Klāt 5. oktobris, Skolotāju diena, kad ikviens – gan bijušais, gan esošais – skolēns ar labu vārdu piemin savus skolotājus. Sevišķi jau pēc skolas absolvēšanas tikai mēdzam patiesi novērtēt, cik daudz darba un rūpju mūsos ieguldījuši skolotāji.
Lubānas vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja AIJA ANDERSONE mācīšanas pamatus ņēmusi no savas kādreizējās latviešu valodas skolotājas Ļaudonas vidusskolā Aleksandras Zvaigznes, kas daļēji arī iedvesmojusi izvēlēties skolotājas profesiju. Savā ikdienas darbā skolotāja ne tikai māca obligāto literatūru un gramatikas likumus, bet cenšas arī ieaudzināt mīlestību pret valsts valodu, kultūru.
Jautāta, vai jau bērnībā izlēmusi, ka kļūs par skolotāju, Aija Andersone atbildēja: – Skolas laikā būtu gribējusi studēt medicīnu, bet Ļaudonas vidusskolā, kur mācījos, tolaik bija ļoti slikti ar fiziku. Tāpēc zināju, ka es šajā programmā nevarēšu iestāties. Pēc Latvijas Valsts universitātes absolvēšanas maz gan ko zināju par patieso pedagoga darbu, tādēļ pēc atmiņas strādāju tā, kā to bija darījusi mana latviešu valodas skolotāja. Pirmā darbavieta man bija Cesvaines novada Kraukļu skolā. Tur, savukārt, daudz mācījos no skolotājām Mariannas Zommeres, Alīdas Maliginas un Ainas Monakas. Bija skumji apmeklēt Kraukļu skolas „bēres" – slēgšanu, kur aizkustināja tas, ar kādām rūpēm skolotāji bija sakārtojuši kabinetus – gluži kā gatavotos kam gluži pretējam, skolas pieņemšanai. Laime nelaimē gan ir tā, ka kādreizējās skolas telpas nestāv tukšas – tur ir bibliotēka, kurā strādā mana kādreizējā skolniece Larisa, uz mēģinājumiem pulcējas folkloras kopa „Krauklēnieši". Saprotams jau, ka tur, kur bērnu nav, skola nevar pastāvēt, bet tāpat sāp sirds par mazajām lauku skolām. Visā Latvijā, arī Lubānas vidusskolā, skolēnu skaits tikai samazinās. Man kā latviešu valodas skolotājai sāpīgi noraudzīties arī, cik daudzi aizbrauc no mūsu valsts ar domu, ka šeit viņi vairs neatgriezīsies. Savā profesijā izjūtu misijas apziņu. Pasaulē taču ir miljoniem angļu valodas skolotāju, bet latviešu valodas skolotāju salīdzinoši ir pavisam maz. Tajā pašā laikā latviešu valoda nav mazas tautas valoda. Ir tikai aptuveni 100 valodu, kuru runātāju skaits ir lielāks par miljonu. Latviešu valoda ir šī simta skaitā. Tāpēc domāju, ka mūsu valoda nav uz izmiršanas robežas. Nupat žurnāls „National Geographic" tiek izdots latviešu valodā, šis žurnāls iznāk tikai 24 valodās. Apziņa, ka latviešu valodu vajag noturēt un kopt, palīdz strādāt un darboties.
– Daudz gan ir ticis runāts par to, cik latviešu valoda ir grūta, cik to sarežģīti iemācīties. Vai izjūtat šādu attieksmi arī savu skolēnu vidū?
– Cik vien varu, cenšos strādāt valodas kultūras kopšanā. Ir sāpīgi ieslēgt televizoru vai radio un klausīties, kā runā, piemēram, raidījumu vai pasākumu vadītāji. Kad skatos kādu televīzijas veidotu šovu, paņemu baltu papīra lapu un rakstu teikumus, ko skaista meitene, raidījuma vadītāja, citu pēc cita kļūdaini runā. Tās ir Dieva zīmes! Man šķiet, ka nebūtu tik grūti panākt to, ka cilvēks runā latviski pareizi. Šos pierakstus pārrunājam ar skolēniem, un jāteic, ka viņiem arī patīk kļūdas paanalizēt. Apbrīnoju sporta žurnālistus, kas runā gandrīz bez valodas kļūdām, tāpēc ar prieku skatos hokeju, futbolu.
