Aizvadītajā gadā nenoliedzami uzmanības centrā bija mediķi. Solītais finansējums diemžēl – uz pusi mazāks, solīto 120 miljonu eiro vietā mediķiem tika atvēlēti vien 60. Valdība taisnojās, ka līdzekļu budžetā tik daudz, lai izpildītu pirms vēlēšanām dotos solījumus, nav.
Mediķi organizēja protestus – līdz pat parakstu vākšanai par Saeimas atsaukšanu, diemžēl līdzekļu no tā vairāk nekļūst. Tajā pašā laikā, neraugoties uz lielo politiku, ikdienas darbs slimnīcās turpinās. Un līdztekus profesionālajai palīdzībai, nonākot veselības problēmās, pacienti saņem arī tik svarīgo cilvēcisko uzmundrinājumu. Par vienu no šādiem ārstiem – pēc pacientu ierosmes arī „Stara" stāsts jaunā gada pirmajā numurā.
Jaunais speciālists RŪDOLFS PREISS kopš pērnā gada vasaras ir traumatologs ortopēds Madonas slimnīcā, bet jau paguvis izpelnīties pacientu atzinību. Lai gan, kā viņš pats smaidot atzīst, nekas jau īpaši pēdējos gados nav mainījies – vienīgi zem viņa zīmoga nevajag vēl kādu…
„Stars" par Rūdolfu Preisu rakstīja 2014. gadā, kad viņš Madonas slimnīcā bija pieņemts darbā uz vienu vasaras mēnesi kā ārsts stažieris. Nu viņš ir pilntiesīgs sertificēts traumatologs ortopēds.
– Toreiz minējām, ka esat vietējais…
– Jā, tik tiešām esmu vietējais. Mana dzimtā puse ir Jaunkalsnava, kur pavadīts laiks, ieskaitot pamatskolu. Pēc tam sekoja vidusskolas gadi Madonas ģimnāzijā, tad studijas Rīgas Stradiņa universitātē.
– Vai uz savu profesiju gājāt apzināti?
– Gan jā, gan nē. Par eksaktajām zinātnēm interese sākās 9. klasē, kad ar labām sekmēm piedalījos novada olimpiādē bioloģijā un tiku izvirzīts uz valsts olimpiādi. Savu nākotni saistīju ar bioloģiju vai ķīmiju. 10. klasē Ēnu dienā biju Madonas slimnīcā ēnot dakteri Imantu Stradiņu, kas todien skrūvēja gūžas lūzumu. Tā arī tas sākās. Pēc ģimnāzijas iesniedzu dokumentus tikai vienā vietā – Stradiņa universitātē Medicīnas fakultātē. Īsti citas alternatīvas arī nebija. Laika gaitā tas bija tā izkristalizējies. Pamatkurss Medicīnas fakultātē ir seši gadi. Studijas nav vieglas, bet arī ne ārkārtīgi grūtas. Studijas kā studijas. Pamatkursu beidzot, tiek iegūts ārsta diploms un ārsta grāds, bet ar kuru diemžēl absolūti neko nevar iesākt. Tad seko rezidentūra attiecīgajā specialitātē. Kāpēc manā gadījumā tā ir traumatoloģija? Tāpēc, ka (kā tagad moderni mēdz teikt) bija labs mentors vai skolotājs. Bija vasaras prakses – sanitāra, māsas prakse, kuras izgāju tepat Madonas slimnīcā. Mani ļoti uzrunāja tas, kā profesionāli un aktīvi darbojas traumatoloģijas nodaļas vadītājs dakteris Imants Stradiņš. Rezidentūrā tiku abās augstskolās, tomēr aizgāju uz Rīgas Stradiņa universitāti. Rezidentūra ir pieci gadi. Pirmie četri bija Rīgā Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā Duntes ielā, piektais gads – jau šeit Madonas slimnīcā. Piektajā kursā Madonas slimnīca ar mani noslēdza līgumu, ka atgriezīšos šeit kā jaunais speciālists, pēc tam bija līgums arī ar Madonas novada pašvaldību, kas nav mazsvarīgi.
– Negribējās pēc studiju gadiem palikt lielpilsētā?
