RENĀRS SKRINDA (27), stāstot par to, kā senāk gandrīz no nekā pratis izgatavot noderīgas lietas, smaidot saka, ka jūtas kā "šamanis". Savās mājās Lubejā, Liezēres pagasta "Zvirgzdiņos", mums demonstrē vairākus senos koka darbarīkus, liek lietā arī karjerā atrasto mālu un izrāda daudzos dzelzs priekšmetus un amata rīkus ar senu vēsturi. Viņa galvenā nodarbošanās ir metālkalšana. Rijā iekārtotajā smēdē jūtamies kā senlietu muzejā, un to, kā notiek kalēja darbs, varam tikai iztēloties, skatoties uz ēzi, laktu, dažāda izmēra veseriem un citiem kalēja amatam piederīgajiem dzelžiem. Smēde daudziem ir nezināma pasaule, nesen to iepazina arī nometnes "Amatiem pa pēdām" dalībnieki, ciemojoties "Zvirgzdiņos".
Aicināju Renāru uz sarunu ne tikai par viņa reto nodarbošanos, bet arī par dzīvi laukos, izdzīvošanas prasmēm un atziņām, dzīvojot saskaņā ar dabu.
– Kas tev ir "Zvirgzdiņi"?
– Tās ir manas dzimtas mājas. Te esmu dzīvojis, uzaudzis, no šejienes devies uz Kusas pamatskolu. Līdz autobusa pieturai mērojis 3,5 km, tālāk – ar autobusu. Kājām ir staigāts daudz – uz Lauteri vien ir kādi 12 km. Varbūt pilsētniekiem tie attālumi liekas šausmīgi, bet paši taču pilsētā noiet kājām lielus gabalus. Vien pilsētā, kur visu laiku kas mainās, liekas, ka nav tālu, bet laukos ir vienveidīga apkārtne – ceļš, mežs, pļavas.
– Atklāj, kā tu izvēlējies tik retu amatu?
– Kad palīdzēju pie dekorāciju veidošanas filmai "Likteņa līdumnieki", sastapu kolēģus, kas deva ierosmi profesijas izvēlei. Pēc Kusas pamatskolas beigšanas aizgāju mācīties uz Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolu, kur mācījos Metālizstrādājumu dizaina nodaļā. Pēc tam Madonā atvēru savu ofisu, kur piedāvāju rotu remonta pakalpojumus. Taču pilsētā man nepatika uzturēties. Kādu brīdi tur padzīvojis, pabraukājis turp un atpakaļ, sapratu, ka tas galīgi nav tas, ko gribētu darīt. Pastrādāju arī par metālapstrādātāju, vajadzēja remontēt iekārtas, izgatavot, metināt. Nepatika, ka ir jānostrādā no viena laika līdz otram, jāatrodas vienā un tajā pašā vietā – tas atkal negāja kopā ar manu būtību. Termiņi jau ir vienmēr un visur, bet, zinot, cik ilgā laikā varu pasūtīto izpildīt, varu strādāt vai naktī, vai no rīta – kad pats gribu. Esmu pats sava laika noteicējs ar brīvo šamanisko attieksmi. Mājās biju strādājis arī iepriekš, bet aktuālāk tas ir beidzamos pāris gadus. Radās ideja, ka ir jāizveido sava darbnīca; vietu, kur kādreiz bija vecā rija, izmēzu, lai varētu izveidot savu smēdi. Vēlos, lai smēdē saglabātos senā aura, vecais stils, tāpēc arī daļa ir seno autentisko instrumentu. Tagad te ir vieta, kur varu savienot savu hobiju ar darbu.
– Ja tevi sauc par kalēju, vai tas nav par prastu? Varbūt esi metāla dizainers?
Tā īsti neesmu sapratis, kas esmu. It kā varētu teikt, ka rotkalis, bet profesija, ko mums mācīja, ir plašāka – iegūtā specialitāte ir "Metālizstrādājumu dizaineris". Mums bija ne tikai darbs ar rotām, arī melnie metāli un dažādi kalumi. Diplomdarbam kalu vārtus Rēzeknes mākslas namam. Man patīk strādāt ne tikai ar dzelžiem, reizēm uznāk luste kaut ko pastrādāt ar koku, ar dabas materiāliem, akmeņiem – ar visu, kas atrodams dabā un ko var izmantot kā materiālu. Var arī no bērza tāss veidot pinumus, pat traukus, ar egles sakni ko sašūt u. tml. Ar materiāliem ir tā, ka cilvēki pērk visu, kas ir reklāmās. Ir tendence veidoties patērētāju šķirai, kam visu laiku vajag ko jaunu, bet veco izsviež. Uzskatu, ka vajadzētu izmantot visu, kas ir apkārt. Vecos dzelžus arī var otrreizēji pārstrādāt, liels resurss ir dabas materiāli, un tad ļoti maz vajadzētu ko jaunu. Cenšos izmantot to, kas ir, gan pārtaisot, gan radot ko pavisam jaunu. Smēdē nekas nav pabeigts, viss atrodas procesā. Visu nepieciešamo esmu pats sameklējis, arī karstuma avotu uzmūrējis. Darba rīki, instrumenti, dažādi krāmi no seniem laikiem ir savākti, braukājot pa tirgiem, pēc iespējas lētāk nopērkot. Tas, kas citam nešķiet nekāda vērtība, man ir labu labais. Ir jau arī man jaunāki instrumenti, bet vērtīgāki noteikti ir senie amata rīki, ar ko jau simt gadu ir strādāts un vēl tikpat ilgi varēs strādāt. Citi jau smejas: ja kādu lietu neņemšot pat metāllūžņos, man tā noteikti noderēšot otrreizējai pārstrādei. Praktiski jebko var pārtaisīt par sadzīvē noderīgu mantu, instrumentu vai dizaina objektu.