Vismaz mūsu skolā jūtu, ka skolēnu attieksme pret mācībām ir kļuvusi nopietnāka, iespējams, tieši pārciestās finanšu krīzes iespaidā. Skolēni saprot, ka izglītībai ir liela nozīme nākotnes karjerā, varbūt viņi redz, ka mazinās izglītības pieejamība. Tas ir visa mūsu skolas kolektīva nopelns, ka jauniešu mācīšanās procesā vērojami uzlabojumi.
– Kā ir ar cieņu pret skolotājiem?
– Pret sevi neesmu jutusi necieņas izrādīšanu no skolēnu puses. Varbūt ir bijuši pāris tādi precedenti, bet Lubānas vidusskolas audzēkņi ne tikai pret mani, bet pret visiem skolotājiem tomēr izturas ar cieņu. Šogad pirmo gadu darbojas skolotāju un skolēnu ētikas kodekss, kas tika izstrādāts skolotāju pedagoģiskās padomes sēdē direktores vadībā. Tas ir salicis daudzus punktus uz „i". Manuprāt, no daudziem konfliktiem ar skolēniem tieši par atzīmju likšanu esam spējuši izvairīties arī tāpēc, ka daudz strādājam pie tā, lai bērni mācītos paši savu darbu vērtēt. Piemēram, pēc domraksta uzrakstīšanas skolēnam darbs jānovērtē vairākās pozīcijās: tēmas izpratne, gramatika un tamlīdzīgi. Blakus skolotājs liek savu vērtējumu, ko skolēns var salīdzināt. Tas viņos veicina izpratni.
– Jums tuva ir literatūra, bet cik ļoti to mīl jaunā paaudze?
– Manā mācību priekšmetā sāpīgākais, bet ar to arī jārēķinās, ka šī ir post-Gūtenberga ēra, kad bērni lasa un lasīs arvien mazāk. Viņiem ir daudz citu informācijas ieguves avotu. Tas reizēm liek aizdomāties, kā tad strādāt literatūras stundās. Mani iepriecina šā gada jaunums, ka Lubānas bibliotēkā darbojas „Vecāku žūrija", kad arī vecākiem ir iespēja izvēlēties 5 grāmatas, tās izlasīt un novērtēt. Citādi reizēm uz skolu atnāk mamma un teic – mans bērns nelasa. Kad pajautāju, ko viņa pēdējā laikā izlasījusi, izrādās, ka viņai tam nav laika. Tā, protams, daudziem strādājošiem vecākiem ir, bet īstenībā jau, ja bērns redz, ka vecāki lasa, arī viņš, visdrīzāk, lasīs.
Man vispār ļoti atzinīgi vārdi jāteic par mūsu bibliotēku, jo bērnu literatūras nodaļas vadītāja Biruta Ēķe daudzus gadus iesaista bērnus „Bērnu žūrijā", un bērni pie viņas arī nāk, grib lasīt. Ir izveidota arī „Jauniešu žūrija", kurā var piedalīties vidusskolēni. Uz vietas tiek organizēti Grāmatu svētki un citas aktivitātes – kad vien varu, cenšos skolēnus aizvilināt uz bibliotēku, ar grāmatām saistītiem pasākumiem. Ļoti jauks pasākums bibliotēkā ir bijis ar rakstnieci Annu Skaidrīti Gailīti, kad bija sanākuši daudz jauniešu un uzdeva patiešām inteliģentus jautājumus, kas patīkami pārsteidza arī rakstnieci. Vidusskolēnus ieinteresēja arī Aleksandras Jolkinas grāmatas „Piesmietā Misis Eiropa" prezentācija, kas viņiem lika aizdomāties – cik viegla patiesībā ir šī „vieglā nauda" par fiktīvajām laulībām?
