Kinologa, eksperta, mežsaimnieka Armanda Cirša mājās Ērgļos skraida trīs takšu kucēni, Laurentijas bērni, kucīte Rega tā vien mēģina ierausties klēpī, bet takšu puika Bruno pie katras izdevības lien bučoties. – Ja domā, ka taksis mājās guļ gultā, tātad – nestrādās mežā, tās ir muļķības, jo labs suns būs labs arī mežā, – pieredzē dalās ARMANDS CIRSIS.
Latvijas Mednieku kinoloģiskajā apvienībā (LMKA) reģistrētie suņi ir izcili mednieka palīgi, jo drīkst pārot suņus, kuriem ir zināmi ciltsraksti vairākās pakāpēs un kuri savā starpā nav asinsradinieki. Takši ir labi mednieki, un Latvijā vairāk audzē īsspalvainos. Kopš pagājušā gada Armands Cirsis kļuva par LMKA valdes priekšsēdētāju, nomainot mūžībā aizgājušo pieredzes bagāto kinologu Mintautu Kalniņu. Arī mūsu saruna lielākoties bija saistīta ar medību suņiem.
– Kā atklājās lielā suņu mīlestība, vai tā ir saistāma ar medībām?
– Cik atceros sevi, tik atceros suņus. Tēvs un vectēvs bija mednieki, mājās viņiem vienmēr bija vairāki tīršķirnes suņi – takši un Latvijas dzinēji, ko ņēma līdzi medībās. Arī es savu dzīvi bez četrkājainajiem draugiem nevarēju iedomāties, bet tas, ka to būs tik daudz un ka mani ieinteresēs kinoloģija, nebija iepriekš rūpīgi izplānots. Biju puika, kad man uzdāvināja pirmo šķirnes suni – brūno taksi. To izaudzināju par Latvijas čempionu, un kucītes Elfas mednieces spējas zināja vai visi Latvijas mednieki. Bet sākās viss ar reģistrēšanu. Tolaik pazīstamie mednieki stāstīja, kā suns jāaudzina par medību palīgu, bet šeit saņēmu ziņu, ka suni nereģistrēs. Dabūju likt savu taksi padusē un vest uz Rīgu, un tur mani ņēma pretī. Iepazinos ar Latvijas kinologu, kas tagad jau ir aizsaulē, – Mintautu Kalniņu. Tolaik Mintauts palīdzēja sakārtot šķirnes medību suņu dokumentus. Zināju, ka nevar iegādāties suņus bez šķirni apliecinoša dokumenta, jau tēvam bija suņi ar ciltsrakstiem. Gribēju parādīt savu labo gribu, reģistrēt savu suni, bet kopš pirmās tikšanās reizes ar Mintautu Kalniņu tika aizsāktas arī manas kinologa gaitas. Elfas bērni arī bija mantojumā saņēmuši mednieka spējas, kas turpinās paaudzēs. Skaitu, ka šī mana interese turpinās jau 23 gadus. Medībām veidojam labus palīgus, un tikpat gadu, cik mednieka stāžs, ir arī kinologa stāžs. Mednieki ir arī dēli – Haralds un Uldis. Jaunākais dēls Uldis arī ir izvēlējies studēt mežsaimniecību, Haralds ir jurists. Meita Simona vēl mācās Ērgļu vidusskolas 10. klasē. Arī viņa rūpējas par sunīšiem.
– Kas ir šķirnes, ar ko vairāk strādājat?
– Takši un krievu-Eiropas laikas. Visiem suņiem ir darba diplomi, un nav bijis tā, ka kāds suns nestrādātu. Vienīgi – kas kuram ir tuvāks. Viens labāk atrod meža dzīvnieku, sekojot pa asins pēdām, cits strādā alās, cits ir labs dzinējs. Medniekam ar savu suni ir jāstrādā, jāņem līdzi uz mežu. Parasti sāku trenēt kucēnus jau no 3 mēnešu vecuma. Igaunijā ir pat mana "šķirne" – Cirses taksis, kura ciltsmāte ir Elfa. Katru gadu trīs, četri mani suņi tiek aizvesti uz Igauniju.
