Gada balvu “Zelta čiekurs” nominācijā “Par mūža ieguldījumu” šogad saņēma GUNTIS GRANDĀNS, bijušais AS “Latvijas Valsts meži” struktūrvienības “LVM Sēklas un stādi” direktors.
Kā uzsvēra pasākuma "Zelta čiekurs" laureātu godināšanas pasākumā, darba mūžs veltīts meža selekcijas praktiskajai realizācijai.
Gunta Grandāna vadībā savulaik izveidotā "LVM Sēklas un stādi" struktūrvienība nodrošinājusi nepārtrauktību meža koku sugu selekcijas procesā un integrēšanu stādu ražošanā, kas īstenojas taustāmā stādmateriālā. Kopā ar kolēģu komandu modernizējis sēklu ieguves, apstrādes un uzglabāšanas procesu, ieviesis modernas tehnoloģijas stādu audzēšanā.
Gada nogalē aicināju Gunti Grandānu uz plašāku sarunu.
– Kad un kā aizsākās ar mežiem un to atjaunošanu saistītais darbs?
– Kopš 1984. gadā pabeidzu toreizējo Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Meža fakultāti. Sanāk, ka nepilnus 40 gadus strādāju šajā nozarē.
Esmu dzimis Barkavā, toreizējā Barkavas slimnīcā. Skolas gaitas uzsāku Barkavas pamatskolā, no 6. klases turpināju mācības Madonas vidusskolā. Mācoties vidusskolā, bija interese par bioloģiju, bet skolotāja Gaida Bebere mani atturēja no biologiem, ieteica studēt LLA Meža fakultātē.
Vidusskolas laikā vasarā pamanījos braukt uz Meža pētīšanas staciju Kalsnavā, kur notika "Lotosa" nometnes. Līdz ar to saņēmu Meža pētīšanas stacijas nosūtījumu studijām LLA Jelgavā, bet ar to pēc augstskolas beigšanas nekur tālu no Madonas aizklīst nevarēju. Kā jaunais speciālists nekavējoties nokļuvu darbavietā pie Veronikas Bambes Austrumu meža selekcijas un sēklkopības centrā. Sēklkopība bija saistīta ar zinātnes sasniegumu ieviešanu ražošanā, lai meža selekcionāru darbu padarītu par realitāti, lai rezultāts nonāktu mežsaimniecībā. Līdz ar to arī no Kalsnavas nekur nesanāca aizbēgt prom.
Sākotnēji bija Meža pētīšanas stacija "Kalsnava", kas iekļāvās tādā milzīgā veidojumā kā zinātnes un ražošanas apvienība "Silava". 2000. gada sākumā Latvijas valsts meža sektors piedzīvoja reformas, sadalot valstij piekrītošās funkcijas, līdz ar to izveidojās VAS "Latvijas Valsts meži", kas nodarbojas ar saimniecisko darbību. Tika pieņemts lēmums izveidot atsevišķa biznesa virzienu, kuru nosauca "Sēklas un stādi". Sākumā strādāju par šīs struktūrvienības izpilddirektoru, vēlāk – par direktoru.
– Ar ko sākotnēji bija saistīta jūsu atbildības joma?
– Bija jāpārņem struktūrvienība. Tolaik valstī bija 14 kokaudzētavas un sēklu plantācijas, kas bija izveidotas ap 1000 ha platībā visā Latvijas teritorijā, arī tagadējais Kalsnavas arborētums. Darbs bija ļoti interesants, un sēklkopība – tas ir atsevišķs stāsts. Kopš 80. gadiem stādu ražošanā bija maz investēts, kokaudzētavas bija ļoti dažādas, vajadzēja pieņemt lēmumu, vai visas kokaudzētavas saglabāt. Arī tā laika stādu kvalitāte neatbilda mūsdienu prasībām. Pastāvēja arī iespēja stādaudzētavas nodot privāto rokās, bet paanalizējot, kādas investīcijas ir nepieciešamas, bija skaidrs, ka valsts uzņēmumam ir jāiet investīciju ceļš, jāsāk attīstīšana. Piecās kokaudzētavās darbība tika pārtraukta, palika 9 kokaudzētavas, šobrīd Kalsnavā tiek būvēta desmitā – jaunā kokaudzētava "Mežvidi".
– Kas rada gandarījumu?
– Esmu gandarīts par to, ka ir izdevies realizēt pāreju uz modernākiem ietvarstādiem, kā arī uz otru veidu – kailsakņiem ar uzlaboto sakņu sistēmu, kas sākotnēji tiek audzēti kasetēs tāpat kā ietvarstādi. Izdevies efektivizēt ražošanas procesu. Arī attieksme pret klientiem ir pilnīgi citādāka. Ja kādreiz klients atbrauca, viņam pašam bija stādi jāsavāc un jāsakrauj, tagad stādi jau ir sašķiroti, saskaitīti, ja nepieciešams, var apstrādāt pret smecernieku vai pārnadžu bojājumiem. Ja ir noliktavas, nav problēmas vienā dienā izsniegt pasūtījumu, un pavasara laikapstākļi neko neietekmē. Ar Latvijas valsts mežiem kā nopietniem stādu ražotājiem rēķinās gan tuvākajās kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā, bet vislielākā sadarbība eksporta ziņā ir izveidojusies ar Zviedrijas partneriem. Ļoti liels ieguldījums te ir Podiņu kokaudzētavai, kas pēc zviedru ekspertu vērtējuma ir pasaulē lielākā kailsakņu stādu ar uzlaboto sakņu sistēmu audzētava.
