Lai piedalītos akcijā „Draudzīgais aicinājums" un atklātu virtuālo ekspozīciju „100 Madonas novada personības", 22. janvārī Madonu apmeklēja LR Valsts prezidents RAIMONDS VĒJONIS. Līdzīgi kā citās Madonas apmeklējuma reizēs Valsts prezidents veltīja laiku arī sarunai ar „Staru". Šoreiz – par aktuālo politikā un Latvijas simtgades noskaņām.
– Vai Madonas apmeklējums jums atmodina atmiņas no šeit pavadītā laika un vai saikne ar Madonu saglabājas arī ikdienā, veicot prezidenta pienākumus?
– (Smejot) Man joprojām pārmet manu izloksni, kas droši vien mani pavadīs mūžīgi. Katru reizi, apciemojot Madonu, uzjundī atmiņas. Arī šodien Madonas pilsētas vidusskolā, vērojot bērnu priekšnesumus, atcerējos sevi skolas laikā un kā uz skatuves ansamblī spēlēju ģitāru.
– Saeima pērn noraidīja jūsu likumdošanas iniciatīvu pārtraukt nepilsoņa statusa piešķiršanu Latvijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem. Kā vērtējat līdzšinējo Valsts prezidenta institūcijas sadarbību ar parlamentu un valdību gan šīs, gan citu iniciatīvu kontekstā?
– Šajā laika periodā cilvēki politiski kļuvuši daudz aktīvāki un savu nostāju, idejas cenšas paust ātrāk, nekā tas ierasti ir bijis priekšvēlēšanu laikā. Jau kopš pagājušā gada vasaras ir bijušas aktivitātes, kurām var piekārt priekšvēlēšanu birkas. Un šādu aktivitāšu nav trūcis daudzos jautājumos, ne tikai saistībā ar nepilsoņu bērniem. Manuprāt, tā ir kļūda, ka politiskās partijas ikdienā neskaidro savu politisko nostāju atsevišķos jautājumos, bet tikai epizodiski uzplaiksnī ar savu viedokli. Būtiski, lai partijām nostāja būtu stabila un nemainītos atkarībā no tā, kāda ir politiskā vide. Partijām jācīnās ne tikai par tām svarīgiem jautājumiem, bet lietām, kas nozīmīgas sabiedrībai kopumā.
– Jums pārmeta, ka, pirms nākt klajā ar iniciatīvu, neesat konsultējies ar koalīciju.
– Konsultācijas notika, taču mūžīgi konsultēties nevar – kādā brīdī jāpieņem lēmums un jāiet uz priekšu. Mani pārsteidza tas, ka dažas partijas pēdējā brīdī nolēca un mainīja savu sākotnējo viedokli un pozīciju. Piemēram, bija skaidrs viedoklis, ka nepilsoņu institūtam valstī ir jāpieliek punkts un tādēļ kādā brīdī arī jāizbeidz jaunu nepilsoņu veidošana. Taču, ņemot vērā priekšvēlēšanu gaisotni, par to tika aizmirsts, un sākās cita retorika. Diemžēl tāda ir politiskā vide, un risks, ka priekšvēlēšanu laiks ir bīstams jebkādām iniciatīvām, pastāv un pastāvēs arī turpmāk. Taču, neraugoties uz to, es vēlētos lauzt tradīciju, ka priekšvēlēšanu laiks tiek aizvadīts, vien gaidot vēlēšanas un neko nedarot. Ir parlamenta un pašvaldību vēlēšanas, un, ja katru reizi lēmumu pieņemšanu balstīsim, pieskaņojoties vēlēšanu ciklam, par plānveidīgu, mērķtiecīgu valsts attīstību runāt nevarēsim, jo viss notiks kampaņveidīgi.
Kā jau minēju, kādā brīdī ir jāpieliek punkts jaunu nepilsoņu atražošanai, taču mēs joprojām baidāmies, ka nepilsoņi varētu būt potenciāls apdraudējums Latvijas neatkarībai. Ja tā ir, tad, acīmredzot, esam kļuvuši bailīgi un neizlēmīgi. Manuprāt, nedrīkstam zaudēt to cīnītāja garu, kas mūsos ir iekodēts. Ja vēlamies, lai mums ir sava valsts, nedrīkstam būt gļēvi.
