Šī devīze AINĀRAM VESTFĀLAM ir spilgtā atmiņā, jo 2025. gada neatkārtojamākie iespaidi saistās ar piedalīšanos TV3 šovā “Lauku sēta”, kas šovasar norisinājās saimniecībā “Bangotnes” Kuldīgas novada Laidu pagastā.
"Viss kopumā bija interesants vasaras piedzīvojums. Beidzamajos gados piedalīties "Lauku sētā" bija mans mazais sapnis, kas beidzot piepildījās", – tiekoties rezumēja Ainārs Vestfāls, ko aicināju uz plašāku sarunu.
– Ko "Lauku sētā" zina vai nezina par Aināru?
– Esmu piedzimis Ērgļos, mācījies Sausnējas pamatskolā, beidzis Aizkraukles arodvidusskolu, ieguvis būvgaldnieka specialitāti. Neesmu strādājis šajā profesijā, jo sapratu, ka nepatīk smalkas lietas, kur vajadzīga liela precizitāte. Aizbraucu mācīties lauksaimniecību uz Vāciju, atgriezos, bet vēlāk 10 gadus dzīvoju Īrijā, kur strādāju piena govju fermā. Darbs lauksaimniecībā patika. Nolēmu pārcelties uz Latviju, jo vēlējos, lai jaunā paaudze mācās Latvijā. Audzinu dēlu. Dzīvoju Sausnējā, kur atrodas lauku saimniecība. Turu gaļas lopus, jo piensaimniecība piesien pie mājas. Ērgļu apvienības pārvaldē īpašuma uzturēšanas nodaļā esmu labiekārtošanas darbu strādnieks. Šovu "Lauku sēta" man vienmēr ir paticis skatīties, jo saturu veido dzīve laukos. Lauku darbi nav sveši, tāpēc sakrita, ka pats piekritu, kolēģi pieteica spēlei. Neticami, bet tiku izraudzīts starp 12 šova dalībniekiem.
Nevaru nosēdēt bezdarbībā, man vienmēr kaut kas ir jādara. Lauku darbus protu, un lauku dzīvesveids man patīk. To, ka katru dienu ir jāiet pie lopiem, jābaro, uztveru kā hobiju. Paši izaudzējam kartupeļus, dārzeņus. Tiesa, raizes sagādā tehnika, kas ir veca, plīst, liekas, ka neko nevar vairs salāpīt, bet ir jāatrod iespējas saremontēt. Piemājas saimniecībai, kas izmanto 16 hektāru zemes kopā ar mežu, pietiek ar to, kas ir. Tehniku remontējam paši, palīgā nāk brālis un māsas vīrs. Māsa dzīvo Sausnējā, viens brālis – Liepkalnē, otrs – Koknesē. Kopā esam lielāks spēks, bet arī viņiem ne vienmēr ir laiks palīdzēt. Šogad lietainajos laikapstākļos ienāca prātā doma – varbūt visu lauksaimniecību mest pie malas, bet, kad ieskaita kontā subsīdijas, emocijas nomierinās.
– Kā notika filmēšana?
– Filmēšana notika vasarā un šoreiz ūdensdzirnavās "Bangotnes", ko saimnieki Andris un Margita Tambergi atjauno. Vieta ļoti skaista, pie dabas. Apkārtnē nav daudz māju, ir klusi. Ieradāmies 12 "Lauku sētas" dalībnieki – seši vīrieši un sešas sievietes – riktīgs darbaspēks, un process sākās. No sākuma likās, ka kopā kalnus gāzīsim, bet, kad paretojās, darba roku sāka pietrūkt. Dzīvošana bija dzirnavās – bēniņu telpā. Vienā galā dzīvojām mēs, otrajā galā – saimnieki. Bija noteikumi, un beidzamais laiks, kad jāiestājas klusumam, – ap 23.30. Izņēmumi bija, kad sētā tika sarīkotas ballītes un atļāvāmies dziedāt un palikt augšā ilgāk. Filmēšanā parādās darbs, attiecības, spēle, daļa no paveiktā "Bangotnēs".
– Jums tika gods būt par "Lauku sētas" sezonas pirmā darba vadītāju.
– Tas nebija viegli, drīzāk grūti, bet kompānija to paveica godam. Tikko esi ieradies "Lauku sētā", vēl īsti neesi iejuties, nezini, kāds ir kura dalībnieka raksturs, stiprās puses, kā ar kuru runāt, bet otrajā dienā jau tiec norīkots par darba vadītāju. Nezināju, kur un kādi darba instrumenti ir pieejami, ko var izmantot, domāju, cik daudz varu visus komandēt, varbūt pretī runās. Par savu izrīkošanas manieri arī saņēmu kritiku. Šogad komanda bija gados jauna, mēs ar Sanitu vienīgie četrdesmitgadnieki. Salīdzinot ar tiem, kam ir pāri 20, tomēr ir starpība. Taču gadu ziņā nejutos lieks, viegli sapratos ar jaunajiem.
Strādājām no rīta līdz vakaram, citreiz pat līdz tumsai, lai varētu iesākto pabeigt. Darba slodze bija liela, pagrabs vien ko prasīja, paralēli virtuves dežūrai aizgāju palīdzēt arī celt sētu no dzelzsbetona stabiem, kas tiešām bija smagi. No šādiem stabiem bija jāuzceļ arī tiltiņš. No visiem darbiem gandarījums ir par tiltiņu, kā arī miskastes māju.
