Pie ALDAS JANSONES mājām Ošupes pagastā aug lazda, kas pati iesējusies. Tagad lazda jau ir liela un kalpo kā zemnieku saimniecības "Lazdas" simbols. Saimniece skaita, ka nākamgad jau būs 20 gadu, kopš "Lazdās" nodarbojas ar graudkopību, un pamatkultūra, ko audzē visus šos gadus, kas padodas, ir kvieši.
Pēc saspringtā pavasara lauku darbu skrējiena iestājies neliels atelpas brīdis, jo graudaudzētājiem, kad visi lauki apsēti, atliek vien paļauties uz augstāko, ka apstākļi labības augšanai būs labvēlīgi. Z/s "Lazdas" izmanto ap 350 ha, no tiem apsēti ir 270 ha, pārējie lauki atstāti papuvē, lai pēc tam sētu kviešus atpūtinātā zemē. – Jā, ar dabas apstākļiem jāmāk sadzīvot, – aicināta uz interviju un vaicāta par pavasara cēlienu, teic Alda Jansone.
– Kā šopavasar graudkopjiem klājās? Kā viss beidzās ar ziemājiem klānu tīrumos?
– Tīrumus, kas atrodas tuvāk Lubānam, šogad atstāju papuvē, jo pavasara palu ūdenī sējumi izslīka. Salīdzinot ar citām "klizmām" pasaulē, tas tāds nieks vien ir. Nu noslīka ziemāji – bet tas neko manā dzīvē neizmainīja. Tika uzarti citi lauki, un nākamgad domāšu, ko ar papuvēm darīt. Daļēji liekņās, kur stāvēja ūdens, ziemāji tika pārsēti. Esmu sapratusi, ka ir jāsadzīvo ar dabu, ar putniem, ar ūdeņiem. Šogad zosis ļoti ilgi apciemoja "Lazdu" tīrumus – divas reizes apēda ziemājus. Ja uz lauka nolaižas liels bars, tad no sējumiem nekas pāri nepaliek. Zosis ir tā ietrenējušās, ka no apsēta lauka rindiņām prasmīgi izlasa graudus. Es jau smejos – citi strādā kā normāli zemnieki, man ir jāpielāgojas. Tā ir katru gadu. To putnu ir tik daudz, tie ir caurlidojošie; varbūt tomēr medniekiem varētu atļaut zosis pabaidīt. Rudenī nav tik traki, kā pavasarī. Šogad vēl bija sausums, zāles, ko ēst putniem, nebija, tāpēc arī krita virsū ziemājiem. Sausums, protams, iespaidoja labības augšanu, labi, ka vēlāk tomēr uzlija, un tikai rudenī varēs pateikt, kā viss ietekmēs ražu. Tagad neko vēl nevar zināt un prognozēt. Ne jau velti atzīst, ka daba pret cilvēku –
50 pret 50. Vari iedot laukiem visu, izdarīt visu, bet daba noliks pie vietas.
– Vai tas, ka esat agronome, palīdz vadīt saimniecību, uzņemties dažādus riskus?
– Mana specialitāte ir agronoms-uzņēmējs. 2003. gadā beidzu Latvijas Lauksaimniecības universitāti, apguvu uzņēmējdarbību. Radās iespēja rakstīt projektus, bija nepieciešamība apgūt zināšanas. Protams, katrs projekts saistās ar risku, bet, ja riskē pārdomāti, ja nez cik reižu rēķina un pārrēķina, kamēr nonāk pie pareizā secinājuma, tad arī risks atmaksājas. Ļoti uzticos arī savai intuīcijai, klausu tam, ko liek darīt iekšējā balss, izsveru, vai to, ko gribu uzņemties, varu vai nevaru. Parasti ir tā, ka uzdrīkstēšanās attaisnojas. Palīdz tas, ka kopš skolas laikiem ir padevusies matemātika, arī šahu spēlēju, braucu uz sacensībām. Jau saimniecības "Lazdas" pirmajos gados bija skaidrs, ka sakrāt naudu, lai nopirktu tehniku, nevar, tātad bez kredītiem neiztikt, arī projekti ir jāraksta. Saņemts atbalsts projektiem, kas iesniegti LAP programmai "Lauku saimniecību modernizācija". Rudenī tika iegādāts "Kverneland" arkls, ģenerators, lai tad, kad jāpieņem graudi, nekavētu elektrības traucējumi. Arī šopavasar ir iesniegts viens projekts, kas vēl ir izskatīšanā. Viss tiek pilnveidots lauksaimniecības attīstībai, lai būtu vieglāk strādāt.
– Kā uz sējas izmaksām atsaucās, piemēram, degvielas un sēklas cenu kāpums?
– Grūti lauksaimniekiem cīnīties ar to, ka resursu cenas aug. Labības sēkla, par laimi, tiek gatavota savā saimniecībā, tātad tā nebija jāpērk, turklāt vēl par cenu, kas sasniedz 300 Ls/t. Rudenī, kad ir graudu laiks, vienmēr kas jāatstāj pavasarim, nevar visu pārdot, jo nevar paredzēt, kā būs. Šis ir laiks, kad vairāk ir jādomā, jārēķina, jāplāno. Graudaudzētājiem gausties nevajadzētu, jo pagājušajā gadā bija negaidīti un neprognozēti labas iepirkuma cenas. Neviens to nespēj izskaidrot, kāpēc, jo nav taču tie labākie gadi. Vien pērngada raža – ne tik liela, kā cerēts. Katrs gads būtībā ir ar savām korekcijām – tad cenas svārstās, tad – ražas, bet vienmēr jau kaut kur saglabājas līdzsvars – ja normāli saimnieko un visu izdara.