– Nekad neesmu gribējis palikt Rīgā. Tas ir viens. Otrkārt, traumatoloģijā vide Rīgā ir pārsātināta. Tikt strādāt galvaspilsētā slimnīcā – es nesaku, ka tas ir neiespējami, bet ir ārkārtīgi grūti. Rīgā ir trīs lielās slimnīcas, kur nodarbojas ar traumatoloģiju – Gaiļezers, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca Duntes ielā un Rīgas pilsētas 2. slimnīca. Protams, var strādāt poliklīnikās, traumpunktos uzņemšanā, bet mācīties vienpadsmit gadu un nestrādāt nodaļā, neoperēt – man šķiet, tas nav tā vērts.
Madonas slimnīcā šobrīd esam četri sertificēti traumatologi ortopēdi – dakteris Imants Stradiņš, dakteris Andrejs Mednieks, dakteris Jānis Litaunieks un es, kā arī viens jaunais rezidents dakteris Andris Levis. Ar gandarījumu ir jāatzīst, ka kolektīvs nodaļā ir profesionāls. Katrā ziņā jaunajiem ir vajadzīgs diezgan ilgs laiks, lai uzkrātu pieredzi, un Madonas slimnīcā par to tiek domāts. Pieredzi var iegūt tikai ar laiku, un ne jau tikai studējot universitātē.
– Vai atceraties pirmo patstāvīgo operāciju?
– Pirmā operācija bija Madonas slimnīcā, kad man uzticēja veikt atslēgas kaula operāciju – atslēgas kauls tika fiksēts ar metāla konstrukciju. Tas bija kādā piektajā vai sestajā kursā Stradiņa universitātē. Protams, tādā reizē tu jau neesi viens, ir, kas tevi pieskata, palīdz, gatavs nākt palīgā.
– Vai tā izjūta, kas toreiz bija pirms operācijas, ir saglabājusies?
– Vienmēr jau ir tāds satraukums vai – kā to pateikt – drusku adrenalīns. Līdzīgi kā makšķerniekam vai medniekam. Arī pirms operācijas ir tāds patīkams satraukums, ka tu vari cilvēkam palīdzēt atrisināt viņa veselības problēmas. Operācijas, protams, ir dažādas – ir, ko tu vari fiziski izdarīt viens, ir operācijas, kur nepietiek tikai ar operācijas māsu, bet kad ir palīgos vēl kādas rokas, un tad kolēģi nāk palīgā.
– Vai specializējaties kaut kādā šaurākā profilā?
– Šobrīd ne, jo Madonā ir nosacīti maza slimnīca, kur jātiek galā ar visu. Ja nu vienīgi ir kāds ļoti, ļoti rets gadījums, rets lūzums, kad ir vajadzīga kāda ļoti specifiska palīdzība, instrumenti un pieredze, tad šie pacienti nonāk Rīgā. Tur notiek šī subspecializācija, bet katrā ziņā diplomi mums ir vienādi. Varbūt vienīgi vairāk ir šī specializācija.
– "Madonas slimnīcas" valdes priekšsēdētājs Artis Stuburs sarunā minēja, ka jūs esat stažējies arī ārzemēs.
– Jā, tieši pirms rezidentūras beigām, pirms valsts eksāmena divus mēnešus biju Amerikas Savienotajās Valstīs latviešu izcelsmes ortopēda traumatologa Kristapa Kegi, kam šobrīd ir jau 85 gadi, internacionālā apmaiņas programmā. Viņš Otrā pasaules kara laikā bēgļu gaitās nonāca Vācijā, pēc tam ASV, kur izskolojās Jeilas Universitātē un kļuva par profesoru. Vienubrīd šī apmaiņas programma bija apsīkusi, bet nu atkal atjaunojusies. Tā vairāk bija tāda pieredzes un novērošanas programma. Piedalījāmies gan operācijās, gan pacientu pieņemšanā, redzējām tehnoloģijas utt. Katrā ziņā pieredze ir ļoti vērtīga, iepazīšanās ar citas valsts medicīnas sistēmu. Es nesaku, ka tā ir labāka, bet katrā ziņā citādāka gan. Jāatzīst, ka turīgiem cilvēkiem tā ir labāka, bet mazāk turīgajiem pie mums ir labāk.
