svētki, ko sagādājuši kolēģi. No Valsts meža dienesta bijām pieci nominētie, – atklāj Māra Vāveriņa.
Aicināta uz sarunu, Māra atrunājās, teikdama, ka nejūtas darījusi ko vairāk vai citādāk par kolēģiem, kas arī ir katrs savā jomā profesionāļi un pelnījuši, lai izceļ saulītē.
– Pastāsti, kā izvēlējies mežsaimnieka profesiju!
– Esmu mācījusies Stirnienes pamatskolā, pēc tam no 7. klases – Varakļānu vidusskolā. 1984. gadā pabeidzu vidusskolu Varakļānos, bija jāizvēlas, kur mācīties tālāk. Nevaru teikt, ka jau zināju – vēlos turpmāko izglītību saistīt ar mežsaimniecību. Kā jau lauku bērniem, mežs bija tuvs un vide, kur meži visapkārt, pazīstama, jo Stirnienē ir lauku mājas. Manu izvēli noteica tas, ka kādu brītiņu pastrādāju Lubānas MRS Stirnienes lejasgala krautuvē, un tālākais sanāca kā likumsakarība. Mani uzrunāja darbinieks no Lubānas MRS, ka vajadzētu iet mācīties tālāk uz Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju (LLA) Jelgavā. Tā arī sanāca, ka izglītošanās ceļš pavirzījās uz LLA. Studiju laiks bija ļoti skaists un aktīvs, daudz deva akadēmijas vide, zinošie pasniedzēji. LLA sagatavoja mežsaimniekus, kokapstrādātājus un inženierus, es izvēlējos mežsaimniekus. Kad stājos augstskolā, bija diezgan liels konkurss – pieci vai seši jaunieši uz vienu vietu. Izturēju iestājeksāmenus, jo Varakļānu vidusskola bija devusi labas zināšanas. Sekoja studijas, mācību prakses, kur devāmies viss kurss. Praksē bijām Šķēdē, Aucē, Lielaucē, pabiju arī Jēkabpils MRS. Studijās bija arī pārtraukuma laiks, kad pastrādāju Andumu mežniecībā Talsu pusē – strādāju mežniecības vietnieces vietā. Atceros jaukos kolēģus, un tolaik pašas mežniecības plānoja savu saimniecisko darbību, gatavoja fondus, atjaunoja mežus. Atjaunošanas darbu plānošana bija mans uzdevums. Toreiz atskanēja zvans no centra, ka, lūk, jums te ir daudz atjaunošanas darbu un kā tiksiet galā. Bez jebkādas pietātes pret priekšniecību atbildēju: "Brauciet talkā!" Atceros, kā mežzinis Ilmārs man paziņoja: "Ko esi savārījusi – tagad ir jāorganizē talka, jo centrs ir piekritis." Tā ar mutes palaišanu tika noorganizēta talka. Nejaušība, bet ar talkām nākotnē bijis liels sakars.
– Kāds izveidojās turpmākais dzīves ceļš, pēc LLA beigšanas saņemot mežsaimniecības speciālista diplomu?
– Toreiz pat tika piedāvāta darbavietu izvēle, bet mani vilka tuvāk savām mājām. Atnācu atpakaļ uz dzimto pusi, sāku strādāt Atašienes mežniecībā. Tas bija jau 1991. gads, kad bija notikusi reforma un izveidoja virsmežniecības. Atašienē, kur mežniecību izveidoja no jauna, strādāju par mežzines vietnieci. Nostrādāju līdz pat 2000. gadam, tad sekoja kārtējā reforma – tika izveidota valsts akciju sabiedrība "Latvijas valsts meži", kas pārņēma valsts mežu apsaimniekošanu, bet Valsts meža dienesta funkcijās palika uzraudzība, kā tiek ievērotas likumu un noteikumu prasības gan privātajos, gan valsts mežos. Virsmežniecību skaits tika pielīdzināts toreizējām rajonu robežām un skaitam, bija 26 virsmežniecības. Pēc šīs reformas atkal bija izvēle, un, tā kā dzīve jau bija saistīta ar Ļaudonas pusi, sāku strādāt Madonas virsmežniecības Saikavas mežniecībā par mežsardzi, un apgaita bija pie Ļaudonas. Tā, veicot mežsarga pienākumus, stūri pa stūrītim iepazinu arī Ļaudonas apkārtni un cilvēkus. Šeit izauguši arī mani bērni – Zane (mācās Madonas pilsētas 1. vidusskolas 8. klasē) un Kaspars (studē Tartu Universitātē). Pēc tam – darbs virsmežniecībā (kādreiz saucās Cesvaines, Madonas, tagad – Centrālvidzemes), kur strādāju kopš 2002. gada. Vispirms biju meža patologs, kad vajadzēja braukt uz mežiem, apsekot kokus, kuri iet bojā, noskaidrot, vai vainīgi kukaiņi, slimības vai kāds cits iemesls, un novērtēt, ko darīt katrā konkrētajā gadījumā – mežs vēl glābjams vai lietderīgāk audzēt jaunu mežu. 2005. gads nāca ar kārtējām reformām mūsu nozarē, kad atkal tika samazināts darbinieku skaits un izveidotas 10 virsmežniecības. Šobrīd esmu Centrālvidzemes virsmežniecības mežsaimniecības inženiere, un mūsu pārraudzībā ir plaša teritorija – no Varakļāniem līdz Cēsīm. Taču patlaban darbam ir viss – gan transports, gan mūsdienīga aparatūra.