– Vai darbā vadies pēc iedvesmas?
– Tas ir atkarībā no tā, ko kuram vajag. Gatavoju rotas, dizaina priekšmetus, visu ko. Ir klasiskie juvelierdarbi un rotu kalšana, kas ir specifiski. Rotu kalšana notiek no viena gabala, bet juvelierdarbi – no dažādām sastāvdaļām. Piemēram, šis gredzens –
no 10 dažādām daļām, ieskaitot akmeni. Ar šādiem darbiem var aizrauties. Top rotas arī rekonstrukcijai. Patlaban dažas ir no 8. gadsimta. Vēstures rekonstrukcija ir vēstures dvesma mūsdienās – ietērpšanās senajos tērpos, rotās, piedalīšanās pasākumos pilskalnos. Arī man beidzamajos gados ir gadījies aizbraukt uz šādiem pasākumiem, bet gribētos vairāk. Reizēm vajag arī sevi piespiest kaut ko pabeigt. Ja ir pasūtījuma darbi un cits, kas patīk vairāk, vispirms ķeros pie tā, kas patīk. Citrreiz ir otrādi – vispirms paveicu obligāto, bet patīkamo atstāju saldajam ēdienam. Strādāju ar prieku, esmu laimīgs, ka daru to, kas patīk. Tagad neesmu koncentrējies uz izstādēm, varbūt pa ziemu varētu kādu produkciju saražot arī tām.
– Kas ir tas, kāpēc izvēlējies dzīvot laukos?
– Tā ir vide. Pilsētas nepatīk – tur varu uzturēties īsu brīdi. Kad mācījos Rēzeknē, vajadzēja tur padzīvot ilgāk, tad jau pēc nedēļas brīvdienās devos uz laukiem, arī ciemos uz Latgali. Domāju, ka daudziem cilvēkiem saistībā ar dzīvi pilsētā ir bloķēta vēlme atrasties pie dabas. Esmu laimīgs – man daba ir visapkārt.
– Esmu dzirdējusi, ka tavs dzīvesveids saistīts arī ar izdzīvošanas prasmju apgūšanu, nometnēm mežā u. c.
– Jā, ir bijusi tāda lieta. Tas viss ir izveidojies pats no sevis – gan saistībā ar zemessardzi, gan ar draugiem, kas apgūst izdzīvošanas apmācību, un katru reizi var gūt jaunas zināšanas un idejas. Ik pa laikam eju mežā. Mana atziņa – cilvēks var pārtikt no tā, ko dod daba. Ja kāds ir pieradis pie pilsētas dzīves, tad mežā pirmajā laikā jutīsies slikti, bet ir tādi, kas aizraujas ar svaigo produktu ēšanu, un viņi pārsvarā iztiek no tā, kas ir apkārt. Vasarā vispār nav problēmu, jo mežā ir ogas. Eksperimenta kārtā esmu arī zaru būdā gulējis, ar kramu uguni uzšķīlis, jo gribējās izjust, kā tas ir. Mūsu senči tālā pagātnē tā dzīvoja, jo nekā nebija – mazliet kaut ko izaudzēja, kaut ko noķēra upē vai nomedīja dabā. Kādreiz jau laukos dzīvoja mājās kopā ar saviem mājdzīvniekiem –
apmēram tā, kā mēs ar suni un kaķi. Arī kartupeļi nav nemaz tik sen ienākuši pie mums, tāpēc ir alternatīva izmantot augus un saknes, kas ir dabā.
– Vai esi pabijis arī ārzemēs?
Jā. Esmu ārzemēs gan pastrādājis, gan kādu īsāku laiku padzīvojis. Ir diezgan daudz kur būts, pats smejos, ka esmu pabijis no Berlīnes līdz Staļingradai. Bija interesanti Zviedrijā, kur man ļoti patīk daba, akmeņainā vide. Var veidot no akmeņiem skulptūras. Arī pie manas mājas ir vienkārša skulptūra – akmeņi un divi zirga rati.
Pateicoties internetam, mani pazīst ne tikai Latvijā, arī ārzemēs.
28.07.2017.