Šogad jau būs četri gadi, kopš ilggadējā Madonas vakara un neklātienes vidusskolas direktore Varvara Maksimčika vairs nedzīvo Madonā.
– Uz dzīvi Krustpils jeb nu jau pēc kārtējās reformas – Jēkabpils – novadu ar vīru pārcēlāmies 2018. gadā, kad nolēmu doties atpūtā un izbeidzu darba attiecības. Reiz tāds solis jau jāsper katram, līdz bezgalībai taču nevar strādāt. Ir jāsaņemas un jāspēj pateikt: „Pietiek strādāt, laiks atpūtai!", – atzīst Varvara Maksimčika. – Varbūt kādu gadu vai divus vēl pastrādātu, bet skolai tuvojās akreditācija. Zinot, cik daudz laika un nervu tas prasa, kādi tik dokumenti jāsagatavo un kādas jaunas prasības jāizpilda, nolēmu, ka šis nu ir īstais brīdis, kad doties prom. Pie tam Madonas novada pašvaldība jau bija pieņēmusi lēmumu par izglītības iestāžu optimizāciju Madonas pilsētā un bija skaidrs, ka vakarskola kā atsevišķa iestāde vairs nepastāvēs. Protams, ļoti žēl, ka vakarskola piedzīvojusi tādas pārmaiņas. Taču jāsaprot, ka vairs nav tik daudz skolēnu, kas tajā mācītos. Joprojām daudzi dodas darba meklējumos uz ārvalstīm, līdz ar to cerībām, ka mācībām vakarskolā izdotos piesaistīt lielu skaitu jauniešu, nav īsta pamata. Būsim reālisti!
– Esam tikušās vairākkārt, bet tās galvenokārt bija sarunas par jūsu sirdsdarbu – Madonas vakarskolu, tās veiksmēm un neveiksmēm, vakarskolēniem – jūsu bērniem, kā pati reizēm viņus mīļi dēvējāt. Taču interesanti būtu uzzināt, kā nokļuvāt Madonā un sākāt strādāt par krievu valodas un literatūras skolotāju Madonas vidusskolā.
– Mana dzimtā puse ir Jēkabpils, kur esmu dzimusi, augusi, skolā mācījusies. Arī pēc Latvijas Universitātes beigšanas man atbilstīgi valsts sadalei bija jādodas nevis uz Madonu, bet gan Alūksni. Aizbraucu uz savu nākamo darbavietu, pastaigājos pa pilsētu, un tā man kaut kā neiepatikās. Uz mājām devos ar autobusu vispirms līdz Madonai, lai pēc tam brauktu tālāk uz Jēkabpili.
Kad izkāpu Madonā, biju ļoti pārsteigta, cik jaukā pilsētā esmu nokļuvusi. Madonā iemīlējos no pirmā acu skata. Un kāds tur brīnums, ja Madona jau tolaik, tālajos pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, bija ļoti skaista un zaļa Latvijas mazpilsēta, īpaši salīdzinājumā ar Jēkabpili. Nodomāju – te gan es labprāt dzīvotu un strādātu.
Devos uz izglītības ministriju Rīgā un paziņoju, ka Alūksnē man darba nav, varbūt kāda brīva skolotājas vieta ir Madonā. Darbiniece bija ļoti izbrīnīta, kā tas varot būt, bet man noticēja un, apskatoties papīros, konstatēja, ka krievu valodas un literatūras skolotāja patiešām ir vajadzīga arī Madonā. Tā 1975. gadā es sāku strādāt Madonas vidusskolā, līdz ar to lielā mērā varu apgalvot, ka Madonu izvēlējos pati.
Rudenī nosvinējām kāzas, viss mans darba mūžs ir aizvadīts Madonā.
– Kā kļuvāt par Madonas vakarskolas direktori?
– Šādu negaidītu piedāvājumu saņēmu 1986. gadā, kad 11 gadu biju jau nostrādājusi Madonas vidusskolā un paralēli vadījusi stundas arī vakarskolā, mācot bērniem krievu valodu un literatūru.
Šo priekšlikumu man izteica toreizējais rajona izglītības nodaļas vadītājs Jānis Bērziņš. Taisnību sakot, es vēl šodien nezinu, kāpēc šis amats tika piedāvāts man. Cik esmu ar viņu tikusies, kaut kā nav sanācis to pajautāt. Līdz tam taču nekādā vadošā amatā nebiju strādājusi, pat mācību pārzines pienākumus nebiju veikusi. Turklāt man bija tikai nedaudz pāri trīsdesmit, vēl jau par jaunu, lai tajos laikos kādam šādā vecumā uzticētu vadīt izglītības iestādi.
