Kopš 2014. gada novembra Latvijas Universitātes jauktā kora „Juventus" diriģents ir Madonas novadnieks VALDIS TOMSONS. Darbu korī diriģents uzsāka kolektīvam smagā un sarežģītā brīdī, kad nomainījās iepriekšējie diriģenti un lielākā daļa šī kora sastāva. Īsā laika posmā Valdis Tomsons paveica milzu uzdevumu – saliedēja kolektīvu un pacēla tā māksliniecisko sniegumu. Šai periodā kopā ar grupu „DaGamba" un kamerorķestri „Sinfonietta Rīga" koris piedalījās festivālā „Pozitivus", plūca laurus Kauņā, starptautiskajā jaukto koru konkursā.
Diriģents Valdis Tomsons neaizmirst savu dzimto pusi un šobrīd gatavojas kora „Juventus" 95 gadu jubilejas koncertam, kas notiks Rīgā 7. novembrī.
– Valdi, uzskaitiet, lūdzu, savus profesionālos pienākumus, kādi tie ir šajā rudenī!
Valdis Tomsons: – Joprojām strādāju par kora mākslinieku Valsts akadēmiskajā korī „Latvija". Vienkāršoti sakot, tas nozīmē, ka dziedu šai kolektīvā tenora balsi. Par diriģentu strādāju divos koros – Mazsalacas jauktajā korī „Salaca" un Latvijas Universitātes jauktajā korī „Juventus".
– Vai diriģenta darbs korī „Juventus" sniedz gandarījumu, un kādi ir galvenie izaicinājumi šai jomā šoruden?
– Protams, tas sniedz milzīgu gandarījumu. Man šai ziņā dzīvē ir ļoti veicies, jo darbs ir reizē arī mans hobijs. Radošs darbs ar cilvēkiem noteikti ir interesantāks, nekā, piemēram, klasisks darbs ofisā pie datora. Būtiskākais man pašam noteikti ir mūzikas radīšanas brīdis. Piemēram, kad esmu izvēlējies kādu nebūt ne vienkāršu dziesmu, kas korim pilnīgi noteikti ir izaicinājums, un mēģinājumu procesā pielikts ne mazums pūļu, lai to visu varētu labi nodziedāt. Pa ceļam gadās novērst niknuma „zibšņus" – ko tu tur mums esi iedevis? Bet, kad koncertā beidzot gan dziedātāji, gan klausītāji, gan es sajūtam attiecīgā skaņdarba burvību, skaistās harmonijas, krāsas, pat smaržu un es redzu, cik ļoti dziedātājiem mirdz acis un cik ļoti atveras sirdis, tas man ir stimuls nekad neapstāties un iet vienmēr uz priekšu.
Runājot par lielākajiem izaicinājumiem korī „Juventus", jāsāk ar to, ka šim korim ir ļoti bagāta vēsture un mēs 7. novembrī svinēsim kora 95. jubileju. Koris vienmēr ir bijis viens no Latvijas vislabākajiem koriem, un tas man kā kora vadītājam uzliek milzīgu atbildību. Pirmām kārtām jau atbildību pret sevi, jo tas ir sen zināms fakts – koris ir diriģenta spogulis. Tas ir ļoti līdzīgi kā sportā – ja komanda (koris) cieš neveiksmi, tiek vainots treneris (diriģents), bet, ja ir panākumi, tad uzvar visa komanda. Pašreiz koris ir pārbūves procesā. Kad pagājušajā sezonā atnācu strādāt uz „Juventus", koris dažādu iemeslu dēļ bija palicis salīdzinoši mazskaitlīgs. Mēs uzņēmām gandrīz 30 jaunus dziedātājus, kas ir puse no kora. Šiem jaunajiem dziedātājiem kora „apgriezieni" un darba apjoms ir kas jauns, tādēļ pašreiz mans izaicinājums ir to visu dabūt zem viena jumta un soli pa solim iet uz priekšu, attīstīt kora tehnisko varēšanu, muzikālo gaumi un savā ziņā no jauna atrast kora seju, identitāti.
