Aktīvi cilvēki vienmēr bijuši nenovērtējama sabiedrības daļa, īpaši tāpēc, ka ar savu nerimstošo enerģiju viņi savās aktivitātēs cenšas iesaistīt arvien vairāk domubiedru. Arī JURITA MIKOVIČA ar pozitīvo domāšanu un dažādajām idejām aizrauj arvien jaunus cilvēkus.
Nerimstošais cīņasspars un mērķtiecība ir pavērusi plašus apvāršņus Juritas dzīvē, sniedzot iespēju ar savām zināšanām un entuziasmu iepazīstināt arī citus. Lai gan šobrīd viņa dzīvo pilsētā, lauki un daba viņu aicina, par ko liecina arī aktīvā darbošanās, organizējot pārgājienu ciklus.
– Iepazīstini, lūdzu, ar sevi!
– Esmu augusi Madonas novada Ozolos. Tur aizvadīta bērnība, kas pavadīta kopā ar lielo brāli un kaimiņu puikām. Šķiet, ka tieši šis laiks devis tādas rakstura iezīmes kā mērķtiecība, vienlaikus sniedzot apziņu, ka tu tomēr esi sievišķais dzimums un pretim ir tā otra puse, kas aizstāvēs, kad tas būs nepieciešams.
Mācījos Liezēres pamatskolā, kura, protams, devusi ceļamaizi tālākajai dzīvei – latviešu valodas, literatūras un fizkultūras stundas bija man vistuvākās. Tā tas turpinājās arī Valsts Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā, kur mācījos komercnovirziena klasē. Neraugoties uz vairuma sabiedrības profesionālo skolu vērtējumu, savu izvēli mācīties tur nenožēloju, problēmu pēc tam studēt augstākās izglītības iestādēs man nebija. Turpināju aktīvi sportot, tāpēc biju pārliecināta, ka turpināšu studijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, bet, lai gan jau biju līgumu parakstījusi, pārdomāju un nosliecos humanitāro zinātņu virzienā. Ar „Ozoliņa-Medņa piemiņas stipendiju fonda" atbalstu uzsāku studijas Latvijas Universitātē, žurnālistikā (multimediju studijas, es to saucu par tehnisko žurnālistiku –
filmēšana, montāža), iegūstot bakalaura grādu. Tad sāku strādāt Nodarbinātības valsts aģentūrā sabiedrisko attiecību nodaļā, dažādos laika posmos pildot gan mājaslapas redaktora, gan sabiedrisko attiecību speciālista pienākumus, vēlāk turpat darbojos projektā, kura ietvaros attīstījām brīvprātīgā darba tīklu Latvijā (izstrādājot platformu www.brivpratigie.lv), veicinot brīvprātīgā darba organizatoru un veicēju sadarbību. Tam visam paralēli darbojos Latgales reģionālās televīzijas paspārnē, veidojot ziņu sižetus par aktivitātēm Zemgales, Vidzemes un Kurzemes reģionā.
– Kādi ir izaicinājumi, strādājot televīzijā?
– Darbs televīzijā man ļoti patika un patīk arvien. Tagad to daru ļoti reti, jo nevaru darbus apvienot. Tā ir iespēja nemitīgi pilnveidot savas zināšanas par ļoti dažādām jomām. Ir bijusi iespēja veidot materiālus arī no Eiropas Parlamenta Strasbūrā un Briselē, doties uz Sanktpēterburgu. Tāpat bija iespēja piedalīties pirmās dokumentālās filmas „100 gadi esības vējos" – par simtgadniekiem – tapšanā, intervēt simtgadniekus. Sākot strādāt žurnālistikā, izaicinājums bija runas pilnveide. Krietnu laiku, apvienojot ar laikmetīgās dejas mākslas kursiem (ķermeņa stājas pilnveidei), pie skatuves runas pedagoģes Ainas Matīsas mācījos runāt.