Tomēr man tas tika piedāvāts. Visu pārdomājot un saprotot, ka tas paver iespējas īstenot idejas un savu redzējumu, veidojot mikroklimatu skolā, mācību gaisotni, lai skolēni uz stundām nāktu labprāt, svaru kausi nosvērās par labu šim priekšlikumam – kāpēc gan nepamēģināt? Un šo savu lēmumu es nevienu stundiņu nenožēloju, kaut gan darbs vakarskolā ar jauniešiem ir ļoti smags. Brīžiem gribējās pat raudāt. Tu visu dari no sirds, gribi, lai viņi iegūtu zināšanas un vidējo izglītību, saņemtu atestātu, bet tevi nesaprot. Pēc gadiem to daudzi tomēr spēj novērtēt.
– No kā pārņēmāt vakarskolas vadības stafeti?
– Tā bija Ruta Kotāne, kas mani ievadīja darbā. Tajā, ka, vadot skolu, izturēju pirmo gadu, kas bija visgrūtākais, liels ir Rutas nopelns. Esmu viņai ļoti pateicīga par lielo pretimnākšanu, to, ka viņa atvēlēja savu brīvo laiku, atbildot uz maniem neskaitāmajiem jautājumiem. Katrā ziņā es no viņas daudz mācījos. Tolaik jau nebija tādu vadības kursu kā tagad, viss pašiem bija jāapgūst.
Atceros, tikai pēc vairākiem gadiem mūs, skolu direktorus, uzaicināja uz Pēterburgu (tolaik Ļeņingradu), kur jau darbojās Pieaugušo izglītības institūts. Piedalījāmies kursos, bet arī tajos ne tik daudz runāja par skolvadību, kā par metodiku, psiholoģiju un citiem jautājumiem. Arī tās bija noderīgas zināšanas, bet man vairāk interesēja tieši vadītāja darba specifika.
– Pastāstiet, lūdzu, par Madonas vakarskolu, kāda tā jums palikusi atmiņā?
– Madonas vakarskola tika nodibināta 1948. gada 12. februārī, pirmais skolas direktors – Kārlis Gaujēns. Savas pastāvēšanas laikā tā piedzīvojusi dažādas pārmaiņas. Pagājušā gadsimta 60. gados tā pastāvēja kā konsultpunktu sistēma. Tie tika atvērti rajona pamatskolās un vidusskolās. Mācības notika sesijas veidā – katru mēnesi veselu nedēļu jaunieši mācījās un kārtoja ieskaites. Darba devējs saglabāja vidējo algu un apmaksāja mācību laiku. Skolā bija divas plūsmas – latviešu un krievu.
Pirmais izlaidums notika 1949. gadā, kad skolu beidza astoņi skolēni, bet rekords tika uzstādīts 1986. gadā, kad 12. klasi absolvēja 124 skolēni.
Atceros laikus, kad vakarskolā mācījās ap 300 skolēnu, un tos – kad tikai sešdesmit. Būtiski skolas dzīve mainījās deviņdesmitajos gados, kad skolēnu skaits samazinājās pat piecas sešas reizes, jo daudzi devās strādāt uz ārzemēm un darbu apvienot ar mācībām nespēja, bet tad pakāpeniski audzēkņu skaits palielinājās uz 120, uz 160.
Lielākās galvassāpes sagādāja pamatskolas skolēni no 7. līdz 9. klasei. Tagad, cik zinu, iegūt izglītību šajā posmā vairs nepiedāvā, bet tolaik tas bija aktuāli. Taču ir izveidotas neklātienes klases mācībām vidusskolas posmā.
– Kā tagad rit jūsu ikdiena, kad tik radikāli esat mainījusi dzīvi, kur jūs vispār var sastapt?
– Kopā ar vīru divatā dzīvojam lauku mājā starp Jēkabpili un Līvāniem. Dēls un meita ir izauguši lieli, katram ir sava dzīve, bet mūs priecē arī divi mazbērni. Ja vajag, kā šobrīd, varu būt arī aukle, kamēr bērnudārzs atrodas karantīnā.