– Aizvadītajā vasarā kopā ar kolektīvu bijāt Madonā. Kora nometne ir iekšējs pasākums, tomēr ko var teikt par paveikto Madonā (vai kora nometne ir jēgpilna aktivitāte, kas svarīga katram kolektīvam)? Un kāda šai laikā atklājās mūsu pilsēta?
– Jā, augusta beigās kopā ar koristiem aizvadījām kora nometni Madonas mūzikas skolā. Liels paldies skolas vadībai par atsaucību! Kora nometne pašā sezonas sākumā ir kā „team building" (komandas saliedēšanas) pasākums. Koristi ir izrauti no savas ierastās vides, mājām, visi uz trijām dienām atrodas vienā mājvietā. Daudz dzied un arī atpūšas. Koristiem citam citu ir labi jāiepazīst, jo, dziedot blakus, ir jāzina, ka uz to otru, kas līdzās, vari paļauties. Tas tik tiešām ir ārkārtīgi svarīgi, ka koris iekšēji ir draudzīgs un atvērts. Jebkura negācija vai intriga traucē galvenajam – muzicēšanai. Par to, kāda korim atklājās pilsēta, man grūti spriest, jo man Madona ir dzimtā pilsēta, te zinu katru „stūri". Tomēr dzirdēju, ka koristiem te ļoti patika. Arī mūzikas skolas jaunā ēka ir ļoti simpātiska. Izmantojām to, ka bijām tuvu, un viss koris devāmies uz „Ezera skaņām" Kāla ezerā. Šis bija patiešām brīnišķīgs piedzīvojums.
– Cik bieži ikdienā iznāk atskriet uz Madonu? Kādas saites te svarīgi uzturēt?
– Nu jau atbraucu daudz retāk, nekā gribētos. Madonā dzīvo un strādā mana mamma Ilze Tomsone, cenšos vismaz reizi pusgadā viņai „atrādīt", cik viņas mazbērni ir paaugušies. Bet es rūpīgi sekoju Madonas kultūras dzīvei, it īpaši koriem. Mums ar Mazsalacas jaukto kori tikko bija brīnišķīgs sadraudzības koncerts Cesvainē ar Ijas Voiničas vadīto Cesvaines jaukto kori un arī Sarkaņu vokālo ansambli. Bet, ja runājam tieši par Madonu, neslēpšu, ka gribētos Madonas kori dzirdēt augstākā kvalitātē
– Vai darbs pie Madonas Zaļā kora arī palicis atmiņā?
– Protams! Tas bija brīnišķīgs laiks. Atceros, ka tajās vienpadsmit nedēļās vidēji naktī tika gulēts trīs līdz piecas stundas, jo mums ar Ievu Kerēvicu kā vadītājiem šis projekts prasīja ārkārtīgi lielu darba apjomu. Galarezultātā tikai trīs minūšu uzstāšanās televīzijā, bet apakšā tam – dziesmas izvēle, aranžēšana, iemācīšana dziedātājiem, horeogrāfija utt. Tomēr mani tas viss ļoti aizrāva, un ir milzīgs gandarījums, ka pēc vienpadsmit nedēļu smaga darba rezultāts ir ļoti labs – kora uzvarā iegūtā balva vainagojās ar reanimācijas galda iegādi Madonas slimnīcas dzemdību nodaļai. Zinu, cik ļoti tas atvieglo darbu mediķiem, ja ir kādi sarežģījumi dzemdībās.
– Atgriežoties pie darba ar koriem – kādu repertuāru savam kolektīvam izvēlaties vislabprātāk? Un kuru komponistu mūzika ir īpaši tuva?
