– Mūzika ir daļa manas dzīves – mana "slimība", – teic bērzaunietis SANDIS OZOLIŅŠ jeb DJ DeSand. Šis gads puisim ir ļoti svarīgs, jo jāabsolvē Madonas pilsētas 1. vidusskola. Nervus kutina arī tas, ka nav zināmi pagājušā gada decembrī notikušā "Ban Man Rave" konkursa rezultāti. Aicināju Sandi Ozoliņu uz sarunu, un tā būs par mūziku (tikai nedaudz par hokeju :)).
– Pastāsti, kas tevi pievērsa mūzikai?
– Par to liels paldies bērnu un jauniešu centram "Rīts" Bērzaunē, tā vadītājai Anitai Aizstrautai, kas kādā vakarā man piezvanīja un piedāvāja "uzlikt mūziku". Sākumā negribēju piekrist, diezgan ilgi domāju, vēlāk, protams, piekritu un to nemaz nenožēloju. Pagāja pirmās nedēļas, mēneši, un tad jau vairs negribējās pārtraukt to lietu, kā teikt, "saslimu" un vairs nevaru tikt vaļā. Kopš tās dienas piederu mūzikai. Esmu izgājis 48 stundu kursus oficiāli pie dīdžeja Jāņa Fabrika. Tā bija ļoti noderīga un vērtīga skola, kurā daudz ko iemācījos. Sapratu – liels paldies jāsaka visiem, kas pirms diviem gadiem mani un manu draugu atbalstīja labiedarbi.lv konkursā. Pateicoties aktīvajiem atbalstītājiem, Anitai un Raimondam Aizstrautiem, projekts uzvarēja. Bez cilvēku atbalsta mēs nebūtu uzvarējuši un ieguvuši 2000 latu finansējumu aparatūras iegādei. Tā ir ļoti liela nauda, kas mums pašiem nebija pieejama. Konkursā piedalījos un darbību uzsāku kopā ar savu draugu, tomēr personisku iemeslu dēļ draugs atteicās turpināt iesākto. Dīdžeji iedalās divās grupās – tie, kas ir dīdžeji, un tie, kas tikai domā, ka tādi ir. Tie otrie pārsvarā tikai sēž pie datora un pārliek dziesmas. Kārtīgs dīdžejs spēlē vismaz ar diviem atskaņotājiem un ar vienu mikserpulti. Ir dīdžeji, kas spēlē uz datora, bet viņiem ir kontrolieri un speciālas programmas. Šis ir mums labi zināmais plašu variants. Sevi uzskatu tikai par iesācēju, man vēl ir daudz ko mācīties un kur augt, bet, tā kā esmu ambiciozs cilvēks, pie iesāktā neapstājos un meklēju veidus, kā sevi pilnveidot.
– Vai tev paliek arī brīvais laiks kaut kam citam?
– Jā, noteikti, jau piekto sezonu snovoju, vispār ļoti daudz sportoju. Vismaz reizi mēnesī ar draugiem tiekamies un braucam uz Rīgas ledus halli, uz stundu to noīrējam un spēlējam hokeju – parasti esmu vārtsargs. Pagājušajā gadā iesāku braukt ar BMX, tīri labi patīk. Regulāri apmeklēju sporta zāli, kā arī Bērzaunes BJC. Bet pats svarīgākais ir un paliek dīdžejošana. Pagaidām nav problēmu skolu apvienot ar hobijiem.
– Cik svarīgs tev ir fanu atbalsts?
– Ļoti svarīgs, jo kuram gan nepatīk apziņa, ka kāds par tevi tur īkšķus un priecājas neatkarīgi no tā, kā tev ir veicies. Bet katrā ziņā man nav svarīgi, lai mani pēc tam slavētu, labāk lai pasaka un norāda uz kļūdām, jo tad es zinu, uz ko vēl ir jātiecas un kas jāmācās, bet, ja visi teiktu, ka viss ir ideāli, tad mani sāktu pārņemt šaubas, ka kaut kas nav kārtībā, kaut ko daru nepareizi. Dīdžejam jau vienmēr ir sevi jāpilnveido. Vislielāko prieku man sagādā tas, ja cilvēki daudz dejo un smaida pie manas liktās mūzikas. Klausītājiem necenšos izpatikt, jo dīdžejs balansē tā, lai patiktu citiem, uz tā, kas patīk pašam. Šīs abas lietas cenšos apvienot, pētu cilvēkus, pie kāda ritma dejo visvairāk, un tad arī secinu, kādu ritmu vajadzētu piemeklēt nākamo. Ir jau grūti iet pa šo vidusceļu, jo man patīk īpaši mūzikas stili, piemēram, Dubsteps, bet lielāko daļu dejotāju tāda mūzika nesaista, daudzi ir ieciklējušies uz komerciālo mūziku. Tāpēc sākumā pasākumos mēģinu likt to, kas patīk publikai, piemēram, Eiropas Hitu radio dziesmas.
– Vai esi atradis mūzikas stilu?
– Agrāk biju ieciklējies uz Electro house, Progressive house, house, tagad pamazām cenšos pāriet uz Tech house. Tā arī ir pirmā mūzika, kas skanēja diskotēkās. Lielākā daļa cilvēku neizjūt dīdžeja pārejas, bet man pašam negribas lēkāt no viena stila uz citu.
– Kā ar konkursiem, bieži tajos piedalies?
– Pats pirmais, kurā piedalījos, bija Fou Kingdom, bet pirmais sekmīgais konkurss, par ko pašam ir prieks, bija pagājušajā gadā "Smeceres kroga" Mūzikas klubā. Tiku līdz trešajai kārtai, setu iesūtīšanu izturēju, publisko balsošanu arī, spēlēšana klubā arī tika īstenota. Liels paldies Mārcim Krūmiņam, manam labam draugam, jo tieši viņš atrod visus šos konkursus un pavēsta par tiem.