Tagad varētu baudīt atpūtu, bet kur nu – jāstaigā maskās, arī kaut kur braukt ir riskanti. Pirms kovida, kad tas nevienam pat sapņos nebija rādījies, mums ar vīru gan patika daudz ceļot. Vismaz divreiz gadā devāmies uz Ungāriju, lai baudītu minerālūdeņus, kur mums bija iemīļota atpūtas vieta. Nezinu, kad uz turieni varēsim aizbraukt atkal. Doties kaut kur šajā kovida pārņemtajā laikā ir liels risks. Labāk tomēr nogaidīt.
Turklāt, dzīvojot lauku mājā, vienmēr var atrast, ko darīt. Reizēm draudzenes piezvanot man jautā, kā tad ir ar kultūru. Es saku: ar kultūru viss ir kārtībā – te ir gurķu kultūra, kartupeļu kultūra…
Tagad jau laukos kultūras pasākumi reti kad notiek, bet man, tā kā visu darba mūžu esmu bijusi dzīves vidū, apmeklējusi daudzus pasākumus, skolā arī tos pati organizējusi, nu tik ļoti patīk klusums un miers, kas ir laukos.
Man ir arī dārzs, ļoti daudz puķu. Ap māju visu esmu apstādījusi, un arī tas prasa gan laiku, gan darbu. Katrā ziņā es kustos no rīta līdz vakaram.
Viss jau būtu labi, ja nebūtu kovida. Nezinu, kā ir citiem, bet man šis laiks ir psiholoģiski ļoti smags. Visa dzīve ir pagājusi smagā darbā un tagad, kad varētu ļauties atpūtai, ir jāpiedzīvo kaut kas tāds, bet laikam dzīve ir tā iekārtota, ka katrai paaudzei savs karš ir jāpārdzīvo, ja ne tādā, tad citādā veidā. Varbūt, kad liela daļa izslimos vienu, otru reizi, izveidosies ilgi gaidītā pūļa imunitāte un varēsim atgriezties pie ierastajiem dzīves ritmiem.
– Vai interesējaties par to, kas notiek Madonas pilsētā, Madonas novadā?
– Ar Madonu saikni neesmu zaudējusi. Man gandrīz vai pārdienām kāds no Madonas piezvana. Iespējams, es pat zinu labāk, kas notiek Madonā, nekā dažs madonietis. Regulāri ar mani sazinās bijušās kolēģes, draudzenes, arī skolas direktore Inese Strode, kas pastāsta par jaunumiem skolā un aicina ciemos, lai novērtētu pārmaiņas pēc rekonstrukcijas, bet kur nu tagad var aizbraukt? Jānogaida, kamēr kovids norimstas.
Katrā ziņā interese par to, kas notiek Madonā, man nav zudusi. Madonā vismaz pāris reižu gadā esmu noteikti. Esmu priecīga par katru zvanu. Tie parasti atskan ap pulksten deviņiem vakarā, un nereti mūsu sarunas ieilgst līdz pat pusnaktij. Mūsu savstarpējās attiecības joprojām ir ļoti sirsnīgas.
Esmu ļoti gandarīta par tiem laikiem, kad kopā ar direktoriem devāmies pieredzes apmaiņas braucienos un ekskursijās. Liels paldies pašvaldībai, toreizējam domes priekšsēdētājam Andrejam Ceļapīteram, kā arī izglītības pārvaldes vadītājai Veronikai Caunei, kas organizēja šos braucienus un ieguldīja lielu darbu. Mums visiem tā bija atslodze no saspringtās skolas ikdienas – kaut kas dvēselei, kad nebija jādomā par problēmām, kas gaida mājās un būs jārisina. Direktoru, kā saka, uz paklāja jau varēja pasaukt jebkurā brīdī, un taisnība vienmēr bija citiem…
Es ar lielu pateicību vienmēr atceros visus skolotājus, ar kuriem kopā strādājām vakarskolā, joprojām apbrīnoju viņu izpratni un lielo pacietību, mācot skolēnus, kam ne vienmēr taisns ceļš bija ejams. Mēs visi bijām ļoti priecīgi, ja tie, kas septembrī skolā iestājās, maijā to arī pabeidza.
Īpašs paldies arī visiem skolēniem, kas mani atceras, sūta īsziņas un sazinās ar mani. Tādu nav pārāk daudz, bet ir. Arī es daudzus no viņiem atceros joprojām: gan tos, kas labi mācījās un guva panākumus arī mācību olimpiādēs rajona, starpnovadu un pat valsts mērogā, gan tos, kam skolas soma bija pilna ar palaidnībām.
Ja kāds vakarskolēns arī mani atceras ar labu vārdu, tad varu būt gandarīta, ka mans darbs nav bijis veltīgs.
28.01.2022.