– Es cenšos repertuārā iekļaut visplašākā spektra mūziku. Protams, stūrakmens ir a cappella (dziedāšana bez pavadījuma), bet laikmeti, tautības, stili ir visdažādākie. Ir tāds teiciens, ka nav sliktas mūzikas, ir tikai slikts atskaņojums. Lielā mērā tam piekrītu. Es nedrīkstu ieciklēties uz ko vienu, jo ilgtermiņā koris no tā zaudēs. Piemēram, tūlīt kora „Juventus" jubilejas koncertā mēs muzikāli ceļosim pa dažādām pasaules zemēm, kur koris savulaik ir bijis – Lietuva, Igaunija, Krievija, Gruzija, Ukraina, Vācija, Austrija, Norvēģija, ASV, Japāna, Austrālija utt. Bet koncerta beigās kā Sprīdītis atgriezīsimies mājās, kur es un arī kora ilggadējais vadītājs Juris Kļaviņš kopā ar vecbiedriem atskaņosim savas tuvākās latviešu „sirdsdziesmas". Starp citu, koncertu vadīs arī slavens madonietis, Dailes teātra aktieris Gints Andžāns.
– Kā var pilnveidot savu profesionālo varēšanu, kā iespējams vēl vairāk augt savā profesijā?
– Nu sāksim ar to, ka muzikālā izglītība man ilgusi astoņpadsmit gadu. Mūzikas skola, koledža, bakalaura un maģistra studijas Mūzikas akadēmijā. Gandrīz kā mediķiem! Bet ikdienā iegūstu arī no tā, ka esmu dziedātājs Valsts korī. Man ir tā izdevība dziedāt pie pasaules labākajiem orķestriem un diriģentiem, jo Valsts koris ir ļoti pieprasīts ārzemēs. Es varu te saukt daudzus uzvārdus, bet akadēmiskā mūzika nesacenšas popularitātes ziņā ar popmūziku, tādēļ nezinu, vai šie uzvārdi daudziem kaut ko nozīmē. Lai gan domāju, ka, piemēram, diriģenti Andris Nelsons un Mariss Jansons ir slaveni arī katrā Latvijas novadā.
Esmu strādājis par diriģentu jauniešu korī „Balsis" kopā ar Intu Teterovski. Šī sadarbība mani kā diriģentu ir ļoti attīstījusi, un arī Māra Sirmā darba metodes un muzicēšanas stils ir tāds, ko es ikdienā redzu un no kā mācos.
– Vai kādreiz nav skāris izdegšanas sindroms? Kur gūt spēku, lai atjaunotos?
– Šī man ir problēma, jo darba apjoms ir milzīgs, skriešana ir nepārtraukta. Mana atjaunošanās ir mana ģimene – sieva un divi mazi bērniņi. Ir dienas, kad vienkārši izslēdzu mobilo telefonu un mēs veltām laiku tikai un vienīgi sev. Uztaisu kādu aknu pastēti vai jēra gaļas plovu un caur to arī atjaunojos.
– Galvenokārt runājām par darbu ar kori „Juventus", bet kāda ir darba specifika ar kori „Salaca"? Vai strādāt ar mazpilsētas kolektīvu pašam ir saistoši? Un kāpēc izvēle par labu Mazsalacas ļaudīm, nevis, piemēram, koristiem Madonā?
– Braukt uz Mazsalacu ir patīkami. Darba specifika un mērķi ir citi kā Rīgā. Tur strādāju kopā ar savu sievu Ditu, kas arī ir kordiriģente. Esam ar vietējiem pa šiem gadiem ļoti sadraudzējušies, un arī Mazsalacā savu kvalitātes latiņu turam. Cenšamies izvēlēties repertuāru, kas ir gana interesants un arī sarežģīts. Mazsalacā esam panākuši, ka uz mūsu koncertiem zāle ir pilna, cilvēkiem kora koncerti patīk.
Runājot par to, kādēļ nestrādāju Madonā, – grūti pateikt. Neesmu uzrunāts. Bet to, ko nākotne nesīs, nekad nevar zināt. Varbūt arī profesionāli kādreiz krustosies mani un Madonas ceļi…