– Tikmēr – kas notika jūsu mājās?
– Biju prom no savām mājām, kamēr mani izbalsoja. Tikmēr lauku saimniecību pieskatīja tēvs un māte, māsas vīrs nopļāva zāli, kad to ļāva laikapstākļi. Sakrita, ka dēlam kopā ar Ērgļu vidusskolas 3.-4. klašu deju kolektīvu bija jābrauc uz skolēnu dziesmu un deju svētkiem, un puika nebija priecīgs, ka būšu "Lauku sētā".
Šova laikā dzīvojām bez telefoniem, ko jau pašā sākumā vajadzēja atdot. Pēc trim nedēļām atļāva 15 minūtes sarunai ar mājiniekiem, arī tad, kad radās liela nepieciešamība sazināties. Kad atgriezos, metos savos darbos. Taču vasaras jau tikpat kā nebija, pārsvarā lija, bija drēgns laiks, pat auksts. Tomēr darbi bija jāpadara.
– Vērtējot ar laika distanci, kas bija forši un varbūt ne tik forši?
– Patika, ka tik lielā barā tomēr varējām sastrādāties, ka, savstarpēji skaidrojoties, nenolaidāmies tālāk par vārdu kaujām. Protams, tagad zinu, kā notiek filmēšana šovam, un atmiņas saistās ar kopā pavadīto laiku. Beigās satiekoties, visi jutāmies kā draugi, arī esam palikuši draugi. Ir pat ideja rīkot salidojumus, pamazām pie visiem paciemoties, apskatīties, kā nesenie konkurenti dzīvo.
– Kā vērtējat paveikto?
– Padarījām daudz, par ko saimnieki neslēpa prieku, jo viņiem tieši bija vajadzīgas darba rokas, lai visu atjaunotu. Šoreiz saimniecība nebija ar govīm, bet mums bija viens uzdevums – palīdzēt atdzīt kaimiņu liellopu ganāmpulku, kas aizbēga mežā. Sākumā man pārī bija Jēkabs, kas šovā kļuva par uzvarētāju, otrajā pārī bija Ingus, trešajā – Sanita.
– Kā veicās ar pavāra pienākumiem?
– Nekādu problēmu, jo ēst gatavoju arī ikdienā. Varbūt bija jāpiedomā pie ēdiena daudzuma, lai visiem pietiktu. Taču izdevās, un pēc smagā darba nekas nelikās neēdams. Varbūt kādu reizi kas pietrūka, arī gaļas ēdienu, bet visumā bija labi. Šoreiz daudzi izcēlās ar labu ēst gatavošanas māku, bija gan dārzeņu, gan makaronu sautējumi, gan dažādi sacepumi. Mājās, protams, visiem ledusskapis ir pieejams, kad vien vēlas, lauku sētā bija noteiktas ēdienreizes — brokastis, pusdienas un vakariņas.
– Šovā vērojām, ka attiecības reizēm sakarsa un atdzisa.
– Brīžiem bija tā, ka viss sākās uz līdzenas vietas pats no sevis, iepriekš neizprovocēts. Izbesīja tas, ka laikā, kad jāstrādā, kāds var atļauties slinkot, nedarīt vai pat gulšņāt. Protams, tad gaidīja "Sliņķu soliņš". Brīžiem gan likās, ka uz tā tika nosēdināti arī tie, kas nebija pelnījuši.
– Jūs noturējāties šovā līdz pat vidum.
– Ierados ar domu, kaut tikai pirmais neatstātu lauku sētu, gribēju iejusties, saprast, kā tas ir. Sanāca, ka, veicot uzdevumu par palikšanu sētā, aizsietām acīm sasitu kaimiņa podus, ne savējos. Neko nepadarīsi – bija jāpamet "Lauku sēta". Taču ar savu sniegumu esmu apmierināts.
– Kam jutāt līdzi finālā?
– Finālā sacentās Jēkabs ar Tomu. Es vairāk jutu līdzi Tomam, ar kuru šova laikā bija izveidojušās labākas attiecības. Abi bija vienlīdz spēcīgi, svarīga bija veiksme, un šoreiz tā uzsmaidīja Jēkabam. Uzskatu, ka arī Sanita un Kate bija cienīgas pretendentes uzvarai.
Kļūstot par uzvarētāju, Jēkabs balvā izvēlējās automašīnu.
Droši vien būtu rīkojies tāpat, jo uzskatu, ka automašīna ir vērtīgāka par 9700 eiro.
– Vai esat noskatījies visas "Lauku sētas" sērijas kā skatītājs?
– Protams, un nemaz jau tik slikti no malas neizskatās. Diezgan normāli. Vien pašam neticas, ka arī es tur esmu piedalījies. Man pārmeta, ka visus par daudz komandēju, taču ko lai dara, ja ir tāds raksturs, vēlos, lai visu paveic "pa manam" – kārtīgi, taču savaldīt lielo baru nebija viegli. Cits dara, cits nedara, bet uzdevums ir jāpaveic.
19.12.2025.