Šogad par Vidzemes plānošanas reģiona veiksmes stāstu Cesvaines novadā tika izraudzīts Gundara un Intas Rumpīšu veikums mājražošanas saimniecībā "Vidus Ruņģi".
Kā uzsvērts, apbalvojot saimniekus, veiksmes atslēga pavisam vienkārša – darīt to, kas patīk, strādāt kā pašiem sev.
Braucot uz saimniecību "Vidus Ruņģi", arī mūsu acis bija atvērtas dabai – vispirms skatot varenu "pieclatnieka" ozolu, jauniestādīto liepu aleju, lielās šūpoles kalnā. Ieraugot latviskās zīmes, kas izvietotas gan "Vidus Ruņģu" zemē, gan pļavā, gan pie šūpolēm un mājām, sapratu, ka te visam ir sava nozīme un nekas nav darīts tāpat vien. Mūsu saruna ar INTU un GUNDARU RUMPĪŠIEM – par dzīvesveidu laukos, darbu, par to, kā novērtē visu dabisko un veselīgo, kā izmanto tās priekšrocības, ko sniedz unikālā lauku vide. Ikdienā Inta Rumpīte strādā Cesvaines internātpamatskolā par direktores vietnieci audzināšanas darbā, ir diplomēta bioloģijas, ķīmijas, mājturības skolotāja. Gundaram Rumpītim pēc Latvijas Universitātes Mājturības fakultātes beigšanas Cesvaines internātpamatskola bija pirmā darbavieta, kur nostrādāti 25 gadi. Tagad visa enerģija veltīta saimniecībai "Vidus Ruņģi".
– Kas jums ir lauku mājas "Vidus Ruņģi"?
Gundars: – Nu jau pilni četri gadi, kopš dzīvojam "Vidus Ruņģos", izmantojam 19 ha zemes. Šī māja ir uzcelta uz sešiem zelta āderu krustpunktiem. Sudraba ādere jeb ūdens ādere sūknē enerģiju, atņem spēkus, ja guļ uz šīm āderēm. Zelta jeb uguns ādere dod enerģiju, šādā vietā ierīko pavardu, lai uguns kuras. Ozoli izaug uz uguns un ūdens āderu krustpunkta, jo tad ir līdzsvars. Vieta ir īpaša un ļoti gudra. Iepriekš nemaz nezinājām, ka te ir lietus dambis – akmeņu krāvums, ko nedrīkst aiztikt, jo ir saistīts ar sudraba un zelta āderēm. Ja vajag lietu, var palūgties lietus dambim, arī otrādi – lai iet prom. Paskatieties augšā, cik tuvu atrodas debesis. Viss attiecībā uz vēlmēm notiek divtik ātri.
Inta: – Darbs skolā un mājās – tās ir divas dažādas lietas, šobrīd – divas maiņas. Mājās atpūšos no skolotāja misijas, kaut skolā man patīk, ne velti te strādāju jau 22 gadus. "Vidus Ruņģos", kur māja atrodas uzkalnā, patiesi visas domas un runas tik ātri aizskrien augšā un tikpat ātri atnāk atpakaļ. Tāpēc mums ir jāmācās kontrolēt, ko runājam, domājam, darām. Šobrīd jau šķiet, ka viss mājās sāk atdzīvoties, jo ir apčubināts. Pat pīlādzis, ko apmīļojām, sajuta, ka kādam ir vajadzīgs. Atceros, cik daudz drazu vajadzēja savākt, lai pavērtos lauku ainava. Mēģinām ieraudzīt visu, kas ir uzmanības vērts.
Gundars: – Tā jau saka, ka māja atrodot cilvēkus un uzrunājot. Ļoti vēlējāmies atrast lauku mājas, un nebija daudz variantu. Pēc ss.lv sludinājuma, braucot no Madonas, nogriezāmies no lielās šosejas, un sekoja tikai jautājums "Kas tas ir, ko redzam?". Mājās sastapām cilvēku, kas jau pirmās sarunas beigās mums atstāja atslēgas.
– Kā jūtaties kā lauku māju saimnieki, kāds ir jūsu virziens?
Gundars: – Te tāda vārda kā saimnieks nav, jo darām visu kopā kā ģimene. Kad pirms četriem gadiem gribējām ienākt pagalmā, te viss bija aizaudzis, vispirms vajadzēja attīrīt ceļu, sākumā nebija runas par iekopšanu, bet par teritorijas atkarošanu no krūmiem, zāles. Katru gadu ieguldām attīstībā, Eiropas naudu pa labi un pa kreisi netērējam. Nu jau esam PVD reģistrēta mājražošanas saimniecība.
Inta: – Mūsu darbi krustojas – kurš kurā vietā var, to dara. Meitas mācās, bet, atbraukušas no skolas, kādu brīdi cenšas pielikt arī savas rokas. Viens no mūsu virzieniem ir garšaugu audzēšana, jo nevēlamies pirkt no Polijas vestas dilles vai timiānu. Vai tad pašiem zemes nav? Siltumnīcas ir Gundara roku darbs. Mēslojumam izmantojam tikai biohumusu jeb slieku kompostu. Lasījām, mācījāmies, kā tas gatavojams, līdz beidzot ir rezultāts. Siltumnīcās, sākot no stādiņa, audzējam ne vien tomātus, papriku, bet arī garšaugus: timiānu, baziliku, salviju, estragonu, raudeni jeb oregano, rozmarīnu, dārzā – dilles, ķiplokus u. c. Tos izkaltējam, sasmalcinām, gatavojam garšaugu pulveri. Ja jautā, kāpēc izvēlējāmies audzēt garšaugus, atbilde – lai dzīve krāsaināka, lai apjaustu, cik pasaule tomēr ir garšīga un smaržīga. Mums arī patīk labi paēst, un bez garšaugiem ēdiens neizdotos tik gards. Arī tomāti mums garšo, bet, ja laba raža, izspiežam sulu, kādu veikalā nevar nopirkt. Uzturā vēlamies lietot Latvijā audzētus, veselīgus produktus, ko mājražošanā sagatavojam un piedāvājam arī citiem. Pirmo gadu sāk ražot pirms divarpus gadiem iestādītie smiltsērkšķi, un līdz ar to "Vidus Ruņģiem" ir jauna produkcija – smiltsērkšķu sīrups, arī nektārs un saldēta sula. Unikāls, aptiekas cienīgs produkts ir priežu čiekuru sīrups. Mūsu apņemšanās – radīt nevis kaut ko lielā vairumā, bet no sākuma līdz galam, jo tad var garantēt, ka produkts ir tīra manta.
