Ar Tallinas Tehniskās universitātes studenti, Madonas pilsētas 2. vidusskolas iepriekšējā gada absolventi MARIJU MOZGU tiekamies piektdienā – vienā no dienām, kad Marija ir sastopama Madonā.
– Studiju laikā vecākus apciemot izdodas apmēram reizi divās vai trijās nedēļās. Sākumā bija grūti pierast, ļoti ilgojos pēc mājām, īpaši pirmajās divās nedēļās, kad gribējās vai raudāt, kaut gan viss it kā bija labi – gan sadzīves apstākļi, gan atsaucīgi kursabiedri, gan saprotoši pasniedzēji, – sarunas sākumā atzīst Marija Mozga. – Tagad, kad nobeigumam tuvojas 1. kurss, iepazīts studiju process, izvirzītās prasības, kursabiedri un pasniedzēji, izjūtas ir nedaudz citādākas. Varu jau teikt, ka jaunajā dzīvesvietā esmu iejutusies, taču joprojām katrs brauciens uz mājām sagādā prieku. Esmu pieradusi arī pie angļu valodas, pie tā, ka tajā notiek ne tikai lekcijas, semināri un prezentācijas, bet tā ir arī saziņas valoda ikdienā. Tallinas Tehniskajā universitātē studē studenti no dažādām valstīm. Visi cenšas būt laipni, esam labestīgi, cits citam palīdzam.
– Pastāstiet, lūdzu, par grupu, kurā studējat!
– Mūsu, Starptautisko attiecību, grupa nav liela – ap 28 cilvēki, bet ir arī lielākas grupas – ap 60 cilvēku, taču tad tās tiek sadalītas mazākās grupiņās. Mūsu grupā mācās studenti no Turcijas, ļoti daudz ir no Somijas – viņi atšķirībā no mums ļoti lielu atbalstu saņem no savas valsts. Mūsu vidū ir arī jaunieši no Krievijas, bet es 1. kursā no Latvijas esmu vienīgā. Vēl viena meitene no Latvijas studē 3. kursā.
Uzsākot studijas, cerēju, ka latviešu būs vairāk. Gribas taču ikdienā arī latviešu valodā parunāt. Jau tas vien, ka, atbraucot mājās, varu sazināties latviešu vai krievu valodā, iepriecina.
Dzīvojot Igaunijā, ja neproti runāt igauniski, samērā labi jāpārvalda angļu valoda, jo daudzi igauņi, īpaši jaunā paaudze, krievu valodu zina slikti. Sākumā mani tas, cik igauņi labi runā angliski, pārsteidza.
– Bet kā ir pašai? Vai angļu valodas zināšanas, lai saprastu pasniedzēju teikto, nebija jānostiprina un jāpapildina kādos kursos?
– Pašā sākumā saprast pilnīgi visu bija pagrūti, bet, ja kādu vārdu nesapratu, to pierakstīju un vārdnīcā noskaidroju tā nozīmi. Papildu kursus neapmeklēju, jo arī ikdienā, kā jau teicu, mūsu saziņas valoda ir angļu.
Esmu ļoti pateicīga savai mammai, kas mani rosināja vēl pirmsskolas vecumā apmeklēt angļu valodas pulciņu. Atceros, man ļoti negribējās uz to iet, bet mamma teica – aizej, ja nepatiks, nākamreiz varēsi neiet. Es aizgāju un pulciņu apmeklēju vairākus gadus. Tagad tas viss lieti noder.
– Cik noslogota mācību diena ir studentiem Tallinā?
– Atklāti sakot, ir diezgan liela brīvība. Piemēram, šajā semestrī vairāk par divām lekcijām dienā nav. Vienīgi pirmdienās lekciju ir divreiz vairāk, tās ilgst sešas stundas. Nodarbības mums notiek dažādos laikos. Lai uz tām paspētu, agri nav jāceļas. Divreiz nedēļā lekcijas sākas pulksten 10, un ir dienas, kad uz nodarbībām dodos divos un četros pēcpusdienā. Citās grupās tās sākas arī astoņos no rīta. Savukārt piektdienas mums ir bibliotēku dienas.