– Jūs stāstījāt, ka sniedzat konsultācijas kolēģiem Ukrainā.
– Kolēģi ir visur, un mežinieks mežiniekam ir kolēģis visur pasaulē. Ukraiņi interesējās par Latvijas mežsaimniecību jau pirms laba laika. Tad sekoja pieklusuma periods, bet vēl dažas nedēļas pirms kara mēs ar valdes locekli Edvīnu Zakovicu bijām aizbraukuši uz Kijevu, uz Ukrainas meža resursu aģentūras centrālo biroju, tad mūs aizveda uz Lucku, kur paredzēta kokaudzētavas veidošana, un tā mēs kļuvām par sadarbības partneriem; šobrīd ir parakstīts sadarbības līgums starp "Latvijas valsts mežiem" un Ukrainas Valsts mežu uzņēmumu.
– Izstādēs var aplūkot jūsu nofotografēto ziemeļblāzmu.
– Latvijā ziemeļblāzmas ir reti sastopamas, un tad tās ir jāmēgina noķert. Tam ir vajadzīgi dažādi apstākļi, pirmkārt, skaidra debess, otrkārt, diezgan stipra magnētiskā vētra. Ja sakrīt, ja var ko redzēt, tad arī izdodas kaut ko noķert.
Dzīvē ir bijuši arī dažādi ceļojumi. Kad bijām kopā ar draugu kopu aizbraukuši uz Islandi, braucām ar sniega džipiem, naktī pirmo reizi redzēju iespaidīgu ziemeļblāzmu. Īpaši rudeņos braucam uz Norvēģijas ziemeļiem ziemeļblāzmas medībās, šoruden gan pietrūka "kolektīvā entuziasma", jo parasti esam kādi četri, pieci. Sapnis ir aizbraukt uz Grenlandi ar fotogrāfu kuģi. Tas ir tāds interesants pasākums, kad 10 dienas neliels kuģis brauc gar aisbergiem gar Grenlandes malu, un uz kuģa atrodas cilvēki ar fotoaparātiem.
– Ja ir hobiji, tad pensijā nav garlaicīgi.
– Varbūt citi iet uz mežu putnus klausīties (mans dēls Gaidis ir ornitoligs), bet man labāk patīk, kad motorzāģis rokās trokšņo, ievēroju, kur ar kādu koku varētu pacīnīties, uzlabot kokiem augšanas apstākļus. Ja kas paliek pāri, tad atved malku mājās, un ja sanāk kaut kas labāks par malku, mums kopā ar kaimiņu ir neliels lentzāģis, sazāģējam, varam paši gatavot mēbeles. Ar fotografēšanu sāku nodarboties pēc tam, kad apmeklēju fotopulciņu, ko vadīja Oļģerts Skuja. Augstu vērtēju arī Laimoņa Semberga fotogrāfijas.
– Vai uzaicinājums saņemt augsto apbalvojumu "Zelta čiekurs 2023" bija pārsteigums?
– Kolēģi diezgan ilgi bija to turējuši slepenībā, vien pāris nedēļas pirms pasākuma to uzzināju. Man ir bijis tas gods sadarboties ar kolēģiem tepat no Kalsnavas, kas ir ilggadēji sava aroda pratēji, "Zelta čiekura" laureāti. Savulaik šo gada balvu saņēma MPS "Kalsnava" direktors Antons Kažemaks, viņa darba turpinātājs Edgars Šmaukstelis, ilggadējais mežzinis Līgonis Bambe, mana priekšniece Veronika Bambe saņēma nevis "čiekuru", bet Trīszvaigžņu ordeni. "Zelta čiekura" laureāte ir arī ilggadējā kolēģe, kas darbojās meža sēklu noliktavā, Gundega Vītola. Mums Kalsnavā tagad ir vesels "čiekuru klubiņš", jā, daži gan noraugās no mākoņu maliņas.
Tas, ka meža nozare spēj pievilkt un noturēt ilgus gadus, nav nekāds jaunums. Mežs nav emociju veida uzplaiksnījums, tas ir ilgstošs projekts. Tāpat ir ar meža selekciju – ja zinātnieks nosauc labākos klonus, no kuriem varētu iegūt sēklas, reālajā dzīvē, lai nokļūtu līdz sēklām, paiet kādi 20 gadi.
Viss jau sākās 50. gadu beigās ar "Silavas" zinātnieka Jāņa Gaiļa centieniem uzsākt izcilo koku atlasi Latvijā, ar ko jau tolaik nodarbojās Skandināvijas valstīs, Vācijā. Tagad meža selekcija ir attīstījusies pietiekami labā līmenī, un nevaram sūdzēties par mūsu zinātnieku darbu.
– Kā rit ikdiena jūsu mājā Pļaviņās?
– Tā nu sanāk, ka pakāpeniski soli pa solim no Madonas caur Kalsnavu esmu nokļuvis Pļaviņās. Uz Kalsnavu tagad mani aicina kā ciemiņu, kad ir kādi lielāki notikumi. Man vairs nav nekādas atbildības, un tā bezatbildības sajūta ir labākais, kas ar pensionāru var notikt. Esmu brīvs. Lai neizlaistos, kaut kas ir jādara. Kaut vai tie paši koki gaida, kad tiem pieķeršos. Toreiz, kad apmeklēju kokapstrādes pulciņu, mūs mācīja tautas daiļamata meistars Jānis Gruduls no Praulienas. Koka "graušana" nekad nav īsti pamesta, notikusi visos laikos, vismaz nav problēmu ar dāvanām.
29.12.2023.