– Pagājušā gada rudenī aktualizējās skandāls saistībā ar subsidētās enerģijas ražotājiem, kas saņem OIK maksājumu. Valsts prezidenta paspārnē ir izveidota un darbojas Enerģētikas drošības komisija, kuras sagatavotā sākotnējā likumprojekta versija par jaunām subsīdijām tika vērtēta pretrunīgi. Vai, jūsuprāt, Latvija attiecībā uz atbalstu zaļās enerģijas ražošanai nav pieļāvusi kļūdas?
– Vēsturiski tika pieļautas kļūdas, un mēs vēl gadiem baudīsim šo kļūdu augļus – tas ir jāatzīst. Tomēr vienlaikus mums ir jānošķir vecās kļūdas no nākotnes redzējuma. Baidoties, ka kaut kas ne tā ir izdarīts, nedrīkstam apstādināt atjaunojamo resursu nozari, neļaujot tai attīstīties un nenodefinējot spēles noteikumus. Valsts prezidenta paspārnē darbojas komisija, kuras uzdevums ir piedāvāt dažādus rīcības variantus. Viens no tiem ir sniegt saprātīgu valsts atbalstu nozares attīstībai, kas bez atbalsta mehānismiem šobrīd arī citviet pasaulē nav iespējama. Vai tas ir OIK maksājums vai Eiropas Savienības līdzfinansējums dažādām aktivitātēm, to jau var vērtēt vēlāk, taču šajā brīdī mums jāmeklē risinājumi zaļās enerģijas ražošanas attīstībai. Pagājušajā nedēļā Eiropas Parlaments pieņēma enerģētikas likumprojektu kopumu jeb tā dēvēto „ziemas pakotni", kas nosaka, ka 30% no saražotās enerģijas jābūt atjaunojamajai. Mēs sakām, ka jau šobrīd Latvija šo normu izpilda, taču vienlaikus mums ir jādod savs ieguldījums, lai Eiropa kļūtu vēl zaļāka, un valdībai būs jāpiedāvā savi risinājumi.
– Kāds ir Latvijas potenciāls atjaunojamās enerģijas ražošanā, un vai mēs piedzīvosim brīdi, kad tās ražošana no subsidējamas kļūs par pašpietiekamu?
– Šī ir joma, ko Latvijā varam plaši attīstīt, jo tam ir ļoti piemēroti priekšnosacījumi, jāprot vien izmantot tās priekšrocības, ko sniedz dabas resursi un ģeogrāfiskais novietojums. Esmu dzirdējis viedokli, ka Latvijai būtu nevis pašai jāražo zaļā enerģija, bet tā jāpērk no citām valstīm. Tas nav pareizi, jo, ražojot enerģiju paši, spēsim sekmīgāk attīstīt arī citas ražošanas nozares un piedāvāt jaunas darbavietas.
Manuprāt, pašlaik maz izmantota ir iespēja elektrības patērētājam pašam ražot elektrību savās mājās un piedāvāt to kopējā tīklā. Apzinos, ka tas ir jauns, neierasts koncepts, kas saistīts gan ar pašiniciatīvu, gan daļēji ar risku, taču vienlaikus tas būtiski veicinātu nozares attīstību. Konkrētā jautājuma aktīvāka virzība gan saistās arī ar politisku izšķiršanos – vai mēs kā valsts esam gatavi noteikt šo ražošanas nozari par primāri attīstāmu un attiecīgi tajā investēt līdzekļus. Protams, tas nenozīmē, ka jārada tādas deformētas sistēmas kā OIK, Ekonomikas ministrijai bezatbildīgi dalot kvotas.
– Runājot par komisijām – kā vērtējat VDK dokumentu izpētes komisijas darbu?
