86 gadus vecā kalsnavieša PĒTERA LIEPIŅA mūžs ir ne vienas vien grāmatas cienīgs. Īstenībā viņš pats arī šīs grāmatas raksta un ir apņēmības pilns to turpināt darīt. Ar sirmo, bet joprojām garā un ķermenī stipro leģionāru tiekamies Jaunkalsnavā dienu pēc 16. marta un Leģionāru piemiņas dienas pasākumiem, kuros aktīvi ik gadu piedalās arī Pēteris Liepiņš.
– Esmu dzimis tepat Kalsnavas pagastā, pirtiņā. Tēvs – bagāts saimnieka dēls, bet māte bija trūcīga dienasmeita. Kad viņš nodomājis māti precēt, bija aizvedis to pie savas ģimenes. Pirmais jautājums tad bijis par pūru. Kāds nu tur dienasmeitai lielais pūrs. Tad viņam bija piedāvāti divi varianti – vai nu paliec tēva mājās un, būdams vienīgais dēls, kļūsti vēlāk par saimnieku, vai ej pie tās plikadīdas un aizmirsti, ka tev tādas tēva mājas ir bijušas. Tēvs tomēr trūkumā dzīvot negribēja un izvēlējās pirmo variantu. Māte pārnāca dzīvot pie vecāsmātes uz pirtiņu, kur es arī piedzimu. Māte turpināja strādāt kā dienasmeita, bet es paliku ar vecomāti, kas vasarā ravēja, bet pa ziemu vērpa un auda. Ar laiku es viņai ravēšanā sāku palīdzēt. Septiņu gadu vecumā jau biju pilnvērtīgs ravētājs, un par to man arī maksāja. Šajā vecumā sāku iet Jāņukalna skolas 1. klasē, taču neilgi pirms Ziemassvētkiem nomira vectēvs, un mēs pārcēlāmies pie mātes uz Ķikuriem. Tad nu man skološanās pārtrūka. Nākamajā gadā atsāku iet Ļaudonas skolā un atkal 1. klasē, taču atkal tur paliku līdz Ziemassvētkiem, jo pārcēlāmies dzīvot Kalsnavā uz Aptekām, un tur es mācījos Gribēnu skolā. Pienāca 1943. gada pavasaris, un mani 18 gadu vecumā mobilizēja leģionā. Frontē gan nonācu tikai 1944. gada martā, taču paliku līdz pat kapitulācijai.
– Kādas ir spilgtākās atmiņas, kas saglabājušās no leģionā pavadītā laika?
– Tikko biju iesaukts leģionā, un tika formēts brauciens uz Volhovu. Tas man gāja secen, jo bija jāoperē apendicīts. Pēc laika atkal sāka kārtot braucienu uz Volhovu, bet šoreiz man kāja uztūka un kļuva zila. Atkal bija jāguļas slimnīcā, un no brauciena izspruku. Arī trešajā reizē tiku cauri sveikā, jo neilgi pirms brauciena sasirgu ar cūciņām. Vai tas ir liktenis vai Dieva griba? Iztulko, kā proti. Jau karojot lielgabala granāta nokrita divus metrus no manis, bet šodien es esmu šeit un ar jums runāju. Ja tā tolaik būtu sprāgusi, tad manis te nebūtu. Atminos arī kādu atgadījumu, kad bijām apmetušies netālu no Kārzdabas. Laukā bija divi krūmu puduri, kas viens no otra bija aptuveni 200 metru attālumā. Vienā bija apmetušies kareivji, bet otrā atradās virtuve. Rīta pusē devos uz virtuvi pēc kafijas, bet pēkšņi sākās apšaude un pļaviņu apmētāja ar granātām. Ko darīt? Doties atpakaļ drošībā vai turpināt skriet uz virtuvi? Kaut kas mani pamudināja doties uz priekšu. Pēkšņi aiz muguras kaut kas sprāga, un sajutu uz rokas ko karstu. Tā bija šķemba no granātas, kas jau bija izgājusi cauri kokam un vienkārši nokrita man uz rokas. Visu atlikušo laiku līdz pat kapitulācijai nēsāju to sev līdzi kabatā. Citu reizi, kad kā sakarnieks vedu sakaru līdzekļus, gadījās nokļūt klajā laukā, bez nevienas mājas. Pēkšņi dzirdu, ka sāk gaudot „katjušas". Ko darīt? Taču tieši tajā vietā pagadījās bedre. Lecu tajā iekšā. Visapkārt nokapāja uguns un šķembas, bet pašam nekā, vienīgi zirgu, kas bija līdzi, saplosīja. Var teikt, ka diezgan viegli esmu izgājis cauri karam, jo par spīti daudzām situācijām, kad varēju zaudēt dzīvību, smagus ievainojumus neguvu.
