Sakot paldies par profesionalitāti ikdienas darbā, pašaizliedzību, ieguldījumu un izcilu veikumu kritiskos izsaukumos, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests apbalvojis vairāk nekā 100 darbinieku no visas Latvijas.
Par teicamu darbu godināti brigāžu mediķi, dispečeri, operatīvo transportlīdzekļu vadītāji, Specializētās medicīnas centra ārsti un personāls, kā arī citu dienesta struktūrvienību darbinieki.
Apbalvojumu „Atzinības raksts" piešķir par konkrētos gadījumos apliecinātu augstu profesionalitāti neatliekamās medicīniskās palīdzības organizēšanā vai nodrošināšanā īpaši kritiskās situācijās, spējot pieņemt tūlītējus, atbildīgus un atbilstošus lēmumus, lai glābtu un saglabātu pacientu dzīvības. To saņēma arī KITIJA RUTKASTE, Vidzemes reģionālā centra Madonas brigāžu atbalsta centra brigādes vadītāja – NM ārsta palīdze.
– Saņemot apbalvojumu, es biju pārsteigta. Tas bija negaidīti, jo Atzinības raksts nav tikai mans nopelns, bet visas komandas – manas brigādes – nopelns kopumā, jo ārkārtējās situācijās komandas saliedētība ir pati svarīgākā. Darbs Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā tomēr ir nopietns komandas darbs.
Atzinības raksts tika piešķirts par izsaukumu, kurš joprojām saglabājies spilgtā atmiņā. Šajā izsaukumā kopīgi ar komandu, tās dienas brigādi, Māri Simsonu un Staņislavu Kovaļevski, apliecinājām augstu profesionalitāti. Esmu gandarīta par padarīto, bet ļoti nozīmīgi, ja līdzās ir ļoti zinoši un profesionāli kolēģi. Situācija bija stresa pilna, tā bija viena no manām pirmajām dežūrām kā brigādes vadītājai, arī tas, protams, radīja uztraukumu. Esmu ļoti pateicīga par tās dienas puišu atbalstu un profesionālo rīcību, pieredzi un zināšanām.
– Kā nolēmāt dzīvi saistīt ar medicīnu?
– Man ir bijis garš ceļš līdz Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam. Sākotnēji nepavisam mana nākotnes profesija nebija saistīta ar medicīnu, jo pēc skolas absolvēšanas mācījos un vēlāk strādāju par pavāri, viesmīli, konditori, bārmeni. Tāpat kādā dzīves posmā esmu arī stādījusi mežus, paralēli strādāju sporta jomā par starptautiskā kamaniņu sporta tiesnesi, tad sapratu, ka tas nav īstais manas dzīves aicinājums. Iestājos Rīgas 1. medicīnas koledžā, izmācījos par ārsta palīgu, tad 3. kursā jau sāku strādāt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Lai pilnveidotos, sasniegtu augstākus mērķus, tālāk mācības turpināju Latvijas Universitātē Medicīnas koledžā, lai iegūtu sertifikātu. Paralēli mācībām strādāju Vidzemes reģionālā centra Madonas brigāžu atbalsta centrā. Jau tad gāju un arī tagad dodos uz darbu ar prieku, saprotot, ka šis darbs man tiešām patīk un ir sirds aicinājums.
– Cik ilgi jau esat Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā?
– Dienestā strādāju jau trīs gadus. Trešajā kursā sāku strādāt Madonas brigāžu atbalsta centrā kā otrā persona brigādē. Paralēli darbam turpināju mācības, lai iegūtu sertifikātu, kas ļautu kļūt par brigādes vadītāju. Mācības norisinājās Latvijas Universitātē Medicīnas koledžā, to absolvējot, pēc mēneša sāku strādāt par brigādes vadītāju pāris dežūrās. Šis amats nozīmē lielu atbildību – tu atbildi par visu, ārstēšanas taktiku, medikamentu variantu, devu, dokumentāciju. Atbildi par brigādi, par jebkādu brigādes rīcību un, galvenais, par pacientu – viņa veselību un dzīvību. Nav viegli, bet ar kolēģu palīdzību un vērtīgo padomu pamazām pilnveidojos, kļūstu zinošāka. Esmu jauna, arī pieredze nav liela. Man vēl daudz, daudz jāmācās, taču ļoti priecājos, kad kolēģi, kuri strādā jau 15 un 25 gadus Neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, man sniedz padomu un zināšanas ikdienas darbā, lai arī es pilnveidotu savas zināšanas.