– Meža nozarē reformas ir nākušas un gājušas, bet izvēlētā mežsaimnieka profesija ir gan devusi maizi, gan arī tā ir kā sirdsdarbs?
– Protams. Sākumā gan profesijas izvēlē bija tāds kā likteņa pirksts, taču tālāk manā darbā viss pavērsies ļoti mērķtiecīgi. Nebeigšu arī novērtēt to, cik ļoti ir veicies ar cilvēkiem, ar kuriem kopā strādāts, – gan visās mežniecībās, gan virsmežniecībā. Kad strādāju par meža patologu, ar cilvēkiem vajadzēja daudz tikties, pārliecināties gan par īsteniem meža saimniekiem, gan, protams, redzēju arī to, cik daudz problēmu ir lauku ļaudīm. Daudz darba bija arī Meža dienās, kas kādreiz bija aktīvāk organizētas, kad vajadzēja strādāt ar pašvaldībām, notika pašvaldību darbinieku meža stādīšanas talkas. Kulminācija bija Meža dienu 80 gadu atcerei veltītais pasākums Varakļānos. Katru gadu Meža dienas notiek, jo ir iestrādes, arī tradīcijas – mežziņi iet uz skolām, bērnus iepazīstina ar mežu, stāda kokus, tiek rīkotas talkas un veikti sakopšanas darbi kopā ar pašvaldībām.
– Meži agrāk un tagad – kāds ir skatījums uz vienu un to pašu meža gabaliņu pirms 5-10 gadiem un šodien?
– Dažu labu mežu vairs nevar pazīt. Mežus paretināja gan vētra, kas nāca pāri, gan arī saimnieku vēlme pēc peļņas. Laikā, kad sāku strādāt, ar plānošanu bija skaidrs, cik jāatjauno skuju koku, cik – lapu koku. Šobrīd mežu stādīšanu vairāk veic valsts mežos, bet privāto mežu īpašnieki biežāk izvēlas, lai nocirstais mežs atjaunojas dabiski. Privāto un valsts mežu sadalījums valstī ir apmēram puse uz pusi. Problēma tā, ka skuju kokus izaudzēt ir ilgāk, arī grūtāk, jo jaunaudzītes garšo dzīvniekiem – ieguldītais darbs tad ir izpostīts. Ātraudzīgākie koki ir baltalksnis, apse. Īpašnieki ir dažādi, mani kolēģi cenšas stāstīt, kā mežā izdarīt gudrāk un pareizāk. Ir jāzina, kā saimniekot, jāseko līdzi arī ES atbalsta iespējām, un meža īpašnieki to zina un izmanto piedāvātās iespējas.
– Kāds ir problemātiskākais jautājumu loks?
– Visam ir savs likumdošanas regulējums – ciršanai, atjaunošanai, kopšanai, dabas aizsardzībai, arī medībām, ugunsapsardzībai. Mūsu darbs ir uzraudzīt, lai viss būtu saskaņā ar likumisko regulējumu. Ja kādā mežsaimniecības jomā kas izdarīts ne tā, kā vajadzētu, esam spiesti reaģēt, un vainīgajiem dažkārt iznāk maksāt visai iespaidīgu soda naudu.
Mežs ir ne tikai vērtība un īpašums, bet dzīva sistēma, kas katrā posmā prasa savu darbošanos un pieeju. Ļoti svarīgi jau no paša sākuma meža apsaimniekošanu izdarīt pareizi, jo rezultātu mežā redz tikai pēc gadiem, tāpat arī kļūdas, ko varēja novērst. Meža īpašniekiem ir jābūt arvien zinošākiem un prasmīgākiem, tāpēc viņi tiek aicināti izmantot iespējas apmeklēt seminārus, ko, piemēram, regulāri rīko LLKC Meža konsultāciju un pakalpojumu centrs. Diskusijās un daloties praktiskajā pieredzē, var gūt vērtīgas atziņas par darbu katram savā mežā.
– Vai ir atrasta veiksmes formula?
– Mana pamatveiksme ir kolēģi, ar kuriem kopā strādāju. Mežinieki vienmēr ir izcēlušies, ka tā ir sava cunfte. Esmu pateicīga savai profesijai, jo vai gan citādāk būtu braukusi pa tādiem meža celiņiem un takām, kas devis iespēju ieraudzīt tik skaistas un ainaviskas vietas, kādas no lielceļiem nav saskatāmas. Esmu priecājusies par dabas skaistumu un arvien no jauna mācos izprast un saprast mežu. Ir piepildījies, ko kādreiz esmu teikusi, ka vēlos dzīvot laukos, bet kādus 10 km no pilsētas (tagad dzīvoju meža maliņā, 12 km no Madonas). Esmu mežu stādījusi gan talkās, gan vecāku mājās Stirnienē. Priecājos par katru gadalaiku, bet vairāk patīk pavasaris, kad ir rosība gan mežā ar stādīšanu un kopšanu, gan pašai patīk rušināšanās dārzā. Savukārt ziemā ir arī vairāk laika zināšanu papildināšanai, grāmatām, kas man ļoti patīk.