Parasti suņi mīt mednieku mājā "Vizbuļi", kas atrodas 13 km no Ērgļiem. Pa ziemu savus takšus dabūju savākt līdzi uz dzīvokli. Toties trīs krievu-Eiropas laikas gan dzīvo laukos.
– Vai Latvijā ir daudz kinologu, kas nodarbojas ar šķirnes medību suņiem, sakārto ciltsrakstus?
– Latvijā esam 33, bet vismazāk kinologu ir Latgales zonā, Vidzemē – visvairāk. Ja kādam ir suņi, kā arī interese par tiem, piedāvā iziet kinologu kursus. Pats esmu daudz mācījies, braukāju uz kursiem, sākumā pat ar autobusiem, ieinteresēju arī apkārtnes mednieku kolektīvus, sagādāju pirmos Latvijas medību suņu čempionus – kādreiz Madonas rajonā tādu bija seši Latvijas dzinēji, kas ir Latvijas nacionālā šķirne, ko cenšamies izcelt. Labāko šķirnes ciltsmateriālu cenšas iegūt visi, un tepat Latvijā ir daudz medību suņu ar izciliem ciltsrakstiem. Tiesa, daudz suņu ir vesti arī no ārzemēm – laikas – no Krievijas.
– Jūs esat arī Mintauta Kalniņa darba turpinātājs, kļūstot par Latvijas Mednieku kinoloģiskās apvienības valdes priekšsēdētāju.
– Jā, tā zīmīgi ir sagadījies, ka kopš pagājušā gada aprīļa turpinu sava skolotāja kinoloģijā gaitas. Smejos, ka tagad kādreizējā Madonas rajona teritorija tiek pieskatīta dubultā. Strādāt nav grūti, ja ir iepazīti domubiedri visā Latvijā – gan kā mednieki, gan suņu īpašnieki, gan kā šaušanas sacensību dalībnieki. Ja skatāmies vecos žurnālus, tur kopā vienā veselā ir mednieks, ierocis un suns. Mani saista arī šaušana, un šajā sporta veidā ir izpildīti arī sporta meistara normatīvi. Pirmās sacensības noorganizēju Ērgļos ar zināšanu pārbaudi – medniekiem bija arī tests. Pēc tam sekoja rajona sacensības, un tagad šaušanas mači jau ir tradīcija. Regulāri "Paleju" šautuvē sadarbībā ar novada pašvaldību organizējam šaušanas sacensības arī Latvijas līmenī. Šogad apritēs 10 gadu, kopš šķirnes suņu izstāde tika sarīkota arī pie mums, beidzamajos gados – Ļaudonā. Pirmoreiz, kad Ērgļos bija sporta svētki, veidojām pasākumu arī suņu saimnieku atbalstam, lai sakārtotu šķirnes suņu dokumentus. Secinājām – ja saimnieki nebrauc pie kinologa, tad kinologiem ir jādodas pie šķirnes suņu saimniekiem. Nu jau izstādes vietu vairs nemainām – tā ir Ļaudonas estrāde, kur ik vasaru pulcējas kupls dalībnieku skaits.
– Kā norit kinologa darbs, vērtēšana?
– Ciltsdokumentu jau ir vienkārši uzrakstīt, bet vērtēšanai nepieciešamas zināšanas. Es pat apvainotos, ja man liktu vērtēt savu suni, jo tas var nebūt objektīvi. Dzīves laikā ir bijuši daudzi un dažādi suņi, un katrs ir īpašs. Par katru varētu būt savs stāsts. Protams, īpaša bija pirmā taksene – Elfa, ko izaudzināju par Latvijas čempioni. Audzēt suni nav vienkārši – sunim jābūt novērtētam izstādē, jābūt darba diplomam, tikai tad var iekļaut ciltsdarbā. Ja nav kāda priekšnosacījuma, tad nesanāk. Lai mednieks, iegādājoties suni, nebūtu vīlies, kucēnam jābūt ar ciltsrakstiem gan pa mātes, gan tēva līniju, pārējais – darbs un audzināšana.
