16. septembrī par ieguldījumu Dziesmu un deju svētku tradīcijas tālāknodošanā nākamajām paaudzēm XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku lieldraugs Swedbank 50 Latvijas skolotājus sveica ar vienreizēju stipendiju 500 eiro apmērā.
Stipendijas saņemšanai skolotājus virzīja viņu audzēkņi, skolēnu vecāki, kolēģi un pašvaldības pārstāvji. Izvērtējot iesniegtos materiālus, žūrija stipendiju piešķīra arī talantīgajai skolēnu koru diriģentei Ijai Voiničai no Madonas.
– Kādā noskaņā notika sarīkojums Rīgā, Swedbank centrālajā ēkā? – IJU VOINIČU aicinot uz plašāku saunu, „Stars" vaicāja diriģentei.
– Pasākums bija sirsnīgs, bez liekas ārišķības. Pārsteigums, protams, bija brīdī, kad uzzināju par balvas piešķīrumu. Bērnu iesniegtos rakstus biju lasījusi jau vasarā, tie bija mīļi un aizkustinoši. Neliegšos – saņemt atzinību ir ļoti patīkami. Protams, gribētos, lai banku un institūciju, kas atbalsta skolotājus, būtu vairāk un lai skolotāju darbu novērtē arī valsts.
– Pēc Madonas koru lieliskajiem rezultātiem XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos koriem un to vadītājai jaunajā mācību gadā viss atkal jāsāk no jauna.
– Dienā, kad saņēmu balvu, to arī skaidri apzinājos – tiek pielikts punkts izdarītajam un jāsāk viss no nulles pozīcijām. Bērni ir mainījušies – daļa skolu beigusi, mums visiem sākas cits stāsts. Koristi atkal ir jāmotivē, un šajā sezonā bērnus vēlos motivēt ar kādu braucienu. Ir daļa skolēnu, kas dziedāt uz kori nāk prieka pēc. Ģimnāzisti pēc dziesmu svētkiem uz mēģinājumu septembrī atnāca teju septiņdesmit. Tas rāda, ka dziedāt viņiem patīk, taču daļai skolēnu ļoti būtiska ir motivācija. Kāds lielāks koncerts, brauciens vai burziņš – jābūt noteiktam mērķim. Arī man pašai patīk, ja darbam tiek izvirzīts vērienīgs uzdevums. Esmu maksimāliste – man vajag daudz, uzreiz un visu. Kolēģi nereti brīnās, kā varu pavilkt tik lielu slodzi, bet es pie tā esmu pieradusi.
– Precizēsim – Ija Voiniča vada piecus kolektīvus: Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolas kori, Madonas pilsētas 1. vidusskolas sākumskolas kori, pilsētas 1. vidusskolas 5.-9. klašu kori, Madonas Valsts ģimnāzijas jaukto kori un Cesvaines jaukto kori.
– Visi šie pieci kolektīvi manā pārziņā ir jau labu laiku, tikai katru gadu prioritāte ir vienam vai otram. Šogad centrā būs pilsētas 1. vidusskolas sākumskolas koris, kas ir nākamie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībnieki.
Gribu uzsvērt, ka darbā ar bērniem ļoti svarīgs ir skolas atbalsts. Man veicies, jo gan 1. vidusskolā, gan Madonas Valsts ģimnāzijā šo atbalstu jūtu. Stundu saraksts tiek veidots tā, lai bērniem nav papildu slodzes, lai viņi uz kori tiek. Šāda pretimnākoša attieksme nepieciešama kopīgam rezultātam. Tāpat novērtēju, ka skolu administrācija vienmēr pozitīvi vēro mūsu darbu, pamana ikvienu panākumu koncertos vai skatēs.
Tālāku nākotni saskatu tieši vispārizglītojošajās skolās. Būtu brīnišķīgi, ja šajās skolās īstenotos mūzikas apmācības ievirze – būtu piemērotas telpas, materiālā bāze un mūzikas apguve skartu visus bērnus. Mūzikas skolā vajadzētu mācīties tikai pašiem talantīgākajiem.
– Kas darbā ar bērniem nereti traucē?
– Vienmēr esmu cīnījusies par cilvēku attieksmi, vēlos iemācīt skolēnos atbildību „būt kolektīvā".
Ir bijis tā, ka uz koncertu liela daļa kolektīva neatnāk.
Katram, protams, ir savs iemesls – vienam transports, vienam kakliņš vai vēderiņš sāp, bet, ja trešās daļas no kora nav, pārējiem ir ļoti grūti. Tāpēc to vienmēr uzsveru, ka attieksme ir pati galvenā, un attieksme tomēr sākas no ģimenes. Kad bērns sajūt dziesmas un kolektīva spēku, nākamreiz viņš pats tiecas līdzi. Viņš kļūst par sava kolektīva, savas skolas un vēlāk – jau visas Latvijas patriotu. Bet sākums ir atbildības ieaudzināšana ģimenē.
– Kas šajā mācību gadā koriem būs vadmotīvs?
– Mūzikas skolas korim tuvākā uzstāšanās būs skolas jubilejas koncertos, kur dziedāsim kopā ar koklētājiem, un lielajā 28. novembra koncertā. Mūzikas skolas korī dzied gan mazie bērni, gan vidusskolēni. Tas ir skolas koris dažāda vecuma skolēniem – profesionālāks, bet šim korim ir grūtāk dabūt vienotību tembrālā skanējuma ziņā.
Vidusskolas korim un jauktajam korim mērķi šogad ir mazāki: dziedāsim skolas un pilsētas pasākumos, iespējams, gatavosimies konkursam, jo martā koriem būs valsts konkurss Rīgā.
1. jūnijā savukārt plašs sarīkojums notiks Praulienas pusē, kur Mācītājmuižā atcerēsimies 150 gadus kopš pirmajiem bērnu dziedāšanas svētkiem Latvijā. Kopā ar diriģenti Airu Birziņu esam vienojušās, ka svētku repertuārā vajadzētu skanēt latviešu tautas dziesmām a cappella, lai kori dzied savā dabiskā skanējumā.
Sākumskolas korim pavasarī plānoti koncerti un skate. Ja gribam turpināt dziesmu svētku tradīciju, kordziedāšanas kustībā jāieved arī mazie bērni.
– Vai dziedāšana korī skolēniem ir obligāta?
– Korī obligāti jādzied mūzikas skolas kora klases audzēkņiem, pārējiem tas nav obligāti. Dažreiz gan cenšos pierunāt kādu, kuram ir ļoti laba balss, viņš iepriekš uz kori ir nācis, bet pārdomājis. Tad brīvprātīgā piespiedu kārtā cenšos saaģitēt. Bet principā, ja skolēnam dziedāt nepatīk, nelūdzos, man tam vienkārši nav laika.
– Salīdzinot ar citiem, Madonas skolās gan ir ļoti lieli kori.
– Madonā ir bērni, no kuriem izvēlēties. Skolu, kurās pastāv kori, īstenībā nav nemaz tik daudz. Šajā mācību gadā kora vairs nav Lubānas vidusskolā, Ļaudonas vidusskolā (apvienībā ar Madonas pilsētas 2. vidusskolu) ir tikai zēnu koris, Kusas pamatskolā kora nav, tāpat Liezērē un citās lauku skolās. Lielākais apdraudējums mums ir dejas un sports, arī tas, ka trūkst profesionālu skolotāju, kas ar kori strādā.
Ja vienā laikā ir ielikts futbola treniņš un koris, protams, ka skolēns aiziet uz futbolu. Manuprāt, mazpilsētā var tomēr pagūt visu, un balsi attīstīt arī ir forši. Nereti jaunietis atnāk uz ģimnāziju un tad vēlas dziedāt, bet balss saites nav attīstītas, un balstiņa neskan.
– Kāpēc tika pārņemts Cesvaines jauktais koris?
– 2013. gadā pēc Dziesmu svētkiem notika diriģentu maiņa. Man kori ļoti patīk, pat gribētu vēl kādu kolektīvu, piemēram, zēnu kori. Kamēr ir spēks un enerģija, gribu darboties. Un enerģija rodas maiņas procesā. Tik, cik atdodu, tik arī saņemu. Nekad nav bijis tā, ka pēc darba ar kori justos iztukšota. Drīzāk pozitīvi uzlādējos un atjaunojos.
– Kā var panākt, lai dziedātājs atraisās, lai koris skan īpaši?
– No mazām dienām pati esmu dziedājusi korī. Man veicies ar ļoti labiem skolotājiem, no kuriem esmu mācījusies ļoti daudz. No katra diriģenta, pie kura savulaik dziedāju, esmu paņēmusi ko savu. Tas bērnībā varbūt palika zemapziņas līmenī, bet tagad, kad analizēju, redzu – manas rokas diriģējot ir gandrīz tādas pašas, kā tai skolotājai, pie kuras bērnībā dziedāju, – maniere ir tā pati. Tas, ko skolotāja prasīja no mums, caur mani atkal nonāk pie šodienas bērniem.
Otrs, ko cenšos ievērot, – mēģinājumā mēs visi cītīgi strādājam, bet ārpus kora esam labi draugi. Protams, robeža ir jāievēro, bet man patīk būt savējai, kopā ar skolēniem darīt dažādas lietas – nesen, piemēram, visi kopā stūmām autobusu.
Vēl svarīga ir muzikālā izjūta, ko vēlos no kora un konkrētās dziesmas.
Koris ir instruments, un katrs koris ir citādāks – ar savu toni, savu attieksmi. Mēs esam aizsākuši priekšnesumus papildināt ar kustībām, un nu gandrīz visi kori ko tādu izmanto. Bērnus tas atraisa, viņi jūtas brīvāk. Kustībām jābūt ļoti vienkāršām, sinhronām, un, kad koris to paveic, ir skaisti. Protams, reizēm kas nojūk, bērns ir bērns, un tas arī ir tikai normāli. Galvenais, lai, nedaudz iekustoties, dziedātājs atraisās, lai ir muzikāls un iekšēji brīvs.
– Vai līdzās darbam ir mirklis atpūtai? Kāda pēc Dziesmu svētkiem bija vasara?
– Man atpūtai noteikti vajadzīga daba – jūra vai mežs. Koncertos vai publiskās vietās spēku atgūt nevaru. Aizvadītā vasara bija lieliska, uz jūru ceļojām ar telti, lai varētu pāris dienu tur padzīvot ilgāk. Interesanti, ka starp diviem skolēnu dziesmu svētkiem esmu iemācījusies jaunas prasmes. Kādreiz nepratu peldēt, tagad turpinu peldēšanas sezonu, arī iestājoties rudenim.