Aija Andersone divus mācību gadus Madonas pilsētas vidusskolā veica logopēdes pienākumus. 2023./2024. mācību gada izskaņā speciāliste nolēma darbu šai jomā neturpināt.
Kādas atziņas ir gūtas un kāds būs speciālistes turpmākais profesionālais ceļš, par to laikraksts uz sarunu aicināja AIJU ANDERSONI.
– Par logopēdi strādāju jau laikā, kad vēl mācījos augstskolā, tā ka stāžs šai jomā man ir lielāks nekā divi gadi, – atklāj Aija. – Pēc universitātes absolvēšanas no Rīgas pārcēlos uz Madonu un veiksmīgi turpināju darboties savā apgūtajā jomā.
– Kāpēc izvēlējāties šo specialitāti, tā palīdzot bērniem novērst skaņu izrunas, lasīšanas un rakstīšanas traucējumus, papildinot viņu vārdu krājumu, uzlabojot valodas sapratni?
– Savas 12. klases noslēgumā pārdomāju, ko es turpmāk varētu darīt, kas mani interesē, ko vēlos parādīt no sevis. Sapratu, ka man ļoti patīk latviešu valoda, patīk pamācīt citus, patīk bērni, bet galvenais – patīk citiem palīdzēt. Ļoti vēlējos palīdzēt tieši bērniem, kuriem ir dažāda veida grūtības. Tad nonācu pie secinājuma, ka vēlos kļūt par logopēdi. Sākumā pieteicos Stradiņa universitātē, bet prioritāte man bija Liepājas Universitāte. Uzsākot studijas Liepājā, sapratu, ka gan dzīves apstākļi augstskolas kopmītnēs, gan situācija, ka mājas ir tik tālu, radīja apjausmu, ka neesmu izvērtējusi visu līdz galam kā nākas. Lai gan augstskola Liepājā ir laba un programma ir ļoti laba, visi pārējie apstākļi mani neapmierināja. Kad izdzirdēju aicinājumu, ka studenti, kuri vēlas pārnākt uz Rīgu, var droši to darīt, izmantoju šo iespēju un pārgāju studēt uz Latvijas Universitāti. Turpināju tur apgūt logopēdiju, un klāt nāca arī speciālā izglītības programma, tā ka vienā bakalaurā ieguvu divas kvalifikācijas: skolotājs-logopēds un speciālās izglītības skolotājs.
– Vai diplomdarbu rakstījāt saistībā ar Valdorfa pedagoģiju?
– Mana diplomdarba temats bija "Valdorfpedagoģijas pieeja fonemātiskās uztveres pilnveidei 7-8 gadus veciem bērniem". Tajā laikā strādāju Valdorfa skolā un diplomdarbā teorētiski izzināju un praktiski pārbaudīju 7-8 gadus vecu bērnu fonemātiskās uztveres pilnveidošanas iespējas, izmantojot Valdorfpedagoģijas metodes. Pētīju un analizēju zinātnisko literatūru par 7-8 gadus vecu bērnu raksturojumu veselumā, analizēju dažādu autoru atziņas par fonemātiskās uztveres pilnveides iespējām 7-8 gadus veciem bērniem. Tāpat analizēju literatūru par Valdorfpedagoģijas pieeju mācību procesā un aktuālo informāciju par Valdorfpedagoģijas izglītības sistēmu Latvijā.
– Atnākot uz Madonu, kāda bija šī darba un dzīves situācija? Kā tā sakrita ar sākotnējo sapni palīdzēt bērniem?
– Īstenībā Madona man ļoti patīk. Gan Madona kā pilsēta, gan darbs pilsētas vidusskolā ir ļoti labs. No vienas puses doties projām ir žēl, bet gribu sasniegt ko vairāk – vēlos studēt, mācīties, un Madonā tomēr nevaru sasniegt to, ko esmu iecerējusi. Kopumā dzīve Madonā mani apmierināja, par tālāko varu teikt, ka šogad vēl studēt neiešu, to darīšu nākamgad. Mani ļoti interesē folklora, gribētu būt arī grāmatu redaktore un korektore, iet šādā virzienā.
– Kā varat raksturot darbu Madonas pilsētas vidusskolā, bērnu valodas prasmi kopumā? Cik vajadzīgs skolā ir logopēds?
– Speciālists ir ļoti vajadzīgs, un žēl ir tā, ka logopēdam nav papildu vakances. Darba skolā ir ļoti daudz. Secināju, ka lielākas problēmas, lielāki valodas traucējumi ir apmēram 20 bērniem, bet sīkumi, kas vēl no bērnudārza laika daudziem nav izlaboti, nav pabeigta korekcija – tādu bērnu ir krietni vairāk. Tad vienkārši ir nepieciešams atgādināt to, kas jau ir mācīts un neaizmirst to pielietot. Problēma ir tajā, ka vecāki nepievērš vajadzīgo vērību un gaida visu no skolas, bet skolā fiziski nav iespējams apsekot visus bērnus, kam tas vajadzīgs, lai kvalitatīvi nodrošinātu nepieciešamo valodas korekciju līdz gala rezultātam. Sanāk atstāt iesākto pusdarītu. Bērnudārzā bērns šo to apgūst, viņa dokumentos ir ieraksts, ka korekcija ir veikta, bet pa vasaru bērns šo to aizmirst, un, atnākot uz skolu, viņam faktiski atkal vajadzīga logopēda palīdzība. Līdz ar to apjoms ir pamatīgs, un finālā savā veidā iznāk zaudēt tiem bērniem, kuriem tiešām vajadzētu logopēdu apmeklēt ļoti daudzas reizes, iespējams, vajadzētu apmeklēt arī speciālās izglītības skolotāju un veikt citus atbalsta pasākumus. Vēlme palīdzēt pilnīgi visiem pie esošā speciālistu skaita ir ļoti jāpārdomā. Un šis novērojums nav tikai Madonā, šī tendence ir ļoti daudzu pilsētu skolu problēma.
– Ko iesakāt darīt vecākiem, kam ir laiks pievērst uzmanību savu bērnu valodas prasmei, kas vēlas palīdzēt savām atvasēm?
– Lielos vilcienos visās skolās logopēda pakalpojums tiek nodrošināts. Logopēds cenšas izdarīt tā, lai bērnam mazāk būtu jādara mājās, taču sūtām arī vēstules tiem vecākiem, kuru bērniem pastiprināti jāpievērš uzmanība savai valodai. Klases audzinātājiem tiek doti runas un valodas skrīninga jeb izpētes rezultāti, un viņi tālāk šo informāciju ir aicināti nodot vecākiem. Tas ir stāsts par to, kam jāpievērš uzmanība. Pārsvarā tas nav nekas traks, pirmajā klasē jāpievērš vērība bērnu lasīšanas, rakstīšanas prasmēm un izrunai, ko speciālists ir labojis jau bērnudārza laikā. Tā ir vecāku atbildība, vai viņi seko līdzi vai ne, jo vajadzīgs tikai bērna valodas treniņš. Regulārs treniņš, ko skolā bērns veic katru dienu, bet, ja mājās tam nepievērš uzmanību, viss aiziet pašplūsmā, bērns atkal pieņem savas iepriekšējās iemaņas, valodas vārdu iepriekšējo izrunu. Runas dzirdei, lasīšanai, rakstīšanai nepieciešama praktizēšana un regulāri treniņi.
Madonā ir logopēdi, kas strādā arī privāti, tā ka – kas meklē, tas atrod.
Ja ir cita veida problēmas, skolas atbalsta personāls vienmēr iesaka vecākiem un klases audzinātājam, kādus speciālistus konkrētais bērns varētu apmeklēt un kur tos atrast.
– Teicāt, ka jūs pašu interesē folklora. Vai iznāca brīvajā laikā piedalīties kādā folkloras kopā, apgūt kokles spēli vai ko citu?
– Brīvā laika man bija ļoti, ļoti maz, pēc slodzes skolā bija vajadzīga atpūta. Par folkloras studijām aizdomājos tīri teorētiski, vēl jau tas ir arī jāpārdomā.
– No kuras puses īsti nākat? Vai esat dzimusi rīdziniece?
– Esmu no Neretas, tikai pirms darba Madonā pēdējos piecus gadus dzīvoju, studēju, strādāju Rīgā. Uz Neretu joprojām dodos iespējami bieži, laukos varu labāk atpūsties.
– Kas paliks atmiņā no Madonas? Vidusskola mums liela, audzēkņu skaits ir prāvs, skolotāju kolektīvs arī paliels. Vai izdevās tajā iejusties?
– Skola patiešām ir liela, sākumā visās telpās bija pat grūti orientēties – viss tik līdzīgs. Bet ātri pie visa pieradu, paldies Arnitai Krīgerei, viņa ļoti daudz palīdzēja, lai es skolotāju kolektīvā varētu iejusties. Atbalsta personāls Madonas pilsētas vidusskolā arī ir superīgs, kolēģīši ir ļoti forši. Ar pārējiem man komunikācija īsti nebija nepieciešama, protams, sastrādājos un veidoju sadarbību ar 1., 2. klašu audzinātājiem. Tur viss bija kārtībā. Ir tikai labas atmiņas.
– Varbūt vēl Madonā atgriezīsieties?
– Ļoti iespējams. Es jau skolotājiem teicu, ka nekad nesaki "nekad". Pašlaik vēlos no sevis dabūt maksimumu, paskatīties, ko man dzīve vēl var piedāvāt. Tad jau redzēs, iespējams, pēc laika atkal atgriezīšos atpakaļ uz Madonu.
Pieļauju, ka varētu turpināt darboties arī logopēdijas jomā. Man patīk sava specialitāte, un esmu tās patriote. Redzu, ka mani nogurdināja vienīgi lielais apjoms, bet, uzsākot darbu novada lielākajā skolā, zināju, uz ko eju, zināju, uz ko parakstos. Visvairāk mani Madonā nogurdināja tieši cilvēku attieksme. Nevis mūsu skolā, bet cilvēku vispārējā attieksme, ka viņi nav informēti par to, kāda ir patiesā situācija izglītības iestādēs, izglītības sistēmā kā tādā. Vecāki ved bērnu uz skolu un iedomājas, ka tagad bērns būs gudrs. Protams, skola bērnā ieliek ļoti daudz, bet arī pašiem ir jāskatās līdzi. Jāuzmana, ko bērns dara mājās, cik laika pavada, piemēram, pie dažādiem ekrāniem. To ļoti var izjust, jo bērni ir izteikti trauksmaini. Pēc kovida viņi kļuvuši vēl vairāk trauksmaini, viņiem ir grūti iejusties lielā kolektīvā, adaptēties. Daži, protams, ar to galā tiek labi, bet daudzi cieš. Sākas uzvedības problēmas, un ar to cīnīties ir grūtāk. Neskatoties uz minēto, skolotāji pilsētas vidusskolā ir labi un profesionāli tiek galā ar ikvienu situāciju.
05.07.2024.