– Kā jūs protat dabu izmantot savā labā?
Inta: – Jāiemācās dzīvot saskaņā ar dabu un izmantot tās sniegtās veltes. Apkārtnē aug tik daudz ārstniecības augu, kāpēc gan nesalasīt zāļu tējas. Ir tikai jāatrod laiks un jāpadarbojas – izkaltējot, sašķirojot, glīti safasējot. Tā tapa "Vitamīnu tēja". Sagriežam arī apkārtnē augošo kārklu klūgas, ziemā darinām masāžas slotiņas. Kāpēc ne? Tā kā mums visapkārt ir pļavas, turam arī bites, kas ievāc medu, un bites mums māca mieru – skrējienu mazliet apturēt. Būtībā viss mūs māca, un daba pati parāda, kas ir jādara vispirms, jo visu paveikt nav iespējams. Jāatrod arī laiks sev un kopā būšanai.
– Ko nozīmē visas zīmes, kas ir izvietotas "Vidus Ruņģu" zemē?
Gundars: – Lēnām gan sabiedrība kopumā, gan arī paši sākam izprast visas latvisko rakstu zīmes. Enerģētiskās lietas – tā ir ļoti dziļa lieta, tās vajadzētu vēl vairāk papētīt. Dzīvības zīme ir mūsu "Vidus Ruņģu" simboliskā zīme.
Inta: – Nekad nevar teikt, ka zini visu, taču bija izjūta, ka šīs zīmes mums vajag. Pirmā, ko redz iebraucot, ir zīmju zīme – tā ir dzīvības zīme – atslēga. Tad ir viena saulītes versija, ir Māras krusts īstajā griezienā, kas nav statisks. Pļavā ir skatāms Sauļotais stabs, kas savieno Dieva un Māras zīmi. Šīs zīmes ir jāiedarbina – ar domām, ar sajūtām, ar kustību, ir tikai jābūt īstajam laikam un īstajiem vārdiem, kas paši atnāk.
– Par lauku saimniecību laikam nekad nevarēs teikt, ka tā būs gatava, vēl daudz darba būs jāiegulda?
Inta: – Visu cenšamies darīt lēnām, pamazām. Nāku no mammas un tēva mājām – Murmastienes pagasta "Vecumniekiem", un man ir etalons, kā ir jābūt, tāpēc zinu, uz ko tiekties. Šobrīd te viss ir procesā, te ir dabiskais skaistums. Ir teiciens, ka bez darba nekā nav, un, ja dari, tad arī būs. Ja ir zeme, tajā ir kas jāaudzē. Turklāt, ja nostrādājies siltumnīcā, nevajag nekādu SPA centru, arī garšaugu aromterapija – tepat uz vietas. Pozitīvais – mums abiem daudz kas interesē, tāpēc arī eksperimentējam, lai saprastu, kas īsti būs mūsu. Galvenais, lai patiktu pašiem, tad varbūt arī vēl kādam patiks. Nemitīgi mācāmies, lasām, lai iegūtu jaunas zināšanas. Mums nav televizora, bet ir internets.
Gundars: – Pirmajā gadā, lai visu paspētu, cēlāmies agri, strādājām garas stundas. Taču, saprotot, ka mums nav vajadzīga tūlītēja peļņa, ka te visu kājām gaisā neapgriezīsim, priecājamies par visu, kas izaug, ko savām rokām varam paveikt. Mums īstenībā būtu "jāuzaudzē muskuļi", jāpalielina apjoms, vairāk jābrauc uz tirdziņiem, lai mūs ievērotu.
– Pastāstiet, kas ir jūsu veiksmes stāstā pieminētā Rūķu māja?
Gundars: – Pēc tam, kad vairs nestrādāju skolā, vairāk laika atliek kokapstrādes darbiem, no kā biju atgājis malā. Neesmu mācīts galdnieks, taču vēlos, kaut šajā jomā zinātu vairāk. Uzrakstījām "Altum" projektu, tika īstenots mazs sapnītis par iekārtu kokapstrādes darbnīcai "Vidus Ruņģos". Darbnīcu, kur top dažādi koka izstrādājumi – sienas pulksteņi, medību trofeju paliktņi u. c., par Rūķu māju iesaucu pēc tam, kad pārņēma izjūtas, ka vecajā ēkā, kur sākumā bija kūts, ko izmēzām un iekārtojām darbnīcu, strādāju kopā ar rūķīšiem.
– Kā mājražošanas jomā izjūtat konkurenci?
Inta: – Skolā strādājot, stāstu par terminu "konkurence", ar bērniem runāju, kas jādara, lai būtu konkurētspējīgs. Taču pret šo visu ir iekšēja pretestība – neesam šajā zemē ieradušies, lai konkurētu, bet gan lai dzīvotu un īstenotu savus sapņus. Neesam cīņas laukumā, darām to, kas katram padodas, patīk, vienkārši dzīvojam, savstarpēji bagātināmies.