Darbā Nodarbinātības valsts aģentūrā sapratu, ka darbs valsts pārvaldē mani saista, jo ir izjūta, ka tiek darīts jēgpilns darbs sabiedrības labā, izjūta, ka vari ietekmēt procesus, kas skar plašāku sabiedrības daļu. Varbūt tāpēc turpināju studēt Vidzemes Augstskolā un pērn ieguvu profesionālā maģistra grādu sabiedrības pārvaldes vadībā, padziļināti pievēršoties tieši pārvaldībai un komunikācijai valsts pārvaldē. Arī maģistra darbu rakstīju par jauniešu piesaisti darbam valsts pārvaldē, jo vēl arvien šis darbs nav prestižs jaunatnes vidū. Tiesa, arī atalgojuma sistēma nav motivējoša, taču es esmu pārliecināta, ka tieši jauni un entuziasma pilni prāti var ko mainīt līdzšinējā sistēmā. Cits jautājums – vai sistēma grib mainīties? Strādājot tajā, es par to šaubos arvien biežāk. Pēc maģistrantūras pabeigšanas mainīju darbavietu, turpinot darbu sabiedriskajās attiecībās, bet iekšlietu nozarē – Iekšlietu ministrijas Informācijas centrā, kura darbības mērķis ir veicināt noziedzības novēršanu un apkarošanu, sabiedriskās kārtības un drošības aizsardzību, izmantojot informācijas apstrādes un analīzes līdzekļus, kā arī nodrošināt Iekšlietu ministriju un tās padotībā esošās iestādes ar Eiropas Savienības prasībām atbilstošām operatīvo radiosakaru un privāto elektronisko sakaru tīklu sistēmām. Man šis ir liels izaicinājums, jo IKT joma līdz šim bijusi pavisam sveša, bet, piemēram, jau pirmajā mēnesī tev ir jāstājas TV3 vai LNT kameru priekšā un jāpauž iestādes viedoklis, piemēram, par kiberdrošības jautājumiem. Un nevienam nerūp, ka tu konkrēto jautājumu nepārzini. Ir ātri jākonsultējas ar speciālistiem un iestāde jāpārstāv. Ir interesanti, bet man vēl arvien ir grūti samierināties ar darbu noteiktā vietā līdz astoņu stundu garumā. Man ir nepieciešama kustība. Ja tā ar noteiktu regularitāti nenotiek, apmierinājums ar darbu ir viduvējs.
– Kustību tu gūsti pārgājienu ciklos „Iepazīsti, izzini un sajūti Latviju".
– Pārgājienu cikls „Iepazīsti, izzini un sajūti Latviju" tika aizsākts 2017. gada janvārī. Sākotnēji – ar vēlmi doties dabā kvalitatīvā kompānijā, iepazīstot Latvijas pagastu dabas un kultūrvēsturisko mantojumu. Tas dabas bērns jau, uzaugot laukos, nekur nezūd, un ar gadiem man vēlme pēc „Gribu ārā no pilsētas" tikai pastiprinājās. Tā arī radās doma par to, ka ir jāiepazīst mūsu skaistā Latvija. Pamatdoma ir, ka vietas izrāda un par tām pastāsta kāds cilvēks, kurš attiecīgajā vietā ir dzimis, audzis vai dzīvojis, respektīvi, lai mums nav tāds sauss google lasījums, bet stāsts ar pievienoto vērtību, piemēram, reāli stāsti no dzīves. Un izrādās, ka ir cilvēki, kuri ne tikai uzņemas stāstnieka lomu, bet vēlas iet un izzināt, pat ņemot vērā, ka mums nav gidu vārda klasiskajā izpratnē. Pārgājienu maršrutus un norisi plānoju pati – tam nav noteiktu kritēriju, skatos, lai ir interesanti pašai. Uzņemos arī gājienu vadīšanu. Man patīk arī fotografēt – iemūžināto publicēju savā pārgājienu lapā. Ir cilvēki, kuri, neraugoties uz sliktiem laikapstākļiem vai citiem gājienu ietekmējošiem faktoriem, nāk dabā. Nāk līdzi arī jaunieši, bērni, mājdzīvnieki. Man ļoti patīk iepazīt jaunus cilvēkus – iesaistās patiesi ļoti dažādi cilvēki. Un, ja nāk gājienā atkārtoti, ir liels gandarījums. Priecājos, ka arī mana mazā māsa un brālis ir aktīvi atbalstītāji un iesaistās pārgājienu ciklos. Ar ideju par pārgājieniem, sabiedrības iesaisti ne tikai gājienos, bet arī bezatkritumu dzīvesveida veicināšanā (zero waste – rādījām, kā var doties pārgājienā dabai draudzīgi) un kulturvēsturisko objektu sakopšanā (uzstādījām norādes, rīkojām atkritumu savākšanas talkas – pārgājienus) ieguvām Re:TV vides ideju konkursa „Es varu būt zaļš 2017" uzvarētāju titulu. To arī vēlētos mācīt ikvienam, kas dodas dabā, – ne tikai priecāties par skaisto dabas un kultūrvēsturisko mantojumu, bet arī nedarīt tam pāri, rūpēties par to, draudzēties ar to. Nodibināta arī biedrība (vēl gan aktīva darbība tajā nav sākta), un jācer, ka nākotnē tā būs iespēja izglītot un iesaistīt cilvēkus, rīkojot dažādas aktivitātes. Arī Madonas novada pagasti laika gaitā noteikti tiks iepazīti. Vienmēr aicinu tos cilvēkus, kuri grib dalīties ar savām zināšanām, to darīt un uzņemties dzimtās vietas izrādīt. Aicinu arī nākt pārgājienos, izkustēties, pavadīt laiku brīvā dabā un vienlaicīgi gūt jaunas zināšanas par skaisto un arī nezināmo mums apkārt.