– Ar kādām domām jūs un jūsu biedri devāties karot leģionā?
– Vienīgā doma, jau nokļūstot leģionā, bija cīnīties par brīvu Latviju, nevis karot Vācijas labā. To kādam šodien varbūt grūti saprast, bet tolaik daudz ko izšķīra liktenis. Tie, kurus nepaņēma vācieši, vēlāk, ienākot sarkanajai armijai, tika mobilizēti otrā pusē. Kurzemes katlā mēs cīnījāmies tēvs pret dēlu, brālis pret brāli. Tāda bija skarbā īstenība un mūsu tautas liktenis. Vai tad mēs gribējām doties uz fronti un karot? Neviens to nevēlējās, bet, ja tu esi mobilizēts, neejot riskēji, ka iznīcinās gan tevi, gan tavu ģimeni. Ar pārliecību tam bija maz sakara, lai gan vismaz mums karojot virsnieki bija latvieši.
Tas, kurš vēlēsies izprast tā laika notikumus, tos arī izpratīs, pārējie skaidros pa savam. Manī nav nekādas pretestības vai ļaunuma pret tiem, kas 16. martā tur kliedz un saukā mūs par fašistiem. Mēs noliekam ziedus mūsu kritušajiem biedriem, un nekādu citu domu tur apakšā nav.
– Kā veidojās jūsu dzīve pēc kara?
– Pēc kara mūs izlaida no Maskavas lēģera, lai gan mājās braukt nevarējām. Tika pateikts – „tagad esat brīvi, strādājiet tur, kur strādājāt, un, kad būs transports, aizvedīsim uz mājām". Tur bija speciāli mums uzceltas barakas, kurās bija jādzīvo. Kamēr bijām lēģerī, vismaz kāpostu ūdeni deva ēst, bet, kad izlaida, iedeva katram pa 100 rubļiem un bija pašiem par sevi jārūpējas, lai gan maizes kukulis tolaik Maskavā maksāja 60 rubļu. Cik ilgi tādos apstākļos dzīvosi? Daudzi mēģināja mukt. Trīs pat noķēra un piekautus atveda atpakaļ, sakot – „re, kas būs, ja neievērosiet disciplīnu". Taču daudzus tas neatturēja, un viņi turpināja mukt. Arī es nospriedu, ka ilgāk tā vairs nevar, un aizmuku. Nopirku biļeti uz vilcienu Maskava-Rīga un devos mājup. Latvijā kādu laiku nostrādāju pie ceļu meistara, kas mani labi raksturoja, tādēļ saņēmu uzturēšanās atļauju. Sākumā uz mēnesi, bet vēlāk to pagarināja. Pēc tam tiku norīkots uz Ērgļiem demontēt karā sagrauto tiltu pār Ogri. Bet pēc šī darba divas vasaras nostrādāju Jaunkalsnavas kūdras purvā. Un vienlaikus atsāku iet skolā – 7. klasē.
– Kāda bija apkārtējo attieksme pret leģionā un lēģerī bijušajiem?
