4. maijā apritēs 25 gadi, kopš Latvijas PSR Augstākā Padome (AP) pieņēma deklarāciju „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". Viens no 138 deputātiem, kas karstajā 4. maija dienā balsoja „par", bija JĀNIS GAVARS, kura ceļš uz AP, kā arī vēsturisko balsojumu ir bijis gana interesants.
– Atmodas laikā biju LTV „Panorāmas" galvenais redaktors. „Panorāmas" nopelns Atmodas attīstībā, manuprāt, ir visai būtisks, jo centāmies atspoguļot daudzus no tiem procesiem, kas sabiedrībā bija sākušies. Divi no „Panorāmas" žurnālistiem vēlāk AP arī nobalsoja par neatkarības deklarāciju – Brigita Zeltkalne un es. Tiesa gan, sākotnēji tas, ka varētu kļūt par AP deputātu, man pat sapņos nerādījās. Mans ceļš uz AP iesākās visai interesanti. Vēlēšanas notika 1990. gada 18. martā, bet 1989. gada nogalē pie manis ieradās četru kungu delegācija. Visus vairs neatminos, bet viens no viņiem bija toreizējais Lubānas pilsētciemata priekšsēdētājs Miķelis Gruzītis, ko tad personīgi nepazinu. Kungi bez iepriekšēja pieteikuma atnāca uz televīziju un vēlējās mani satikt. Ieaicināti kabinetā, viņi atklāja, ka man jākļūst par deputāta kandidātu Cesvaines vēlēšanu apgabalā. Par šādu aicinājumu es, protams, pasmaidīju un teicu, ka nevēlos savu tālāko karjeru saistīt ar politiku. Man jau ir interesants darbs žurnālistikā, kas mani ļoti saista. Kādu brīdi neveiksmīgi centušies mani pārliecināt, viņi devās projām, sakot – gan jau kaut kā šo jautājumu atrisināsim. Par šo gadījumu jau biju piemirsis un turpināju darbu „Panorāmā", līdz kādudien saņēmu zvanu no Miķeļa Gruzīša, kas teica, ka par mani ir savāktas 900 vēlētāju balsis. Tolaik, lai deputāta kandidāts iegūtu oficiālu statusu, viņam bija nepieciešams konkrētajā vēlēšanu apgabalā īpaši rīkotās sapulcēs savākt 500 balsu. Šobrīd šādas normas likumā vairs nav. Atbildēju, ka tas viss ir ļoti jauki, taču es joprojām nevēlos kandidēt. Gruzītis man teica, ka es esot vienīgais kandidāts, jo citiem ne tuvu nav tāda atbalsta. Brīdi ar viņu runājis, joprojām paliekot pie sava, tomēr izdomāju, ka vajadzētu uzrakstīt paziņojumu par to, ka nevēlos doties politikā. Šim nolūkam izmantoju laikrakstu „Stars". Uzrakstīju paziņojumu, piezvanīju laikraksta redaktoram Jānim Saleniekam un palūdzu viņam kā kolēģim šo paziņojumu publicēt. Noliku klausuli un domāju, ka ar to arī viss beigsies. Nekā. Pēc pāris stundām zvanīja Miķelis Gruzītis – šādu paziņojumu "Stars" nepublicēs. Sapratu, ka atkāpšanās laikam vairs nebūs un cilvēki patiešām vēlas, lai es balotējos. Nolēmu, ka nevaru viņu pausto uzticību pievilt. Aizbraucu uz vēlēšanu apgabalu, no kura man vajadzēja balotēties. Atminos, ka, ienākot kultūras nama zālē, pat apmulsu, jo tā bija pārpildīta, daudziem cilvēkiem pat vajadzēja stāvēt kājās. Jautājumu nemaz tik daudz nebija un to pamatbūtību varēja apvienot kādas kundzes uzdotajā jautājumā. Viņa piecēlās kājās un vaicāja: „Jāni Gavar, atbildiet man un mums visiem tikai uz vienu jautājumu – vai jūs balsosiet par Latvijas neatkarību?" Teicu – jā, jo citas atbildes, jūtot gan šajā zālē, gan citviet Latvijā valdošo noskaņojumu, nemaz nevarēja būt. Šis bija pamatjautājums.
– Tad nāca Augstākās Padomes vēlēšanas.
– Par vēlēšanu rezultātu un man sniegto atbalstu, godīgi sakot, biju nedaudz šokēts, jo no aptuveni 8000 vēlētāju pret mani nobalsoja tikai 48 cilvēki. Rezultāts gluži kā „dižajos" komunistu laikos.
Uzreiz pēc vēlēšanām sākās darbs pie Neatkarības deklarācijas. Tika izveidota darba grupa, kas izstrādāja deklarācijas projektu, kuru mēs visi – jaunievēlētie AP deputāti – apspriedām. Šis darbs norisinājās visu aprīli. Bieži gājām uz Latvijas Zinātņu akadēmijas ēku, kur varēja sapulcēties viss deputātu sasaukums. Strīdi brīžiem bija visai asi. Lietuva un Igaunija savas deklarācijas jau bija pieņēmušas. Lietuviešu variants bija radikālāks, kas paredzēja uzreiz pasludināt neatkarību. Mums domas dalījās – izvēlēties tādu ceļu vai tomēr noteikt pārejas posmu. Visu aprīli „slīpējuši" deklarāciju, noteicām arī pirmās sēdes datumu, kā arī vienojāmies par tām personām, kuras ieņems svarīgākos amatus. AP priekšsēdētāja amats tika piedāvāts Dainim Īvānam, taču viņš no tā atteicās, piekrītot būt par priekšsēdētāja vietnieku. Vairākums nosliecās par labu Anatolija Gorbunova kandidatūrai. Par premjeru sākumā aicinājām kļūt Vilni Edvīnu Bresi, kas jau strādāja LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja amatā, kā arī ļoti palīdzēja Latvijas Tautas frontei. Bresis gan atteicās, sakot, ka, ja nāk jauna vara, arī līderim jābūt jaunam. Beigās izvēle krita par labu Ivaram Godmanim.
Jaunievēlētās AP sesija sākās 3. maijā. Par deklarācijas pieņemšanu nebijām pārliecināti. LTF frakcijā bija 132 deputāti, taču deklarācija bija jāpieņem ar konstitucionālo vairākumu, proti 2/3 AP deputātu balsu. Pietrūka divu balsu. Tiesa, daļa deputātu bija neatkarīgie, kas nestājās LTF frakcijā. Pie AP (pašreizējās Saeimas. – Aut.) ēkas bija sapulcējies liels daudzums cilvēku. Sēžu zāles logi bija vaļā, jo diena bija svelmaina. Dzirdējām cilvēku reakciju uz balsošanas rezultātiem. Pati balsošana bija personāla. Tika izdalīti biļeteni, uz kuriem bija jāuzraksta vārds un uzvārds, jāatzīmē „par", „pret" vai „atturos", kā arī jāparakstās. Cilvēki ārpusē skaitīja katru balsi „par". Kad bija tikts līdz 134, atskanēja skaļas ovācijas. Kopumā par deklarāciju nobalsoja 138 AP deputāti. Pēc balsojuma devāmies ārā, jo Daugavmalā bija paredzēts plašs mītiņš. Atminos, ka, šķērsojot Doma laukumu, mums tika izveidots dzīvais koridors. Visapkārt bija cilvēku un ziedu jūra. Mavriks Vulfsons pat tika nests uz rokām. Pēc mītiņa, kopā ar draugiem dodoties uz mājām, pārņēma neparasta izjūta, jo neviens nezināja, kas notiks tālāk pēc šī lēmuma – cik viegli vai grūti mums klāsies. Visi bijām jaunievēlēti deputāti, kam valsts pārvaldē nebija pieredzes.
Pats grūtākais periods sākās pēc augusta puča, jo valsts bija jāceļ praktiski no nekā.
– Ja salīdzina 1990. gadā ievēlētās AP sastāvu ar vēlāk ievēlētajiem Saeimas sasaukumiem, manuprāt, salīdzinājums nav par labu Saeimas deputātiem.
– AP tika ievēlēti izcili juristi, ekonomisti, sabiedriskie darbinieki, kuri bija guvuši tautas uzticību. Ja sevi nebiji apliecinājis kādā no jomām, kļūt ievēlētam nebija praktiski nekādu iespēju. Jāņem vērā, ka balsošanā varēja piedalījās ikviens, kurš sasniedzis atbilstošu vecumu, tostarp arī armija. Cīņa bija ļoti sīva, ne velti vairākos vēlēšanu apgabalos uzvarēja Interfrontes kandidāti. Kā jau minēju, balsojumā mums varēja pietrūkt vienas balss, līdz ar to centieni iegūt neatkarību būtu pārtrūkuši. Jāpiebilst, ka toreiz deputātiem katram bija savs apgabals, un arī es bieži devos uz Cesvaini, Lubānu, Dzelzavu, lai tikos ar cilvēkiem, kurus ļoti interesēja valsts tālākais liktenis. Vienlaikus tā bija arī mana kā deputāta atskaite par padarīto, un cilvēki varēja pārliecināties, vai mēs kaut ko reāli darām vai tikai imitējam darbu.
– Vai, jūsuprāt, mūsdienās Latvijā ir pienācīgi novērtēts gan 4. maija AP balsojums, gan barikāžu laiks, gan augusta puča laikā pieņemtais lēmums par valsts faktiskās neatkarības atjaunošanu?
– Jo tālāk aizejam no to dienu notikumiem, jo vairāk aizmirstam. Esmu bijis ar lekcijām vairākās Latvijas skolās, diemžēl bieži vien pietrūkst izpratnes par to, kas tolaik notika. Piemēram, mans dēls ir dzimis 1987. gadā. Kad sagruva PSRS, viņam bija vien daži gadi. Viņš vēl šodien man īsti nevēlas ticēt, ka bijis laiks, kad veikalu plaukti bija tukši. Tagad ieej veikalā – visa kā ir gana. Kā varēja pastāvēt veikals, kurā nav preču? Taču tolaik tāda situācija bija. Brīvība bija galvenais, ko mēs tolaik izcīnījām. Jā, ne visiem ir klājies viegli, taču šobrīd cilvēkiem ir daudz vairāk iespēju sasniegt to, ko viņi vēlas.
– Nu jau vairāk nekā desmit gadu esat prom no aktīvās politikas. Ar ko pašlaik nodarbojaties?
– Žurnālistiku neesmu pametis. Šobrīd kopā ar AP kolēģiem – Viktoru Avotiņu, Edvīnu Inkēnu un Normundu Beļski – veidojam filmas par Atmodas un AP laiku. Esam ierakstījuši vairākas interesantas intervijas (kopumā videomateriāls ir ap 40 stundām) ar tā laika deputātiem un sabiedriskajiem darbiniekiem. Pirmā filma jau ir gatava, un tā aptver laika periodu no Atmodas līdz augusta pučam. Ja izdosies piesaistīt finansējumu, plānojam izveidot arī citas filmas, jo iegūts fantastisks materiāls. Manuprāt, ir svarīgi dokumentēt tā laika atmiņas, intervējot cilvēkus, kuri tieši bija iesaistīti daudzos no procesiem. Tā, piemēram, trīs mēnešus centos pierunāt uz sarunu LKP CK pirmo sekretāru Jāni Vagri, kas intervijas nekad nesniedz. Beigās izdevās iegūt četras stundas garu materiālu, kurā viņš pastāsta ļoti daudz saistošu faktu, tostarp atminas, kā pats puča laikā devies uz Maskavu un iebraucis ar tankiem apsargātajā Kremlī. Šādu interviju mums ir daudz, un vēlamies, lai šīs dzīvās vēstures liecības tiktu saglabātas un nodotas nākamajām paaudzēm. Plānojam uz 4. maiju Latvijas skolām dāvināt pirmo filmu, lai arī skolēnu zināšanas par ne tik senajiem notikumiem būtu pilnīgākas.
– Vai nenožēlojat, ka savulaik pakļāvāties Miķeļa Gruzīša spiedienam?
– Noteikti ne. To, ka varēju nobalsot par Latvijas neatkarību un pieredzēt valsts atjaunošanu, uzskatu par savas dzīves augstāko punktu. Lai kā katram no mums, kurš balsoja par neatkarību, veidojās tālākā dzīve, man šķiet, ka visi tomēr esam laimīgi cilvēki.