Pirmkārt, visi zinām, ka fizisko aktivitāšu trūkums pazemina dzīves kvalitāti – veicina slimību rašanos, aptaukošanās problēmas (tagad tas ir īpaši aktuāli). Cilvēka attieksme pret aktīvu dzīvesveidu tiek veidota jau agrīnos gados, tāpēc būtiska ir tā loma gan ģimenē, gan skolā. To bērnu vai jaunieti izvest ārpus savas komforta zonas – ārā. Vai mēs sportojam, izpildot noteiktos normatīvus, vai fiziskās aktivitātes ieviešam kā neatņemamu dzīves sastāvdaļu? Galvenais ir atrast savu aktivitātes veidu – cits labprāt skrien, cits vingro, cits iet pastaigās. Un, ja vēl to var apvienot ar izglītošanos – manuprāt, izcili. Jāpiebilst, ka iešana uz veselību atstāj tikpat labu iespaidu, kādu nodrošina citas fiziskās aktivitātes. Un tā ir vispieejamākā aktivitāte, bezmaksas, 30-50 minūšu pastaiga ikdienā nemaksā neko. Pastaigām un lielākajai daļai pārgājienu nav nepieciešama nedz īpaša apmācība un fiziskā sagatavotība, nedz arī specifisks inventārs. Lai dotos pārgājienā, pietiek vien ar vēlmi aktīvi atpūsties.
Otrkārt, cilvēkiem, īpaši jauniešiem, tā ir iespēja solidarizēties, iekļauties sabiedrībā un veicināt labāku savstarpējo saprašanos un komunikāciju starp dažādām sociālajām grupām. Iespēja mainīt ierasto ikdienas vidi. Un varbūt kaut nedaudz attālināties no viedierīcēm, bez kurām neiztikt, bet kaut nedaudz samazināt to patēriņu, jo grūti ekrānā skatīties, ja ir jāskatās, kurp likt soli.
– Vai ikdienas skrējienā sanāk paciemoties arī dzimtajā pusē – Ozolos?
– Protams, uz Ozoliem braucu, jo tur aizvien ir manas mājas un dzīvo mana ģimene. Ar katru gadu arvien pieaug vēlme atgriezties – ja ne Ozolos, tad citviet, ārpus galvaspilsētas, noteikti. Nākotnē, ja darba iespējas būs atbilstošas, labprāt atgrieztos dzimtajā pusē. Pilsētā nekad neesmu jutusies ērti, man vēl aizvien ir grūti pielāgoties pilsētas straujajam ritmam. Laukos ir pavisam cits laika ritējums, liekas, ka diena ir par pāris stundām garāka. Tāpat laukos darbi ir sava veida meditācija. Kādreiz dārza vai citi darbi man nepatika, tagad, tos darot, es atpūšos, domāju, izbaudu. Ozolos dzīvo mana ģimene, tostarp dvīņi – mazā māsa un brālis, kuri man ir paši tuvākie cilvēki. Lai gan mums ir 17 gadu starpība, man viņi ir labākie draugi. Ceru, ka es viņiem arī.
Ozoli ir un, domāju, arī paliks sirdij tuvākā vieta visa mūža garumā. Ozoli ir manas mājas, un to nekas nespēs mainīt. Mani meži, pļavas, pakalni.
01.02.2019.