– Šobrīd sabiedrībā aizvien tiek kultivēts, ka jaunie speciālisti neizvēlas strādāt tepat Latvijā, bet dodas uz ārzemēm, kur mediķu darbs tiek finansiāli augstāk novērtēts. Vai arī jums nekad nav bijusi šāda doma?
– Par ārzemēm? Nē! Katrā ziņā situācija Latvijā nav izcila, bet tā nav arī katastrofāli slikta. Kaut kur tā pa vidu kūļājamies. Personīgi man nauda nekad nav bijusi galvenā prioritāte, ka vajadzētu pelnīt nezin kādus tūkstošus. Nopelnīt Latvijā var. Protams, bagāts nekļūsi, bet uzturēt ģimeni var.
– Abi ar sievu esat mediķi?
– Sieva Zane ir funkcionālais speciālists – fizioterapeite ar maģistra grādu. Iepazināmies jau Madonā – ģimnāzijas laikā. Sieva ir no Lubānas puses. Pēc vidusskolas kopā studējām Stradiņa universitātē. Apprecējāmies pirms sešiem gadiem – 2013. gadā, kad beidzām pamatstudijas. Nu jau ģimenē ir divi bērni – dēlam Tomam ir četri gadi, meitai Lienei – divi gadi. Apzināti neesam izvēlējušies dzīvot pilsētā. Mums ir lauku māja starp Bērzauni un Sauleskalnu.
– Tad jau pie mājas ir daudz ko darīt?
– Jā, protams! Sievas vecāki mazliet ir palīdzējuši ar īpašuma iegādi. Tāpat viņi daudz palīdz mums ar mājas darbiem, ar bērniem, ja vajag, lai gan pastāvīgi pie mums nedzīvo. Māja savā ziņā ir atslodze no ikdienas, bet tajā pašā laikā arī ne, jo darba ir daudz, strādāju ne vien Madonas slimnīcā, bet arī Jēkabpils reģionālajā slimnīcā.
– Pagājušajā gadā tika sacelta liela ažiotāža par mediķu algu pielikumu. Kāda ir jūsu nostāja?
– Neesmu visā tajā iedziļinājies. Politika vispār ir ļoti sarežģīta. Bet skaidrs ir viens, ka nauda bieži vien tiek izlietota ne tā, kā to vajadzētu. Katrā ziņā tas, ko atvēl algām, tur arī droši vien aiziet. Tikai jautājums ir, vai tā aiziet tiem, kuriem vairāk vajadzētu. Budžets medicīnai jau nav nemaz tik mazs, bet kur tas aiziet. Ja paskatās internetā, piemēram, par medikamentu cenām, cik maksā pie mums un cik kaimiņvalstīs. Taču algas katrā ziņā vajag pielikt. Māsām tās vispār ir smieklīgi mazas. Es par savu algu varu atļauties to, ko man vajag – man nevajag zelta māju, zelta mašīnu. Māsām ir pagrūti, sanitāriem vēl grūtāk. Bet visa medicīna kopumā ir komandas darbs. Nav tā, ka mēs, ārsti, esam tie galvenie. Nav tā! Mēs varam izoperēt, bet, ja nebūs, kas palīdz pacientu pārvietot no punkta A uz punktu B, ja nebūs, kas viņam dod medikamentus, tad arī ar to tas viss apstāsies.
– Ikdiena ir gana sarežģīta, tāpēc gribu jautāt, kur sevi uzlādējat. Ir kādi vaļasprieki?
– Šobrīd tiešām brīvā laika ir maz. Kādreiz studiju laikā sava prieka pēc pasportoju. Bija viens laiks, kad ar sievu cītīgi makšķerējām, jo sievas vecāki dzīvoja Lubānā pie Aiviekstes un kā tad tur varēja nemakšķerēt? Tagad kolēģi ir mednieki. Iespējams, ar laiku būs savā komandā ievilinājuši. Bet viss atduras pret laiku, jo slimnīcā paiet lielākā tā daļa. Dežūras ir garas un gana noslogotas. Ir gan plānveida operācijas, gan kārtējās. Nav gan vēl bijušas gada atskaites, bet pagājušajā gadā endoprotezēšanas ziņā esam trešajā ceturtajā vietā valstī, kur nu vēl visas mazās operācijas. Darbdienas mēdz ievilkties līdz vēlam vakaram.
03.01.2020.