EGIJA VASILIŠINA šobrīd studē Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes ārstniecības programmas 6. kursā. Pēc lasītāja ierosinājuma „Stara" rīkotajā aptaujā studentei jautājām – kā viņa kā topošā mediķe vērtē attālināto studiju laiku, vai ir iespējams pilnvērtīgi apgūt zināšanas? Kopumā Egijas nostāja ir – uz notiekošo jāraugās ar optimismu, jācenšas no jebkuras pieredzes gūt mācību un jāklausa speciālistiem, lai pietuvotos „gaisma tuneļa galā".
– Kā tev savulaik radās interese par medicīnu?
– Nāku no Cesvaines, mācījos Cesvaines vidusskolā. Lēmums par medicīnu radās tikai 12. klasē, maijā. (Smejas.) Mani interesēja ķīmija un bioloģija, piedalījos arī olimpiādēs. Nevarēju gluži izlemt par vienu no šiem virzieniem, medicīna šķita kaut kas pa vidu. Ģimenē gan nav neviena mediķa, kā tas mēdz būt. Tāpēc lielākas saprašanas par šo jomu, aizejot studēt, arī nebija. Laika gaitā viss izveidojies tā, ka savu lēmumu nenožēloju.
– Vai ir atšķirība pirms un pēc „Covid-19" laikam studijās?
– Sākoties „Covid-19" situācijai, bija šoks. Medicīna ir viena no tām jomām, kur studijas attālināti šķita kas neiespējams. Tomēr, savstarpēji sadarbojoties ar pasniedzējiem, dažādās situācijās panākot pretī, ieviešot risinājumus, patiesībā ir izdevies ļoti veiksmīgi aizstāt klātienes mācības ar attālinātajām. Pašiem pasniedzējiem iet trakāk. Viņiem ir pilnas slimnīcas ar „Covid-19" pacientiem, ir šausmīgs slogs.
Sākoties 3. kursam, mums bija praktiskās nodarbības, kad ejam slimnīcās, pie pacientiem.
Šķita – kā tagad varēsim aizstāt to reālo pacientu? Bet pasniedzēji izveidoja ļoti labus dažādus klīniskos uzdevumus dažādām situācijām. Studiju ietvaros pacientus vairs nesanāk satikt. Tomēr lielākā daļa studentu jau strādā kādos darbos medicīnas jomā, kur realitātē satiekam „dzīvo cilvēku".
– Kāds ir tavs ikdienas studiju grafiks?
– Šobrīd izstrādāju diplomdarbu, kas jānodod maijā. Maija beigās būs valsts eksāmens medicīnā – gan teorētiskais, gan praktiskais. Studēju pilna laika studijās, kā arī strādāju uz pusslodzi Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā (NMPD) Taurenē. Man ir ļoti veicies ar savu vadītāju, ka man atļauj pašai saplānot darba grafiku – pārsvarā strādāju sestdienās. Arī pasniedzēji ir saprotoši un pretimnākoši – darbu ar studijām izdodas apvienot. Nogurums rodas, bet tas ir pilnīgi normāli medicīnas studentam – nejusties, ka esi izgulējies. (Smejas.) Paralēli vēl esmu iesaistījusies zinātniskajā darbā. Stājoties rezidentūrā, kas ir nākamais solis pēc pamatstudijām, dalība zinātniskajā jomā dod papildu punktus, tāpat kā vidējā atzīme, diplomdarba atzīme un citi kritēriji. Piedalos pētījumā par plaušu vēzi, kur Latvija sadarbojas ar Izraēlu; iegūtie dati tiks salīdzināti.
Paralēli tam mēdzu voluntēt pie vienas dakterītes. Tas nozīmē, ka es brīvprātīgi, bez samaksas skatos, kā šis speciālists strādā. Ķirurgi iet voluntēt operācijās un tamlīdzīgi. Arī tā mēs mācāmies. Uz rezidentūru būtu vēlams aiziet jau ar kaut kādu saprašanu par izvēlēto specialitāti. Sev esmu izvēlējusies dermatoveneroloģiju, un ar voluntēšanu ir izdevies gūt ieskatu šai jomā.