– Vai savu nākotni saisti ar dīdžeja darbu?
– Nē, tas būs mans hobijs, jo šī nodarbe man ir kā relaksēšanās no ikdienas steigas. Mēnesī ir tikai 4-5 ballītes, un šajos pasākumos nevar nopelnīt tik daudz, cik nepieciešams iztikai. Pagaidām par naudu nedomāju, jo jāspēlē kaut kur tuvumā, naudu par to neprasu. Ja iedod honorāru, esmu priecīgs, ja ne, arī nekas. Daru to sevis dēļ. Ja kādā klubā izdotos kļūt par rezidentu, tad kāpēc gan ne. Ļoti vēlētos atrast vietu, kur pastāvīgi varētu spēlēt.
– Pašam dejot patīk?
– Pie pults, protams, dejoju, citādāk gan stulbi izskatītos, ja pie laba ritma mūzikas es mierīgi stāvētu (smejas). Kārtīgās ballītēs kustos tik aktīvi, ka pat svaru sanāk zaudēt. Bet pašam man ne īpaši patīk dejot.
– Kas ir tavi lielākie atbalstītāji?
– Vecāki sākumā bija nedaudz skeptiski, bet klusībā viņi noteikti par mani priecājas, bez viņu palīdzības jau arī nekas neizdotos. Draugi ir priecīgi un atbalsta, klase gan bija diezgan ironiska, bet tas tikai sākumā, kamēr ar to aprada, tagad, ja uzzina, ka būs ballīte un es tur spēlēšu, ir priecīgi un saka, ka arī viņi tur būšot. Tas, protams, palīdz, dod stimulu. Daudziem pirmais iespaids par dīdžeju nav tas labākais – alkohols, brunču mednieks, taču tā nebūt nav, visu jāprot darīt ar mēru. Pats sevi raksturot es nemāku un negribu to darīt. Neesmu lepns, sveicinu un runāju ar visiem pazīstamajiem. Cenšos būt labsirdīgs pret visiem, kādreiz sanāk arī pazoboties, bet kam negadās.
– Ko mūzika tev ir devusi, varbūt – atņēmusi?
– Liels mīnuss ir tas, ka neesmu gājis mūzikas skolā, tas noteikti daudz ko atvieglotu, varētu atpazīt visus akordus, bet tagad tur iestāties lielu jēgu neredzu. Manuprāt, mūzika man ir devusi tikai to labāko, jo ir augusi pašpārliecinātība, vairs neesmu tik kautrīgs, nav tik liela uztraukuma uzstāties publikas priekšā. Noteikti esmu kļuvis draudzīgāks, mana humora izjūta ir kļuvusi daudz labāka – tomēr ballītēs vienmēr kas smieklīgs notiek. Esmu ieguvis jaunus paziņas, jo draugi jau ir tikai daži. Esmu uzstājies kopā ar tādiem dīdžejiem kā Roberts Lejasmeijers, Chirs Cherry, Dmitriy Bombiy, Sua-T, B-mark, E-91, M-Mat un daudziem citiem. Ja man ir iespēja sēdēt mājās, dzert kafiju un neko nedarīt, tad es labāk sēžu pie datora un rakājos pa internetu, meklējot jaunāko mūziku. Tāpat, kaut ko darot, man vienmēr līdzi ir austiņas un tajās vienmēr skan laba mūzika.
– Vai uzstājoties ir liels psiholoģiskais spiediens, jo gribas taču būt labākajam?
– Kurš gan negrib būt zvaigzne (smejas)? Lai kaut ko sasniegtu, ir daudz jāstrādā, un tas prasa nervus. Piedalīties konkursos, nosūtot savu setu, ir viegli, jo tu neredzi citu reakciju, tu vienkārši nosūti un gaidi atbildi. Bet uzstāties – tas ir pavisam kas cits, iekšā viss sitas. Esmu ievērojis, ja pirms uzstāšanās vēderā ir "taurenīši", tad viss izdosies, bet, ja nav, tad kaut kas noies greizi. Īpaši māņticīgs neesmu, neskatos, ja saule iet greizi, tad diski kārsies (smejas). Parasti ir sajūta – būs vai nebūs. Dzīvē daudz ko mums priekšā pasaka priekšnojautas. Parasti cenšos uzstāties ar pozitīvām emocijām, un tad arī viss sanāk. Mūziku, ko spēlēju, pārsvarā nosaka mans garastāvoklis. Ir gadījies arī tā, ka šķiet – nu tik spēlēšu, bet beigās nekas nesanāk, vienkārši nevaru ieiet ritmā.
– Kādi plāni nākotnei? Absolvēsi vidusskolu un…
– Ļoti vēlos studēt, tas ir mans sapnis. Mani saista arhitektūra un inženierzinātnes.
– Modei līdzi seko?
– Savu izskatu īpaši nemainu, necenšos, lai tas līdzinātos pasaules pieņemtajiem standartiem un normām, mans stils ir klasisks. Modes lietām īpaši daudz līdzi nesekoju.
– Ko tu gaidi no Pūķa gada?
– Jā, Pūķa gads… Būs vajadzīga drosme, neapstāšanās, jāizmēģina jaunais, noteikti viss atkarīgs no paša. Galvenais – censties un paļauties uz saviem spēkiem, ļauties, lai straume tevi nes. Es ceru, ka gads būs izdevies, labiem pārsteigumiem pilns.
Autore: LAURA RUSKULE
Foto no personiskā arhīva