Ir jāpiedomā pie tā, kas ir svarīgāks, kas vairāk vajadzīgs, un jāizmanto situācija, kad, piemēram, graudu cena ir tik liela. "Lazdās" ieguldījumi ir tehnikā, arī likts pamats zivju audzēšanai, izrakts dīķis, un tā ir paliekoša vērtība. Tāpēc jau strādājam, lai pašiem un citiem būtu prieks. Viss ir atkarīgs no paša cilvēka – kā domāsi, tā arī sanāks.
– Tātad ir apgūta pozitīvā domāšana?
– Vai ir vēl kāds atbalsta avots? Uz valdības palīdzību lauksaimnieki cerēt nevar, jo valdība var tikai palīdzēt nogremdēt ar nodokļiem. Tāpēc atliek paļauties tikai uz sevi, saviem spēkiem. Katram pašam ar dzīvi ir jātiek galā. Protams, saimniekiem atbalsts ir Eiropas Savienības maksājumi. Ja saprātīgi tērē, rēķina, domā par attīstību un iegulda naudu ražošanā, lai nauda nestu atpakaļ naudu, tad, domāju, tik lielu problēmu nav. Var dzīvot un strādāt arī laukos. Jau no bērnības, redzot, kā vecāki strādā, biju sev iestāstījusi, ka man kādreiz būs viss – pilni pagrabi, nekā netrūks. Dzīvojot laukos, prasības nav lielas – lai varētu iztikt, nevajag ekskluzīvu lietu. Galvenais, lai varētu ko atļauties arī veselībai, lai varētu palīdzēt arī citiem. Piekrītu, ka laukos, ja grib strādāt, badā nomirt nevar, bet jāprot strādāt arī tā, lai nauda nāktu. Z/s "Lazdas" ir LPKS "Barkavas arodi" biedrs, graudus realizē kooperatīvā.
– Kā izdodas saplānot darbus tā, lai paliktu vairāk laika atpūtai?
– Visu jau saplānot nevar, bet kopumā darbus plānoju. Tā patiesi ir – jo vairāk strādā, jo vairāk var izdarīt. Katram ir jāatrod tas darbs, kas patīk, un, ja dara ar sirdi un dvēseli to, kas patīk, tad arī darbs sniedz gandarījumu. Varbūt mani Dievs ir apveltījis ar spēju daudz strādāt un maz gulēt. Man pietiek laika, pavasarī un vasarā ceļos agri – ap pulksten 4, jo nenāk miegs. Pēc rīta kafijas ieslēdzu datoru, izlasu jaunāko informāciju, pabrokastoju, un tad jau ir gaišs, var iet laukā. Kopā ar mani ir suņu meitene Arīna. Rīta cēlienu izmantoju darbam piemājas siltumnīcā, appļauju zāli pašas sētajā zālājā. Patīk rušināties pa dobēm. Mājas apkārtne ir pašas projektēta un iekārtota, jo svarīgi, lai varētu justies labi savā vidē. No rīta mēdzu apskatīties tuvākos labības laukus. Bieži apbraukāju arī tālākos, papētu, kas augiem ir vajadzīgs, kad dot mēslojumu, kad miglot. Kādreiz, kad vīrs bija dzīvs, arī pati sēdos pie traktora stūres, tagad braucu tikai ar zāles pļaušanas traktoru. Atpūta seko pēcpusdienā. Vienubrīd iesaistījos pašdarbības kolektīvā, dziedāju, ziemā apmeklēju ūdens vingrošanas nodarbības, ko vada Ineta Strode.
– Kā bijusī Ošupes pagasta padomes priekšsēdētāja raugās uz pagasta attīstību?
– Domāju, ka viss notiek uz labu, cilvēki ir aktīvi, iesāktais pilnveidojas un attīstās. Pagasta pārvaldes vadītājs Aigars Šķēls ir enerģisks un mērķtiecīgs – cilvēks savā vietā. Mums Degumnieku pamatskolā norit renovācija, ir liela sporta zāle, pieejams lielisks baseins, kurp brauc arī lubānieši un barkavieši, ļoti aktīva kultūras dzīve, pašdarbības kolektīvi. Var jau pārmest, ka daudziem nav darba, bet tajā pašā laikā – kad meklē strādniekus, grūti viņus atrast. Kāpēc gan strādāt, ja maksā pabalstus?
– Kā dzīvo jaunā paaudze?
– Vecākajai meitai Santai ir 26 gadi, viņa jau ir precējusies, kopā ar vīru studē Amerikā, abi ir ķīmiķi, strādā zinātnisko darbu, mācās pie profesora, kas ir latvietis. Sazināmies ar interneta starpniecību. Jaunākā meita šopavasar beigs Madonas Valsts ģimnāziju, tad jau redzēs, ko viņa izvēlēsies studēt.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
AGRA VECKALNIŅA foto