– Jūs jau skolas gados zinājāt, kas vēlaties būt?
– Mana dzimtene ir Daugavpils pusē, Kalupē. Esmu mācījies Kalupes astoņgadīgajā skolā, pēc tam beidzu Vaboles vidusskolu. Izglītību turpināju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātē, studijas beidzot, saņēmu diplomu mežsaimniecības inženiera specialitātē. Dinastijā esmu ceturtais mežsaimnieks, jaunākais dēls Uldis jau ir piektais mežsaimnieks, studē LLU Jelgavā 2. kursā. Jaunībā pat citas domas nebija par profesijas izvēli. Negribēju būt ne skolotājs, ne lidotājs, jo gan tēvs, gan vectēvs, gan vecvectēvs bija mežinieki. Nemaz ne par ko citu nedomāju, kaut pie mums toreiz laukos visas meitenes mācīja par šuvējām, puikas – par traktoristiem.
Tolaik pēc augstskolas beigšanas visus jaunos speciālistus norīkoja darbā pēc valsts sadales. Man bija norīkojums no Daugavpils MRS, bet sievai Ingrīdai – no Kokneses MRS. Tolaik puišiem vēl bija jānodien divi gadi armijā, un tad arī es tiku darbā Kokneses MRS, kuras teritorijas tālākais nostūris bija Ērgļi. Abi esam mežsaimnieki, varu palepoties, ka mans sievastēvs ir LLU Meža fakultātes mežkopības katedras Dr. habil. biol., profesors Imants Liepa, kas šogad saņēma augstāko atzinību meža nozarē – "Zelta čiekuru". Ērgļos dzīvoju kopš 1987. gada.
1990. gadā pabeidzu augstskolu. Kopš uzsāku darbu, esmu bijis saistīts ar mežu, tikai amati gan mainījušies. Esmu strādājis par mežsargu Katrīnas mežniecībā, bijis Ērgļu, Klānu mežniecības mežzinis. Kopš 2002. gada strādāju par "Latvijas īpašumu" Vidusdaugavas reģionālās nodaļas pārvaldnieku.
– Piedalāties arī komisijā, kas veic izmaiņas LR Medību likumā. Pastāstiet, cik viegli vai grūti nākas strādāt ar ierosinājumiem?
– Nav viegli. Ierosinājumi ir dažādi. Joprojām notiek cīņa starp zemnieku un mednieku, starp dabas draugiem un mednieku. Mednieks šobrīd nolikts tādā stāvoklī, ka ir bez vainas vainīgais – ja kas noticis, sit no visām pusēm. Ja kas dabā notiek, zvērs nograuž kociņu, atkal jāmeklē grēkāzis mednieks, ja izbradā pļavu – kur bija mednieks. Lai to visu pierādītu, ka gluži tā vis nav, ka mednieks ir arī tas, kas baro, saudzē un pavairo, nevis tikai medī, ir jāpārliecina. Cilvēki aizmirst, ka mežā visi ir ciemiņi, baudot to, ko sniedz dabasmāte, gūstot arī ko no faunas. Ja cilvēki ir disciplinēti, ievēro tradīcijas, tad medības ir kulturālas, kur pat noslēgumā iepūš trompetē. Savulaik spēlēju orķestrī. Pats esmu medību kolektīvā "Lūsīši", arī rūpējamies par dzīvniekiem, barojam, jo ziema negrib atkāpties.
Melotu, ja teiktu, ka medībās eju tikai trofeju pēc, bet ir bijušas arī situācijas, kad bises gaili nenospiežu. Galvenais – dzīvnieku piemānīt, būt gudrākam par to. Šāviens jau ir vienkāršs, bet tās emocijas, ko izbauda mednieks, ir daudz vairāk vērtas.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
AGRA VECKALNIŅA foto