Nākotnes plāni saistībā ar darbu Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā noteikti ir saistīti ar pilnveidošanos un tiekšanos uz izaugsmi. Arī es vēlos kļūt tik zinoša kā mani pieredzējušie kolēģi. Tāpat ļoti nozīmīga man ir privātā dzīve, arī tā ir jāpilnveido un ģimenes dzīvē jātiecas uz izaugsmi.
– Kā par turpmāko darbavietu izvēlējāties Madonas brigāžu atbalsta centru?
– Kad mācījos Rīgas 1. medicīnas koledžā, kādu brīdi strādāju neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes atbalsta centrā Imantā, Rīgā, taču tur nostrādājot 24 stundu vietā 27, kur izsaukumi ir trīskārtīgi, sapratu, ka tādu slodzi kurš katrs nevar izturēt, jo, ejot mājās, pašai ir slikti. Slodze bija liela un, lai cik ļoti patiktu darbs, bija grūti. Tad kādā mirklī izdomāju sākt jaunu dzīves pavērsienu, mainīt ikdienu un sākt dzīvot patstāvīgi. Pārcēlos uz Vidzemi, Madonu, tuvāk dzīvesbiedram, kas dzīvoja Lubānā, un radiniekiem, kuri dzīvo Cesvainē. Tā ir mana otrā ģimene. Pie tam visa mana bērnība pavadīta Madonā un Cesvainē. Rīgas burzma un bruģis pilnīgi nepiesaista, jo man ļoti vajag apkārt dabu, tāpat ar dzīvesbiedru ejam medībās, dodamies uz mežu pastaigās. Līdz ar to dzīves zelta vidusceļš veda uz Madonu.
– Kādi ir lielākie izaicinājumi darbā?
– Lielākais izaicinājums, protams, ir katra diena darbā, jo nekad nezini, kādi būs izsaukumi, cik smagi. Psiholoģiski tas nav viegls darbs, tas ļoti daudz spēku paņem tieši morāli. Ieguvumi manā ikdienas darbā neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, manuprāt, ir, kad ikdienā mēs komunicējam ar cilvēkiem no dažādiem sabiedrības slāņiem un mēģinām iejusties katra pacienta situācijā, lai spētu palīdzēt. Un tikai tad tu apjaut, kāda ir dzīvības un veselības nozīme ikdienā, nevis sēžot mājās un sūkstoties par niekiem, jo tu jau saproti, ka ir arī cilvēki, kuriem ir daudz sliktāk. To ļoti apzinās tieši mediķi, cilvēki, kuriem ikdienā ir darbs ar citiem un kuri atbild par līdzās esošo cilvēku veselību, dzīvību. Spēja palīdzēt ir augstā vērtībā.
Kad sāku strādāt neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, mani biedēja katrs izsaukums. Taču pēc apmēram gada pieradu. Ļoti grūti ir smagās situācijās, kurām ir liela specifika, piemēram, ceļu satiksmes negadījums – avārija ar vairākiem cietušajiem, tajā skaitā maziem bērniem, ugunsgrēki ar cietušajiem, kur tu vairs neesi spējīgs palīdzēt, tāpat atdzīvināšanas pasākumi – reanimācija, smagas traumas, kā arī mazi bērni, jo viņi nevar tev pateikt, kas sāp vai kas noticis. Es cenšos pēc tam aizmirst, bet ik pa laikam tāpat atceros, kas un kā bija, un vienmēr domās pārcilāju, vai nevarēja ko citādi darīt, vai pareizi visu izdarīju. Arī ļoti svarīgi, lai vai cik sarežģīts un adrenalīna pilns izsaukums būtu, – ir jāsaglabā miers un skaidra galva, lai zinātu turpmāko rīcību. Visgrūtāk emocionāli ir aizbraukt uz izsaukumu, kur kāda tuvinieks jau ir aizgājis viņsaulē un tur neko mēs nevaram vairs līdzēt.
Joprojām katrreiz, braucot uz izsaukumu, ir satraukums, kas tur būs un cik smagi. Kamēr braucam, pārdomāju visu, kas var būt un ko darīšu. Bail, protams, ir, braucot uz smagajiem izsaukumiem, kas ir avārijas, ugunsgrēki, slīkšana, ķermeņa daļas amputācija, aizrīšanās, sāpes krūtīs, grūti elpot utt., bet pašai nav bail inficēties, arī ar „Covid-19", kas pēdējā gada laikā ir pārņēmis pasauli. Esmu pārliecināta – ja pats uzmanīsies un ievērosi visus piesardzības pasākumus, nekas ļauns nenotiks. Protams, vienmēr ir maza baiļu izjūta, kas sagaidīs, kāds skats pavērsies, bet ar laiku iemācies darbā savaldīt savas emocijas un bailes. Spilgti atceros izsaukumu – nesen biju sākusi strādāt, šķiet, ka tā bija trešā dežūra kā brigādes vadītājai, un bija izsaukums uz ceļu satiksmes negadījumu, divu vieglo automašīnu frontāla sadursme, aizbraucot skats pavērās šausmīgs, cilvēki jau bija izvilkti no mašīnas, bija ieradusies jau viena brigāde, kopā septiņi cietušie, no tiem četri bērni. Izkāpu no mašīnas un dzirdēju, kā maza meitenīte kliedza, ka sāp, pieejot klāt, visa ģimene gulēja, paldies Dievam, visi pie samaņas, taču tajā brīdī man sirds sitās kā negudra, bet tu apzinies – lai kāds skats ir apkārt, ir jāsaņemas un jāsaglabā miers, jāsniedz palīdzība visiem.
