Mārcēnietis DIDZIS ZARIŅŠ daudzu atmiņā palicis kā viens no labākajiem spēkavīriem Latvijā. Viņš ir vairākkārtējs Latvijas čempions, kā arī Baltijas čempiona titula ieguvējs. Pagājušajā gadā viņa profesionālās sportista gaitas noslēdzās, un tagad Didzis laiku velta tikai savam pamatdarbam un ģimenei. Nozīmīgu vietu viņa dzīvē ieņēmusi labdarība un vēlēšanās palīdzēt līdzcilvēkiem — bez tā Didzis vairs nespēj iztēloties savu dzīvi.
– Dzimtā puse jūsu sirdī noteikti ieņem īpašu vietu…
– Manas atmiņas par dzimto pusi ir ļoti labas, vienmēr ir patīkami atgriezties. Bērnībā gandrīz visus mežus šeit izložņāju. Ikreiz atbraucu šurp ar prieku, bet skumīgi ir braukt prom, lai arī cik gadu man būtu. Mani velk uz šo pusi. Protams, esmu skolojies Mārcienā, visspilgtāk atmiņā palikuši skolotāji. Kad aizgāju mācīties uz tehnikumu, pirmo gadu praktiski varēju nemācīties, pateicoties pamatzināšanām, kuras tika iedotas pamatskolā. Uzskatu, ka skolēniem bija paveicies ar ļoti labiem skolotājiem, to varēja just, turpinot mācības citās izglītības iestādēs. Tālākās mācību gaitas mani aizveda uz tehnikumu Cēsu pusē, kur apguvu pavāra profesiju. Katru vasaru nācās iziet praksi šajā jomā, taču sapratu, ka tas īsti nav mans aicinājums, nav sirdij tuvs. Gatavot man patīk, bet līdz vakaram sēdēt virtuvē īsti negribējās.
– Daudziem Latvijas iedzīvotājiem esat pazīstams kā bijušais spēkavīrs. Kādēļ izvēlējāties dzīvi saistīt ar profesionālo sportu?
– Beidzot tehnikumu, iestājos armijā. Tur bija novirziens „Armijas dižvīrs", kas ļoti līdzinājās spēkavīram, taču bija pietuvināts militārai nozarei – lādiņu mešana, armijas mašīnu stumšana, vilkšana un tamlīdzīgas lietas. Iepazinos ar kādreizējo spēkavīru un bijušo Latvijas valsts aizsardzības ministru Raimondu Bergmani, pamēģināju spēkavīra disciplīnas nedaudz citādākā līmenī. Man tas ļoti iepatikās, un 2010. gadā notika manas pirmās lielās sacensības Latvijas mērogā, savukārt 2013. gadā tika izcīnīts pirmais Latvijas čempiona tituls, kā arī norisinājās pirmās starptautiskās sacensības ārpus Baltijas valstīm. 2013. gadā piedzima arī mana meita, tāpēc šis gads man izvērtās ļoti veiksmīgs.
– Kādu atceraties spēkavīra ikdienu?
– Sākotnēji man bija grūti, jo šis bija pavisam jauns sporta veids. Tas prasīja daudz fiziskā spēka, bet pēdējie pieci gadi, kad notika jau lielākas sacensības un izbraukumi, lika noturēt sevi ļoti augstā līmenī, un arī tas nebija viegli. Tikpat grūti nācās sevi dalīt, jo uzmanību vajadzēja veltīt gan sportam un treniņiem, gan ģimenei, neatkarīgi no tā, vai esi augsta līmeņa sportists, vai nē. Divi pēdējie gadi spēkavīra karjerā noveda mani stipri pāri izdegšanai, jo tika nosprausts mērķis, ko gribu panākt, un fokusu liku tikai uz to, ko vēlos sasniegt. Tas bija gan fiziski, gan emocionāli saspringti. Ģimene ne vienmēr priecājās par to, ka man jādodas uz sacensībām. Es vairāk izvēlējos sportu, nevis apkārtējos cilvēkus. Nepiedalījos nekādos saietos, ja kāds aicināja ciemos, centos izdomāt attaisnojumu, kāpēc netieku, – man svarīgāki bija treniņi. Tos ar darbu apvienot arī bija sarežģīti, mācību bija arvien vairāk un vairāk. Treniņi neilga stundu, bet gan minimums četras, to laikā vajadzēja pacelt daudz dažādu smagumu. Ļoti jutu, ka tieku iztukšots, tāpēc pieņēmu lēmumu pārtraukt spēkavīra gaitas. Televizorā jau viss izskatās smuki un viegli, bet dzīvē tas prasa nežēlīgu darbu, lai sagatavotos.
– Savā sportista karjeras laikā noteikti ieguvāt daudz apbalvojumu. Varbūt kāds no tiem ir spilgtāk palicis atmiņā?
– Pēc Ķīnas posma galvenās balvas iegūšanas, kas notika pagājušā gada septembra beigās, oktobrī vēl piedalījos Pasaules kausa sacensībās Talsos. Protams, vislielāko gandarījumu un prieku man sniedza pats pirmais tituls, ko ieguvu – Latvijas čempiona tituls, un tas man ir ļoti palicis atmiņā. Tāpat atceros, kā Rīgas lidostā vilku lielo AirBaltic lidmašīnu. Ir pat grūti visu atcerēties. Man visai sarežģīti atbildēt uz šo jautājumu. Vislielākais lepnums ir par to, ka varu pārstāvēt savas valsts vārdu. Kad uz augstākā pjedestāla tiek pacelts Latvijas valsts karogs, tas ir visemocionālākais mirklis, ko novēlu izbaudīt arī citiem sportistiem. Pēdējo gadu laikā gūtās uzvaras manī atstāja ļoti emocionālu iespaidu tāpēc, ka sasniegumu iegūšanā tika ielikts smags darbs. Kad izej cauri lielām grūtībām un saņem par to uzvaru, sajūta ir ļoti patīkama. Kad internetā ieliku informāciju par to, kā veicies dažādās sacensībās, uzmundrinājumus un apsveikumus saņēmu gan no pazīstamiem, gan svešiem cilvēkiem. Jutu atbalstu, tas bija diezgan spēcīgs un arī radīja labas sajūtas, apziņu, ka šajā cīņā neesmu viens pats. Atbalsta vārdi mani ļoti motivēja nepadoties, bet gan turpināt iet uz priekšu.
– Ar kādām rakstura īpašībām jābūt apveltītam, lai varētu startēt profesionālajā sportā?
– Protams, pats galvenais ir disciplīna. Darbs, lai gūtu panākumus, ir ļoti smags un nopietns, ir jābūt lielai pacietībai. Jaunieši, kuri sāk nodarboties ar sportu, grib sasniegt rezultātus tūlīt un uzreiz, neieguldot darbu, taču bez tā nekas nesanāks. Nedrīkst nolaist rokas un padoties, ja uzreiz nesanāk tā, kā iecerēts. Ja tiek veltīts laiks un pūles, agri vai vēlu rezultātiem jābūt. Lielā mērā var nospēlēt arī veiksme, jo pat visstiprākajam vīram neveiksmīgā dienā var nākties piedzīvot vilšanos. Sākumā ir liela uzņēmība, motivācija, gribēšana pierādīt citiem, ka varu vēl vairāk. Bet vēlāk jau rodas vēlēšanās pierādīt pašam sev, uz ko esi spējīgs, un šādiem rezultātiem, manuprāt, ir lielāka vērtība. Vasarā atkārtoti pacēlu 430 kilogramus, kas pēdējo reizi tika izdarīts pirms septiņpadsmit gadiem. Visu laiku Latvijā biju labākais sportists šajā disciplīnā. Tas bija liels izaicinājums pašam sev, šķita, ka varbūt tas vairs pat nav iespējams. Pirms tam veicu vēl citus uzdevumus, kas prasa lielu spēku un izturību. Septiņpadsmit gadu laikā neviens cits to nebija izdarījis, bet es sev pierādīju, ka spēju. Otra lieta, ko sev pierādīju, ka spēju nomest svaru. Esmu notievējis par septiņpadsmit kilogramiem – ja saliktu kopā divas bildes, kā izskatījos sezonā un kā tagad, var redzēt, ka kaut kas ir mainījies (smaida).
– Cik ilgs laiks pagājis, strādājot militārajā jomā?
– Visu laiku strādāju kā Militārās policijas karavīrs, arī tad, kad biju spēkavīrs. Pildīju gan visus armijas pienākumus, gan brīvajā laikā (tik, cik nu tā bija) arī pasportoju. Šogad paliek divdesmit gadi, kopš esmu armijā. Mani Militārā policija piesaistīja tāpēc, ka bija iespējams vairāk būt saskarsmē ar cilvēkiem. Militārās policijas pamatuzdevumi ir apsardzes nodrošināšana prezidenta, militāro kolonnu pavadīšana, augstu viesu sagaidīšana un pavadīšana un citi pienākumi. Protams, armija uzlabo disciplīnu un piebremzē, bet, ja cilvēks tā teikt iet pa gaisu un nav atbildīgs, tad nekas daudz nevarēs līdzēt.
– Cieša sadarbība jums izveidojusies ar kopienas centru „Baltā ūdensroze", kas atrodas Madonā.
– Esmu jau iepriekš publiski iesaistījies labdarības pasākumos. Man ir paziņa, kas strādā „Baltajā ūdensrozē", un viņš piedāvāja, vai kādreiz nevēlos atbraukt ciemos. Piekritu, aizbraucu, iepazinos ar cilvēkiem, kas tur ikdienā strādā un visu organizē, un tā arī pamazām brīvā atmosfērā izveidojās laba sadarbība, kuras rezultātā esmu bijis šajā kopienas centrā jau vairākas reizes. Vasarā ir ieplānota nākamā satikšanās, man gribētos aizbraukt uz visiem „Baltās ūdensrozes" centriem, bet jāskatās, kā sanāks. Kolīdz sāku sportot un izdevās nopelnīt naudu, daļu no tās centos ziedot Madonas puses cilvēkiem, par kuriem zināju – ir vajadzīga palīdzība. Uzzināju par Kalsnavas pusē dzīvojošu meiteni ar kustību traucējumiem, saņēmos un aizbraucu pie viņas ciemos. Varbūt kādam es ārēji izskatos ne tik pievilcīgs, bet mana sirds ir lielāka par prātu, tāpēc reizēm ir emocionāli grūti saņemties, jo gribas palīdzēt, bet apzinos, ka tā īsti neko izdarīt nevari, lai viss atkal būtu ideāli. Veiksmīgi izdevās Renātes atbalsta projekts, pateicoties sociālo mediju iesaistīšanai. Esmu palīdzējis arī citai meitenei piepildīt lielo dzīves sapni – izdot savu grāmatu. Kad kopā sanāk cilvēki, kuriem sirds ir plašāka par to, kas ir galvā, izdodas skaistas lietas.
15.03.2024.