– Uzskatu, ka ir palaista garām laba iespēja. Valdība lēma (un šāds lēmums ir jau sen), ka tā dēvētie čekas maisi ir jāatver. Zinot to, ka situācija padomju gados bija atšķirīga un ne visi, kas nonāca sarakstos, sadarbojās ar VDK, komisijas uzdevums bija veikt izpēti un skaidrot sabiedrībai, ka nevar tā vienkārši publicēt sarakstu bez komentāriem un gaidīt, ka sabiedrība būs pašattīrījusies. Aiz katra ieraksta ir konkrēts cilvēks ar konkrētu stāstu, un tas zinātniekiem ir jāizpēta. Daļa cilvēku, kuri atrodas sarakstos, ir miruši un vairs nevar sevi attaisnot, ja sarakstos iekļauti nepamatoti. Viņu publiskošana bez paskaidrojuma būtu ļoti sāpīga šo cilvēku piederīgajiem, kuri arī dzīvotu neziņā par to, vai viņu tuvinieks ir sadarbojies ar VDK vai arī sarakstos nonācis nejaušības pēc.
Kā jau minēju, valdības lēmums ir „čekas maisus" publicēt, taču, ja runā par veidu, kā tas darāms, komisija līdz galam nav savu darbu paveikusi – tā vietā vairāk konfliktēts ar Satversmes aizsardzības biroju, kam pārmest neko nevar, jo birojs vadās pēc tā, kas likumā ir noteikts. Es komisijas locekļu vietā droši vien būtu rīkojies citādi. Nokārtotu visas nepieciešamās formalitātes un ķertos pie dokumentu izpētes, taču tā ir bijusi komisijas izvēle, kā organizēt savu darbu. Līdz maija beigām tā vēl var paveikt lielu daļu no darba apjoma, un ceru, ka turpmākajos mēnešos zinātnieki arī nopietni strādās, pretējā gadījumā būs bijis bezjēdzīgi veidot šādu komisiju.
– Šis ir valsts simtgades gads, un mūsu saruna notiek laikā, kad pieminam 1991. gada janvāra barikāžu notikumus. Ar ko jums saistās abi šie notikumi?
– Abas tēmas pārklājas. Kā 20. janvārī, pieminot barikāžu notikumus, teicu Doma laukumā, tas bija laiks, kad nostāties plecu pie pleca un stāvēt par savu ticību brīvībai un idejai par neatkarīgu valsti. Pieļauju, ka daudziem cilvēkiem izjūtas par to, kā vēlāk veidojās mūsu valsts, saistās ar vilšanos, taču mums ir arī jāsaprot, kādēļ tas ir noticis, un pašiem aktīvāk jāiesaistās, lai kļūdas neatkārtotu. Manuprāt, pamatmērķis barikāžu laikā bija brīvas, neatkarīgas valsts atjaunošana, un tas tika sasniegts. Šobrīd esam vēl tikai sava valstiskuma ceļa sākumā, darāmā vēl ir daudz. Savas valsts atjaunošana manā skatījumā arī ir lielākais notikums, ko varam atzīmēt Latvijas simtgadē. Ja nespējam savā apziņā rast citus nozīmīgus brīžus, svinam valsts simtgadi kaut vai šī viena nozīmīgā notikuma dēļ. Pasaulē ir gandrīz 200 valstu, un Latvija ir starp tām. Daudzām skaitliski lielākām tautām nav savas valsts, tādēļ valsts pastāvēšanas simtgade ir liels sasniegums. Mums arī nevajadzētu aizrauties ar nemitīgu sevis pelšanu. Ir sliktais, un tas ir jālabo, taču nedrīkstam aizmirst arī par mūsu valsts un cilvēku panākumiem un sasniegumiem.
– Vai, svinot simtgadi, jāatzīmē arī okupācijas perioda notikumi?
– Latvijas simtgadi tieši tādēļ atzīmējam, ka 51 gadu no 100 bijām okupēti. Raugoties uz šo skaitli, redzam, ka brīvvalsts periods pagaidām ir nedaudz mazāks par nebrīves laiku. Okupācija ir neatņemama mūsu vēstures sastāvdaļa, taču svarīgi, ka neatkarība ir atgūta, un mums savu valsti jāturpina stiprināt un attīstīt. Latvija ir ilgdzīvotāja.
AGRA VECKALNIŅA foto
02.02.2018.