– Kuri literatūras darbi jums pašai ir tuvākie?
– Man ļoti mīļi ir Rūdolfa Blaumaņa darbi. Par tiem esam stundās rīkojuši literārās tiesas, vērtējot personāžu rīcību. Jūtu, ka Blaumaņa darbus skolēniem arvien vēl patīk lasīt. Tāpēc mana sāpe ir, ka mūsdienās vairs nerodas tādi literārie darbi, par kuriem patiešām varētu teikt, ka tie ir kvalitatīvi, ka tos arī pēc daudziem gadiem lasīs.
– Ar ko patīk aizrauties brīvajā laikā?
– Uzreiz jāatzīst, ka es ļoti daudz lasu. Lubānas bibliotēkā darbojas viens no vecākajiem lasītāju klubiem Latvijā „Lubānieši", ar ko tiekamies interesantos pasākumos. Vēl man ļoti patīk teātris. Jāteic paldies Degumnieku pamatskolai un īpaši Skaidrītei, kas, ja uz kādu teātra izrādi dodas, paziņo arī man un ņem līdzi. Nupat bijām Valmierā uz „Zojkina kvartira", Madonā – uz „Bezkaunīgajiem večiem". Teātris ir mana lielā mīlestība. Patīk arī kino – ar skolēniem bieži skatāmies latviešu filmas bibliotēkā, kamēr vēl rīkoja jaunāko filmu seansus Lubānā, gāju arī uz tiem. Savulaik pāris gadu esmu vadījusi skolas teātri, bet tagad to veiksmīgi vada Ilze Kraukle. Prieks, ka viņa, mana bijusī skolniece, ir arī režisore Lubānas teātrī, organizē dažādus interesantus pasākumus. Ļoti patika viņas iestudētā luga „Skroderdienas Silmačos". Man dzīvē ir bijusi izvēle pievērsties teātra kritikai, bet apdomāju un sapratu, ka kritiķim izrāde ir jāgraiza. Tā jāskatās vairākas reizes un jāpasaka arī kādi rūgti vārdi, bet es teātri sev gribēju saglabāt kā brīnumu.
Visspēcīgākais iespaids ir bijis par liepājnieku izrādi „Hanana" (režisors Dž. Dž. Džilindžers). Esmu strādājusi palīgskolā Valmierā, kas bija pamatīga dzīves skola. Izrādē biju pārsteigta, cik precīzi aktieriem izdevies atainot cilvēkus ar garīga rakstura traucējumiem.
– Esat strādājusi gan Cesvainē, gan Valmierā. Kā nonācāt Lubānā?
– Lubānas vidusskolā strādāju kopš 1983. gada 1. aprīļa. Pēc Kraukļu skolas strādāju internātskolā Valmierā, tad – Cesvaines vidusskolā. Tur gan man gāja kā pa celmiem, tie bija mani pirmie vidusskolēni, kuri laikam jau neko daudz neiemācījās. Kā jau mēdz teikt par pirmajiem kucēniem. Iemācījusies strādāt vidusskolā, atnācu uz Lubānu un tā arī te paliku. Jau pirmajā reizē, kad izkāpu Lubānā, sapratu, ka šeit ir jāpaliek. Pat nezinu, kas mani te tik ļoti savaldzināja. Bet tagad zinu, ka Lubānas cilvēki ir lieliski, atsaucīgi, sirsnīgi un enerģiski. Šeit esmu jutusies kā uz viļņa, strādājot par literatūras skolotāju, jo savus dzejoļus sāka rakstīt Miķelis Gruzītis, izrādījās, ka Evas Mārtužas dzejoļu autore ir Broņislava Martuževa, tad Lubānas vidusskolas absolvente Kelīna Klāna sāka rakstīt romānus. Viss nemitīgi notika literatūras, kultūras dzīvē. Tās joprojām ir ļoti aktīvas jomas Lubānā, kam cenšos tikt līdzi un iesaistīties.
Autore: LAURA VOITIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto