Turpinām stāstīt par novadniekiem, kuri dzīvo ārpus Latvijas, bet bieži domās un sirdī ir te, savās mājās.
SANDRU GOTLAUFU-OROZKO (Orozco) aicināju uz sarunu šovasar, kad viņa kopā ar bērniem ciemojās Latvijā pie saviem vecākiem Madonas novadā. Sandra, kopš izveidoja ģimeni ar Leonardo, pēc tautības meksikāni, tagad dzīvo Amerikā, un Latviju, ņemot vērā pandēmijas ierobežojumus, nebija iznācis apmeklēt trīs gadus.
– Kā pavadījāt laiku, ciemojoties Latvijā, mājās?
– Neaizmirstami! Kopā ar ģimeni apmeklējām daudz ekstra pasākumu. Pabiju Arta Kumsāra piemiņas pasākumā pļavā, esmu klausījusies zemessargu orķestri, profesionālu klavierspēles trio, Mētrienas estrādē bērni varēja skatīties leļļu teātri; esmu bijusi Zābera lauku mājās Opermūzikas svētkos u. c., priecājusies par amatnieku darinājumiem. Kultūras dzīve, pašdarbība notiek katrā mazākajā pagastā. Bijām Līgatnē, arī Valmierā. Izdevās satikt arī dažus skolasbiedrus, arī no Vidzemes Augstskolas laikiem. Patika Mētrienā keramiķu Dumpju mājās-darbnīcā. "Ataugās" rīkojām pārgājienu mežā, vecmāmiņas pļavā uzcēlām teltis. Vecmāmiņa mazbērniem sacepa pīrāgus, maizes kukulīšus. Viņi iepazina, ko nozīmē mīcīt maizi. Pabijām pie jūras, priecājāmies par dabu. Saistošs bija arī motokross, "Smeceres silā" –
biatlona sacensības kā skatītājai, piedalījāmies arī Tautas skrējienā. Pasākumu apmeklējumiem vajadzēja taisīt testus, jo, kaut esmu vakcinējusies, ASV izsniegtā apliecība te nederēja, jo vajag citu kodu. Apmeklēju Praulienas pamatskolu, kur novērtēju uzlaboto materiāli tehnisko bāzi. Protams, izbaudīju mājas atmosfēru, mamma mūs lutināja, bija vēl zemenes, sākās avenes, ar ko mielojāmies.
Galvenais – bērniem patika pie omes Antras un opja Valda skriet plikām kājām, peldēties dīķī, braukt ar riteni, iet pirtī, nosmērēties, lasīt ogas no lauka, satikties ar brālēniem, māsīcām. Tas ir tik labi laukos – tikt plašumos, ieskriet zemeņu laukā un ogas salasīt pašiem. Izbaudījām visus lauku labumus un nebeidzām vien jūsmot par šo brīvību – visapkārt zaļa daba, ej, kur gribi, mežā vari lasīt sēnes, dīķos makšķerēt, neviens netraucē. Arī Amerikā ir, kur braukt lasīt ogas, bet jāpiesakās, un tas vairāk ir tā, it kā notiktu Rīgā. Aizbrauc, un tur priekšā tik daudz cilvēku. Mums patīk sēņot, salasījām sēnes, un tur savvaļas sēņu mērcītes ļoti pietrūkst. Sākumā kārojās rupjmaizes, bet tagad arī tur ir veikaliņš, kur var nopirkt rupjmaizi (tā gan ir no Lietuvas), "Kāruma" sieriņus, pelmeņus, šprotes, siļķes, kvasu, konfektes u. c., arī mannu. Skābēto kāpostu gan nav.
– Kā tiek uzturēta saikne ar mājām?
– Esam aktīva ģimenīte, izmantojam visas mūsdienu tehnoloģijas. Varam ziņām apmainīties, redzēt viens otru videozvanos, bildes sūtīt, bet nav jau tas, kas satikties. Visu laiku gribas satikt savējos, arī bērniem gribas, kas atceras un prasa, kad mēs brauksim. Vīrs ir uzņēmējs. Arī viņš ir bijis ciemos Latvijā, un mūsu zaļā zeme viņam patīk. Tur nav ziemas, kā pie mums. Ziema tur saistās ar lietu, kas līst divus mēnešus. Labas pārmaiņas, atbraucot uz Latviju. Vīrs latviski runā minimāli, saka, ka nav vajadzības, jo Latvijā daudzi cilvēki brīnišķīgi runā angļu valodā. Ciemojamies arī Meksikā Gvadialhāras pilsētā, kur vīram ir ļoti liela ģimene. Tur saskatu sava veida līdzību ar latviešiem, jo notiek ģimeņu čupošanās. To nevar teikt par amerikāņiem, kas ir lieli individuālisti. Meksikāņiem arī ir kapusvētki un dziedāšana. Arī mani vecāki ir bijuši ciemos gan Amerikā, gan Meksikā, kur kopā paceļojām. Tāpat savā starpā uzturam kontaktus brāļi, māsas. Savukārt es ļoti novērtēju, ka varu atbraukt uz dzimteni un visus satikt, jo uz turieni var atbraukt reti un pa vienam. Man ir vajadzīga arī tā lauku atmosfēra, kāda ir tikai Latvijā, vecāku mājās. Mamma arī atgādina – jo paliec vecāka, jo lauki vairāk vilina. Tā jau ir tā latvieša daba, ka vajag savu sētu. Kovida laikā arī tur savā rančo iesākām veidot dārzu, uzrakām vienu zemes pleķīti, kur audzējam tomātus un kukurūzu. Rokas ieliekot zemē, tiek aizmirstas citas lietas.
– Kā iepazinies ar savu vīru, kas mainīja turpmāko dzīves ceļa izvēli?
– Vidzemes Augstskolu nepabeidzu. Aizbraucu uz ASV, un tas bija liktenīgi, jo vajadzēja turp doties, lai satiktu savu vīru Leonardo, kura ģimene dzīvo Meksikā. Tagad jau 17 gadu mēs dzīvojam Amerikā.
Tas bija vienīgais trakais piedzīvojums manā dzīvē, nekad nebiju domājusi, ka brauciens tā izmainīs manu dzīvi. Amerikāņu kompānija piedāvāja studentiem iespēju – izturi konkursu, mācies, trīs mēnešus var arī strādāt un vienu – ceļot. Kāpēc gan neizmantot laimi dzīvē? (Smaida.) Pēc konkursa atlases kārtām tiku apstiprināta mācībām, izdeva vīzas, aizbraucu uz Ameriku. Izrādījās, ka kompānija bija saistīta ar grāmatu tirgošanu. Pēc tās vasaras vēl atgriezos Latvijā, pabeidzu Vidzemes Augstskolu un nākamajā gadā aizbraucu uz ASV. Tolaik bijām jauni, iejusties bija samērā viegli. Kā jau visur, bija savi plusi, savi mīnusi, bet iespējas redzēt pasauli ir jāizmanto. Sākumā mācījos visu, ko vien varēja, studēju vienu, otru gadu, gribēju pilnveidot zināšanas, apgūt dažādas prasmes. Man bija tikai 22 gadi, labs angļu valodas pamats, ko Madonas Valsts ģimnāzijā ielika skolotāja Ārija Fārte. Tur gan dominē amerikāniskā angļu valoda, kas ir vieglāka.
– Iepazīstini ar savu ģimeni!
– Mūsu ģimene dzīvo Sandjego apkārtnē – ne pašā pilsētā, bet pilsētas nomalē. Mums ir savs minirančo, kur ir māja un brīva platība, sava oāzīte. Mums ir viss tas pats, kas pilsētā, bet tai pašā laikā savs. Ģimenē audzinām trīs bērnus, ir divas meitas – Annabella un Alessandra – un dēls Emersons Valdis. Vecākajai meitai ir 8 gadi, jaunākajai – 3 gadi, dēls ir sešgadnieks. Kad bijām Latvijā, izgatavojām pases, un interesanti, kā vārdus latviskoja. Tur raksta Alessandra ar diviem "s". Annabellai pase jau bija pirms tam izsniegta un uzvārdu uzrakstīja Orozko, jaunākajiem latviskoja Orosko. Būs jāskaidro, kā tad būtu pareizi. Galvenais, lai ir derīgas pases ceļošanai.
– Kā ir ar profesionālo darbību, vai tu arī strādā, kamēr mazi bērni?