– Kādas prasības Igaunijā tiek izvirzītas studentiem: vai eksāmenu un ieskaišu ir daudz?
– Ļoti daudz ir jāraksta eseju. Tallinas Tehniskajā universitātē tās, tāpat kā dažādas prezentācijas, ir lielā cieņā. Starptautisko attiecību studentiem pirmo sesiju ļāva kārtot decembrī, lai visu janvāri mēs varētu būt mājās. Otrajā semestrī mums sesija būs maija beigās, un tā noslēgsies jūnija pirmajās dienās.
Ieskaites darbi ir jākārto arī semestra vidū, bet ar to pasniedzēji pārāk neaizraujas. Tas, cik daudz ieskaišu jākārto, ir atkarīgs no katra profesora, bet galvenais uzsvars studiju procesā tiek likts uz esejām un dažādām prezentācijām. Nākamajos semestros būs jāizstrādā arī kursa darbs.
– Kāpēc izvēlējāties tieši Tallinas Tehnisko universitāti?
– Latvijā nebija tādas fakultātes, kurā es gribēju studēt. Tallinas Tehniskajā universitātē izvēlējos Ekonomikas fakultāti, Starptautisko attiecību nodaļu. Par iespējām studēt šajā augstskolā uzzināju pirms diviem gadiem Rīgā kādā no izstādēm. Sākumā tas bija tikai viens no variantiem, īsti nebiju pārliecināta, ka gribu studēt tieši Igaunijā. Tuvojoties studiju laikam, izvērtēju vairākus variantus, tai skaitā arī iespēju doties uz Stokholmu. Tomēr beigās izšķīros par labu Tallinai. Interesanti, ka līdz studijām Igaunijā biju tikai vienu reizi. Pagājušajā pavasarī aizbraucu uz Tallinu un iepazinos ar savu nākamo studiju vietu. Man tā uzreiz iepatikās.
Tagad Tallinu esmu labi iepazinusi, patīk vecpilsēta. Man pat šķiet, ka Tallinā ir vieglāk orientēties nekā Rīgā. Tā ir klusāka, mierīgāka pilsēta, nav arī tādas cilvēku drūzmas. Tallinā es dzīvoju vienā no dzīvojamajiem rajoniem, kur vispār nešķiet, ka atrodies lielpilsētā, drīzāk tas asociējas ar līdzīgu miera izjūtu, kas piemīt Madonai. Vienīgi tur bieži kursē autobusi un tramvaji.
– Vai, iestājoties Tallinas Tehniskajā universitātē, bija jāiztur liels konkurss?
– Man, beidzot Madonas pilsētas 2. vidusskolu, bija ļoti labas atzīmes, bet tas nebija noteicošais. Cik zinu, iespēja studēt, ja atbilst noteikumiem, tiek dota visiem interesentiem. Starptautisko attiecību studentu Tallinas Tehniskajā universitātē gan nav pārāk daudz – ap 400, bet pavisam tajā studē ap 14 000. Vairāk studentu Ekonomikas fakultātes Starptautisko attiecību nodaļā sāka uzņemt tikai pēdējos trijos gados.
– Mācoties Madonas pilsētas 2. vidusskolā, jums bija ļoti augsta vidējā atzīme. No tā var izdarīt secinājumu, ka vienlīdz labi padevās gan humanitārie, gan eksaktie mācību priekšmeti. Kā jums tas izdevās?
– Atceros, pirmajās klasītēs ļoti cītīgi mācījos, bet pēc tam tas kļuva jau pašsaprotami, ka jaunā viela ir jāapgūst un zināšanās nedrīkst būt robu. Katrā ziņā mājās mani neviens netirdīja un nespieda mācīties, kaut gan mamma strādā par skolotāju. Nekad nebija arī jāklausās pārmetumi, ja kādreiz kādā priekšmetā nesaņēmu augstāko novērtējumu. Tas viss bija uz manis pašas sirdsapziņas. Es vienkārši apzinājos, ka zināšanas būs vajadzīgas pašai, jo zināju, ka pēc skolas beigšanas noteikti gribēšu studēt. Tāpēc arī centos mācīties tā, lai varētu iestāties tieši tajā augstskolā, kuru izvēlēšos, un lai sekmes nebūtu tam šķērslis.