– Kāpēc izvēlējies tieši dermatoloģiju?
– Interese radās pamazām, jo sākotnēji biju domājusi par ķirurģiju. Vairāk uzzinot par dermatoveneroloģiju, sapratu, ka runa nav tikai par pumpām (smejas), bet gan viens pleķītis var liecināt par 20 dažādām slimībām. Tā tomēr ir ļoti plaša specialitāte, manuprāt, vienīgā, kas tik ļoti saistīta ar citām specialitātēm. Tas ieinteresēja un aizrāva. Varbūt tas ir arī stratēģisks lēmums, jo šī joma attīstās, cilvēki arvien vairāk apmeklē šādus speciālistus.
– Šāds speciālists būtu pieprasīts arī Madonas reģionā. Vai ir cerība sagaidīt tevi atpakaļ kā jauno speciālistu dzimtajā pusē?
– Šobrīd neko konkrētu par saviem nākotnes plāniem nevaru pateikt, sākumā jau studijas jāpabeidz un jāiestājas rezidentūrā. (Smejas.) Pašlaik neesmu uzrunājusi Madonas slimnīcu, vai tur šāds speciālists vispār būtu nepieciešams. Neesmu vēl šo tematu kustinājusi. Jebkurā gadījumā – ja es kādreiz tiešām kļūšu par dermatologu – Rīga ir tā vieta, kur vēlos būt, jo mani saista dinamisks darbs. Bet neizslēdzu tādu nākotnes iespējamību braukāt arī uz Madonas reģionu sniegt šo pakalpojumu, piemēram, reizi, divas mēnesī. Visu laiku atrasties uz vietas – iespējams, nebūtu arī nemaz tik daudz pacientu.
– Kādus secinājumus par medicīnas sistēmu devusi pirmā darba pieredze?
– Pati pirmā darba pieredze man bija Madonas slimnīcas uzņemšanā, kur trīs vasaras esmu voluntējusi Everitas Kalniņas un Ingas Raudas vadībā. Everita ir tā, kas man iemācīja pašus pirmos soļus – durt un mērīt asinsspiedienu. Madonas slimnīcā kā reģiona slimnīcā nav tik liela un aktīva pacientu plūsma kā Rīgā, bet tā bija lieliska pieredze. Varēju daudz ko izpētīt, iepazīt. Noteikti to ieteiktu arī citiem medicīnas studentiem, kas ir no Madonas puses, aiziet voluntēt pie Everitas. Pēc tam pāris mēnešu pastrādāju par sanitāri Stradiņos, strādāju nodaļā, kur pārsvarā ir cilvēki gados. Tas šķita fiziski smagi un ne īsti man. Sāku strādāt NMPD, šis ir otrais gads. Arī te man ļoti veicies ar kolektīvu, kurš mani apmācījis, daudz ko parādījis. Ir gadījies pieredzēt ļoti dažādus pacientus un gadījumus, sākot no vienkāršām vēdersāpēm līdz pat reanimācijai. Medicīnas studentam ir būtiski gūt visdažādāko pieredzi, jo tas palīdz veidot reālo kopainu.
– Vai jaunie speciālisti, kuru medicīnas jomā trūkst, tavuprāt, pietiekami tiek motivēti, atbalstīti no valsts, piemēram, ar budžeta vietām?