– Mediķu darbs nav viegls, īpaši emocionāli.
– Darbs, protams, nav viegls gan emocionāli, gan fiziski, taču ar laiku iemācies emocijas nolikt malā un zini – tavās rokas ir cilvēka veselība un dzīvība. Jo viņš sauc palīgā, kad ir slikti. Mēs, visi mediķi, esam kā Dieva sūtīti eņģeļi, jo dzīvība ir kā maza stīga, kura var pārtrūkt jebkurā brīdī. Man spēku dod mana ģimene un draugi, kad pēc smagas maiņas, atnākot mājās, ir kas sagaida un ir līdzās man, jo mūsdienās vislielākā vērtība ir ģimene. Tā vajadzētu būt ikvienam cilvēkam. Protams, ne mazāk lielu atbalstu dod tuvinieki un draugi.
Esmu pārliecināta, ka ģimene un draugi ļoti lepojas ar mani. Laikam tas ir ieguvums arī viņiem, ka ģimenes, draugu lokā ir mediķis, jo ir gadījumi, kad zvana naktī, izstāsta radušos situāciju un prasa, ko darīt, kādus medikamentus lietot, vai steidzami jāmeklē speciālistu palīdzība, vai var gaidīt līdz rītam. Manuprāt, apziņa, ka ir, kam lūgt palīdzību, kad nepieciešams, sniedz arī viņiem drošības izjūtu.
Esmu ļoti pateicīga savai ģimenei un draugiem par atbalstu ikreiz, kad liekas – nav spēka veikt ikdienas darbus, bet ar uzmundrinošiem vārdiem rodas mistisks spēks, kad saņemos un eju un daru.
– Vai izdodas pēc maiņas darbu aizmirst un neņemt līdzi uz mājām?
– Ne jau velti ir teiciens – neņem mājas lietas uz darbu un darbu nenes uz māju, bet citreiz tas ir ļoti grūti. Ja ir bijusi kāda smaga avārija vai sarežģīts izsaukums, tu visu laiku pārdomā, vai nevarēja darīt ko citādāk, vai visu paveici, vai pareizi izdarīji, kā pacients tagad jūtas, vai viss būs labi. Tas ir ļoti grūti, bet tā ir mediķu ikdiena. Ir jāmācās emocijas nolikt malā, bet bez tām pilnībā šajā darbā arī nevar iztikt. Es cenšos nenest darbu uz mājām, taču citreiz kāda situācija vēl ilgi domās maļas, tad aprunājos ar kolēģiem, vai darīju pareizi, ko viņi darītu tādā reizē, un kolēģi vienmēr ir atsaucīgi un izpalīdzīgi ar kādu padomu.
– Arī šis kovida laiks ir viesis izmaiņas gan ikdienā, gan darbā.
– Manuprāt, sabiedrības attieksme pret mediķiem ir divējāda, tas ir jūtams visos laikos, bet īpaši šobrīd. Ir cilvēki, kuri ir ļoti laipni un pretimnākoši, saprotoši, taču citi ir agresīvi, neapmierināti. Pēdējā gada laikā ļoti novēroju, ka pacienti ir nervozi un aizkaitināti. Ierodoties izsaukumā, palūdzam, lai uzvelk sejas aizsargmasku, ja nav, iedodam, taču pretī saņemam kritiku – vai tad vajag, kāpēc man jāvelk maska savā mājā. Izsaukumos gadās, ka daudzi pacienti mānās, ka nav bijis kontakta ar „Covid-19" inficēto, vai arī nav temperatūras vai klepus, kā rezultātā mēs apdraudam savu veselību.
– Kas pēc darba palīdz sakārtot domas, relaksēties?
– Es pēc darba mieru rodu savā mazdārziņā. Zemes darbi ļoti nomierina, ļauj sakārtot domas. Labprāt arī dodos pastaigās. Staigājot pa mežu, var izvēdināt galvu, rast mieru.
16.04.2021.