– Kurā klasē kļuva skaidrs, ka savu nākotni gribēsit saistīt ar starptautisko attiecību sfēru?
– Bērnībā bija daudz sapņu. Vispirms gribēju kļūt par tulkotāju, tad – arhitekti, pēc tam domāju, ka pievērsīšos dizainam. Man ļoti patīk darināt rotas no dažādām pērlītēm, patīk adīt. Nesen vecāki man uzdāvināja polimēra mālu, no kā var veidot dažādas figūras, kas pēc tam ir jāliek krāsnī. Arī šī nodarbe mani aizrauj.
Pirms 9. klases veicu testu. Viena no ieteicamajām profesijām bija starptautisko attiecību joma. To arī esmu izvēlējusies. Kad pabeigšu studēt un pēc trim gadiem iegūšu bakalaura grādu starptautiskajās attiecībās, tas pavērs iespēju strādāt jebkurā starptautiskajā kompānijā, arī vēstniecībās. Es gribētu strādāt vēstniecībā, bet ne pārāk tālu no mājām, un turpināt studijas maģistrantūrā, tās gan apvienojot ar darbu, lai mana izglītošana nebūtu tik liels finansiāls slogs vecākiem.
– Vai esat apguvusi vienu no dzīves lielākajām mākslām – salāgot izdevumus ar ieņēmumiem?
– Izdevumi patiešām jāplāno ļoti rūpīgi. Lai pēc iespējas biežāk varētu atbraukt uz mājām, izmantoju Igaunijas sabiedriskā transporta firmas pakalpojumus, kas pirmās piecas biļetes no Tallinas līdz Rīgai pārdod par Ls 2,10. Un es tās sapērku visam gadam, tādējādi izdodas diezgan būtiski ieekonomēt ceļa izdevumus.
Vispār cenšamies lieki netērēt, dzīvot taupīgi. Arī ēst kopmītnēs gatavojam paši. Sadzīves apstākļi ir ļoti labi. Kopmītnes ir dzīvokļa tipa, dzīvojam pa divām vienā istabiņā, uz četrām mums ir viena kopīga virtuve, duša un sanitārais mezgls. Kopmītnes atrodas ļoti tuvu universitātei – apmēram divu minūšu gājienā, tā ka uz tām var aizskriet un paēst arī lekciju starplaikos.
Labi ir arī tas, ka kopmītnēs nav dežuranta, kas uzrauga studentus, kad tie pārnāk vai dodas prom. Katram ir elektroniskā ieejas karte, un katrs var brīvi pārvietoties visu diennakti, tas netiek kontrolēts vai ierobežots.
– Kādas atmiņas saistās ar dzimto – Madonas pilsētas 2. – vidusskolu?
– Tās ir pozitīvas. Ja Madonā iebraucu jau piektdien no rīta, vienmēr iegriežos skolā, lai sasveicinātos ar mammu – Liliju Mozgu un citiem skolotājiem. Cenšos sazināties arī ar klasesbiedriem, kuri, izņemot dažus, arī ir iestājušies augstskolās, bet tepat Latvijā. No klases esmu vienīgā, kas studē ārvalstīs. Šajā skolā esmu mācījusies visus divpadsmit gadus. Visi skolotāji ir mīļi un labā atmiņā, tāpēc nevienu īpaši negribētos izcelt, ja nu vienīgi pirmo skolotāju Dinu Vabuli. Man labi padevās visi mācību priekšmeti, bet vislabāk patika valodas un vēl fizika, ko mācīja skolotājs Aloizs Spridzāns, kas prata skolēnus ieinteresēt mācīties šo samērā grūto mācību priekšmetu. Fizikas stundas mums bija ļoti interesantas, tās rosināja mācību vielā iedziļināties vēl un vēl.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA
OĻĢERTA SKUJAS foto