– Esmu zvērināta advokāte Kalifornijas štatā, specializējos biznesa lietās. Manu Latvijas izglītības dokumentu tur daļēji novērtēja, vajadzēja vēl mācīties, lai saņemtu viņu dokumentus. Pašlaik, kamēr bērni vēl mazi un viņiem vajag atvēlēt vairāk laika, strādāju ģimenes uzņēmumā, kārtoju juridiskās lietas, grāmatvedību, kur savu laiku varu regulēt pati un strādāt, kad varu, arī vakara stundās. Man ir laba situācija, ka varu strādāt, jo Amerikā jau nav tā, kā Latvijā, kur ir bērnu kopšanas atvaļinājumi un apmaksātas slimības lapas. Nav bērnudārzu, kur varētu mierīgu sirdi palaist bērnus. Ja ir kompānija līdz 50 cilvēku, tad var nedot vispār nekādu atvaļinājumu, ja virs 50, tad standarts ir sešas nedēļas, ko var dabūt. Var meklēt privātos bērnudārzus, bet tie ir šausmīgi dārgi. Tāpēc Amerikā māmiņas paliek mājās, jo nevar atļauties apmaksāt bērnudārzus. Ja strādātu birojā, tad tikai noteiktas stundas, jo bērni mēdz arī slimot, un tādu slimības lapu nav. Gadā slimošanai ir atvēlētas sešas dienas, ja tās iztērē, tad ir viss. Kad bērni bija jāmāca mājās, tad vispār laika citiem darbiem bija maz. Tāda dzīve. Kad vajadzēja pieskatīt mazo, palīgā uz mājām nāca arī aukle, lai es varētu strādāt.
– Zinu, ka, dzīvojot tālu no mājām, ir svarīgi saglabāt latviskumu. Kā kļuvi par vietējās latviešu skoliņas vadītāju?
– Kad piedzima bērni, man sāka atvērties čakras ko rīkot un veidot. Losandželosā bija tuvākais latviešu centrs un draudzes skoliņa, kur satikties reizi mēnesī. Tur sameklēju latviešu meitenes, sakariem izmantoju facebook vietni. Sākumā bijām trīs latviešu ģimenes, ar viena vecuma bērniem, pamazām vēl kādus atradām, tagad pamatsastāvā ir 15 bērni, pārējie atnāk uz pasākumiem. Mums ir kārtīga mammu grupa, sadarbojamies ar Losandželosas draudzes skoliņu. Tagad arī Amerikas latviešu apvienība atbalsta draudzes skolas. Nu jau būs astoņi gadi, kopš pati darbojos Sandjego latviešu skoliņā, esmu tās vadītāja. Meitai bija divi gadi, kad nolēmu pirmo veidot rotaļu grupiņu, lai bērni savā starpā sarunājas latviski. Tagad jau ir 1. un 2. klases programma, lai apgūtu latviešu valodu. Viss notiek pēc brīvprātības principa. Arī pati esmu latviešu valodas skolotāja. Man bija svarīgi izveidot bibliotēku, lai būtu grāmatas, ko lasīt latviešu valodā. Organizējam arī pasākumus ar kultūras un vēstures elementiem, mācāmies dziesmas, rotaļas, latviski svinam svētkus – 18. novembri, Lieldienas, Jāņus, Ziemassvētkus, rīkojam ražas svētkus, gatavojam maskas iešanai ķekatās. Kā jau pie latviešiem, vienmēr ir saklāts galds ar latviskajiem cienastiem, ko nu katrs ir sadabūjis no nacionālās virtuves labumiem.
Panākumi ir, un kovida laikā, izmantojot interneta tiešsaisti, bija vēl plašākas iespējas. Varējām piedalīties arī Latvijas pasākumos, meita Anabella daiļrunātāju konkursā, norunājot pasaku un dzejoli, ieguva diplomu. Latviešiem vasarā notiek nometnes 3 × 3, "Garezers", kur sabrauc tautieši, lai uzturētu latvisko garu un tradīcijas.
– Padalies iespaidos, kas mainījies Madonā pa trim gadiem, kopš neesi bijusi mājās?
– Madona kļuvusi vēl zaļāka, vēl sakoptāka, puķes – visās malās, uz ielām nekas nemētājas, viss ir tik tīrs. Ceļi beidzot arī paliek labāki, uzlabojas infrastruktūra. Madonā ir visas iespējas bērniem attīstīties, darbojas mākslas, mūzikas, sporta skola. Amerikā, ja bērnus grib ievirzīt interešu izglītībā, jāiet privātskolā, kur apmācības dārgi maksā. Tādas mūzikas skolas, kā šeit, ar visu apmācību programmu, tur vispār nav. Ja bērnam ir spējas, pašam jāsameklē skolotāja, un vecākā meita mācās klavierspēli pie privātskolotājas. Savulaik es mācījos Madonas mūzikas skolā, apguvu vijoles spēli, pēc tam mācījos spēlēt saksofonu, kas patika, piedalījos arī orķestrī.
22.10.2021.