– Latvijas Universitātē studijas uzsākām kādi 120 studenti, budžeta vietas ir ap 50. Liels paldies vecākiem, kas atbalsta maksas studentus; seši gadi ir ilgs laiks, citi vecāki no saviem bērniem-studentiem tiek vaļā pēc 3-4 gadiem. (Smejas.) Tāpēc visi cenšamies kaut kur strādāt, lai palīdzētu vecākiem mūsu atbalstīšanā. Ir jau tas grūti. Budžeta vietām katru gadu ir rotācija, līdz ar to studentu vidū savu reizi ir traki gājis, piemēram, kad kāds pašpikojis, otrs iet viņu sūdzēt. Tas ir saprotams, jo tā ir cīņa par 2800 eiro gadā. Trakākais stāsts sākas ar rezidentūru. Varbūt daudzi pat gribētu iet medicīnā, bet ir liela daļu to, kas pamatstudijas pabeidz un aizbrauc prom uz ārzemēm. Latvijā ar rezidentūru ir diezgan dīvaina situācija. Mums ir ierobežots gan budžeta, gan maksas vietu skaits. Piemēram, izskatās, ka nākamajā mācību gadā nebūs nevienas budžeta vietas dermatoloģijā. Tas nozīmē, ka man būs jāmaksā 5000 eiro skolai gadā un man nebūs algas, kaut rezidentūra nozīmē strādāt un mācīties vienlaikus. Var nākties strādāt vēl papildu darbavietā. Citi studenti gadu ņem brīvu, pastrādā, mēģina tikt budžeta rezidentūras vietā citu gadu. Mēdz pat būt tā, ka kādā no specialitātēm nav ne maksas, ne budžeta rezidentūras vietu. Tādēļ valstī rodas šī problēma, ka rezidentūru vietas neatbilst tam skaitam, kas pabeidz pamata studijas. Citās valstīs situācija ar šo ir labāka, rezidenti algā saņem vairākus tūkstošus. Tādēļ, protams, ir neapmierinātība studentu vidū, par to esam gājuši arī piketā. Vienmēr jau atduramies pret līdzekļu un resursu trūkumu.
– Cik veiksmīgi, tavuprāt, šobrīd tiek risināta „Covid-19" situācija valstī, ar jaunieša acīm raugoties?
– Uzskatu, ka Latvijā situācija ir diezgan pozitīva, salīdzinot ar citām valstīm. Šobrīd cīņa notiek ar to, ka visa sabiedrība jau ir nogurusi. Kopumā Latvijā veselības sistēma nebija vissakārtotākā visā pasaulē jau līdz šim, problēmas ir bijušas jau iepriekš. Šādā ārkārtējā situācijā nevaram gaidīt brīnumus, ka viss būs sakārtojies un notiks bez buksēšanas. Manuprāt, Latvijas ārsti ļoti labi tiek galā, cītīgi strādā. Visspilgtākais no viņiem ir profesors Uga Dumpis, kas arī man pasniedz lekcijas. Es viņu ļoti apbrīnoju un novērtēju viņa darbu. Arī man, strādājot NMPD, sanāk tiešs kontakts ar „Covid-19" pacientiem. Situācija ir kļuvusi nopietnāka, arī pacienti bez „Covid-19" kļuvuši smagāki, jo varbūt iekavējusies veselības aprūpe. Pati pret „Covid-19" esmu vakcinējusies jau janvārī.
Visa šī situācija ir ļāvusi paskatīties uz sabiedrību kopumā, vēlreiz sev atgādināt to, ka jābūt pacietīgam ārstam turpmāk dzīvē un jāmāk katram pacientam atrast īsto pieeju. Nedrīkstam tikai diagnosticēt, izrakstīt zāles un – dodies! Ir jāmāk izskaidrot, jo cilvēks pats nav ārsts. Tas, kas notiek interneta vidē saistībā ar „Covid-19", laikam ir trakākais, cik daudz muļķību tur nereti sarakstīts. Vienmēr jau ir pastāvējusi šī problēma, ka cilvēks labāk paklausīsies kaimiņu tantiņā vai izlasīs ne tajā uzticamākajā interneta portālā par veselības jautājumiem. Es viennozīmīgi ieteiktu vienmēr konsultēties ar ārstu un paļauties uz mediķa viedokli. Gribētos, lai cilvēki kļūtu pozitīvāki, tad, man šķiet, daudzas problēmas arī risinātos labāk.
09.04.2021.