– Kopumā pret mums attieksme bija laba, izņēmums bija tie, kam tuvinieki karoja sarkanajā armijā. Pirms mobilizācijas mēs Kaņepēnos bijām četri draugi. Divus mobilizēja padomju karaspēkā, un viņi abi krita jau pirmajā kaujā. Viena no viņiem tēvs mums pārmeta, ka esam nogalinājuši viņa dēlu. Kopumā noskaņojums bija dažāds.
Jāpiebilst, ka man un mātei laimējās, ka 25. martā netikām izsūtīti. Aptekas ar 40 ha zemes skaitījās lielsaimniecība, un bijām izvedamo sarakstā, taču, par laimi, tas nenotika.
Tajā pašā 1949. gadā gandrīz arī apprecējos. Man bija mīlestība jau no skolas laika uz kādu vietējo meiteni Grietu. Bijām nolēmuši precēties, nesakot to viņas vecākiem, taču viņa neilgi pirms iesvētībām izstāstīja. Māte bija priecīga, jo līgavainis nedzer, nepīpē un tas, ka bijis leģionā, nav tik būtiski. Taču tēvs bija pret un teica, ka viņa mājā tādu plikadīdu nevedīšot. Tā mani ne gluži altāra priekšā, bet īsi pirms kāzām līgava pameta. Grieta gan ļoti raudāja un teica, ka nevienu citu neprecēšot. Savu solījumu viņa arī turēja, un mīlestība bija tik stipra, ka neizgaisa. Pēc 20 gadiem, kurus nodzīvoju kopā ar savu pirmo sievu, tomēr šķīros un apprecējos ar Grietu. Un šoreiz tēvam nebija nekas pretim. Tiesa, neilgi pēc tam viņa gāja bojā autokatastrofā.
Pēc precībām iestājos augstskolā un 1972. gadā neklātienē to pabeidzu, iegūstot žurnālista profesiju. Par žurnālistu nesāku strādāt, jo nepatika, ka manus rakstus par daudz pārtaisīja un pielaikoja laikmeta garam. Tādēļ turpināju strādāt par šoferi.
– Jums pēdējos gados ir tapis pulka grāmatu un arī pa kādai publikācijai. Kas pamudināja pievērsties rakstniecībai?
– Literāro gaitu sākums ir meklējams Jēkabpils jauno autoru apvienībā. Grāmatas lielākoties rakstu no savas dienasgrāmatas piezīmēm. Dienasgrāmatu rakstu vēl joprojām. Pirmais ieraksts tapa 1942. gadā, un kopš tā laika rakstu katru dienu, pat lēģerī vismaz pa vienam ierakstam dienā tapa, un visi pieraksti man joprojām ir saglabāti. Grāmatas rakstu uz vecas rakstāmmašīnas, ar datoru nestrādāju. Lielākā nelaime ir tā, ka nereti kādu no lapām nākas pārrakstīt pat 3 un 4 reizes. Dažkārt pat naktī, ejot gulēt, pēkšņi atceros kaut ko būtisku, ko aizmirsu pierakstīt. Rakstīšanu uzskatu par savu hobiju. Dzērājs nepaies garām alkohola veikalam, pīpmanis meklēs, kur tikt pie cigaretēm, bet man interesē rakstniecība. Nav tik būtiski, vai kāds šīs grāmatas nopirks vai nenopirks, man svarīgākais ir atstāt liecību par sevi un konkrēto laika posmu.
Pie saviem hobijiem varu arī pieskaitīt ceļošanu, jo savā mūžā esmu krustu šķērsu izbraukājis visu Eiropu. Daudz kur sanācis pabūt arī pēdējos gados. Vasarā kopju dārziņu, jo kā jau zemnieks vienmēr esmu radis veikt zemes darbus. Nepatīk sēdēt mājās. Kad vien varu, piedalos leģionāriem veltītos pasākumos. 25. martā jādodas uz Rīgu, bet 24. martā – uz Jēkabpili. Skolās gan maz esmu. Parasti uz tām arī neaicina. No otras puses, es arī neesmu nekāds lielais runātājs. Savas domas labāk protu izteikt rakstos.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto