Atpakaļ uz dzimto Madonas pusi pēc studijām AGNESE MEDENE ar vīru pārcēlās pirms deviņiem gadiem, gaidot pirmdzimto Madaru. Madonā ģimene sakuplojusi – deviņgadīgajai Madarai nu ir brālis Roberts (janvārī būs 7 gadi), māsas Estere (4 gadi) un Simona (2 gadi). Agneses galvenais darbs ikdienā ir būt mammai, jo, kā viņa atzīst – bērni tik ātri izaug, ka jābauda katrs kopā pavadītais brīdis. Un to ģimene cenšas darīt aktīvi, izmantojot lauku vides dabiskumu un mazpilsētas sniegtās iespējas.
Agnese uzaugusi Lubānā kopā ar trim vecākajiem brāļiem. Tomēr tā neesot bijusi apzināta doma arī pašai veidot kuplu ģimeni. – Patiesībā viss ir vienkārši – piedzima Madara, un iepatikās šī lieta (smejas) – bērniņi. Visi bērni ir mierīgi, tas laikam arī daudz ko nospēlē. Nebija pārāk daudz negulētu nakšu ar raudāšanu, tfu, tfu, tfu – arī ļoti neslimo. Laba un viegla pieredze, – viņa teic.
– Varam tikai priecāties par kuplu un darbīgu ģimeni savā novadā; lauki tomēr sirdij bija tuvāki?
– Ar vīru iepazinos Jelgavā, kad studējām (Agnese studējusi Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē. – Aut.). Nekad mums liela pilsētas kņada nav patikusi; arī vīrs tagad, ja nākas uz Rīgu braukt, pēc tam atgriežas nīgrs. (Smejas.) Diez vai, dzīvojot Rīgā, mēs tik kuplu ģimeni varētu atļauties. Ik solī, kur gribi iziet, Rīgā uzreiz ir jāmaksā. Te man patīk – varam aiziet vienkārši nošļūkt no kalniņa, aiziet paslidot, pagājušajā gadā visiem sapirkām slēpes. Braucam gan uz Lubānas trasi, gan Smeceres sila trasi slēpot; vasarā tā ir peldēšana. Tāpat ejam pirtī, ļauju dzīvoties pa sniegu. Man pašai nepatīk mājās sēdēt, tāpēc aktīvi dzīvojamies pa āru, apmeklējam pasākumus, izklaides.
Praulienas pagastā mums ir lauki, tur šobrīd ceļam māju. Katru dienu turp braucam, bērni var izskrieties. Pagaidām ir maza būdiņa, kur var uzvārīt kafiju, sasildīties, un pamazām top māja. Vīra vecākiem bija zeme, sākumā tur audzēja kartupeļus, Rūdolfs pabeidza Latvijas Lauksaimniecības universitāti, sāka domāt, ka ar šīm platībām kaut kas jādara. Nopirka gaļas liellopus, šobrīd zemnieku saimniecībā "Kalna Rubeņi" ir kādas 100 galvas. Protams, liels paldies par dažādu projektu atbalstu lauksaimniekiem, bez tā būtu ļoti grūti. Vīrs aktīvi tika meklējis iespējas, lai varētu, piemēram, tehniku iegādāties, uzcēla angāru, tagad top gaļas pārstrāde – būs vītinātās desas iekārtas, aukstumkameras, decembrī projekts jānodod. Tā mūsu ģimenei būs jauna nodarbe; kā vīrs smej, man darbavietu uztaisīja. (Smejas.) Viņš ir mednieks, ir arī medījumu gaļa – arī tā kaut kur jāliek.
– Ar to saistībā arī tiki studējusi?
– Jā, pabeidzu pārtikas tehnologus. Studiju gados paspēju tikai pastrādāt par viesmīli Rīgā. Kad paliku stāvoklī, pārvācāmies uz Madonu; starplaikā starp bērniem esmu strādājusi "Smeceres krogā", viesnīcā "Jānis". Deviņus gadus man visu laiku kāds zīdainītis bijis rokās auklējams, tagad jauns dzīves cēliens priekšā. Šo to no receptēm jau apgūstu, esmu izgājusi kursus minimālās higiēnas prasībām uzņēmumos. Arī no medījumu gaļas, protams, top dažādi ēdieni; nav nekas tik sarežģīts. Ikdienā esmu saldummīle, arī vīram un bērniem garšo; uz svētkiem vienmēr cepu kūkas, tortes, jo tās, kas ir veikalos, negaršo.
Paldies vīram, ka mums ir varējis būt šāds ikdienas modelis, jo bērni tik ātri aug, iespēja ar viņiem izbaudīt laiku, redzēt, kā aug, kļūst par personībām, ir nenovērtējama. Apbrīnoju vīra gribasspēku, cīnīties par laukiem, viņš man ir liels malacis.
– Kā saprotu, jūsu brīvo brīdi varētu raksturot – deju solis pa dzīvi?
– Jā, dejoju jau no 3 gadu vecuma, tātad stāžs ir 30 gadi. Mamma mūs ar brāli, kurš gadu par mani vecāks, aizveda uz dejām; tā mums abiem dejošana sirdī palikusi. Brālis palika Jelgavā, viņš tur vada vidējo deju kolektīvu "Kalve", studiju laikā arī kopā tikām dejojuši. Man pauzes dejošanai ir bijušas tikai uz bērnu dzimšanu; dejoju pat līdz 5. grūtniecības mēnesim, un piecus mēnešus pēc dzemdībām pamatā biju jau atpakaļ uz mēģinājumiem. Labi, ka vīrs vēl palaiž mani uz mēģinājumiem, koncertiem. Kad mazos baroju, bieži vien ņēmu arī līdzi – Robītis negribēja mājās bez mammas palikt, Simona ir kovida bērns, kā es smejos, bet arī Esteri ņēmu līdzi sestdienās uz koncertiem, kulisēs, ģērbtuvēs, kaut kur. Dažkārt nāk arī citu dejotāju bērni, ja nav, kur atstāt, vai grib mammām, tētiem līdzi uz mēģinājumiem. Vienreiz kaut kā sakrita, ka mēs vairāki paņēmām bērnus līdzi, bija kādi 8-9, tad gan, protams, tik daudzi kopā nemāk klusi uzvesties, Rudītei bija grūtāks mēģinājums. (Smejas.)
– Nupat saņēmi TDA "Vidzeme" apbalvojumu kā vērtīgākā dejotāja.
– Šāds apbalvojums radies pirms kādiem četriem gadiem – ļoti patīkami, ka kolektīvā tevi pamana. Gan dejoju, gan esmu kasierīte, vācu naudiņas, kad vajag, bieži vien WhatsApp paskubinu, lai nāk uz dejošanu, vīriešiem jau biežāk ar to pieklibo.
– Kādas vēl aktivitātes aizrauj; kādas bērniem parādās intereses?
– Pati vienu brīdi ļoti aktīvi skrēju, pat pa 10 kilometriem pēc Simonas piedzimšanas. Tad man apnika, pareizāk sakot, nepatīk pa sniegu skriet; šobrīd vingroju no youtube pieejamajiem video. Katru dienu 40 minūtes. Tas ir laiks sev. Kā bērni ir pa māju, tad reizēm arī viņi pievienojas. Tā kā tagad ir Ziemassvētku brīvlaiks, bērniem dodu divas nedēļas brīvas, arī vasarā dzīvojam pa mājām. Kamēr es varu un ir iespēja, ļoti vēlos pēc iespējas vairāk laika pavadīt kopā, jo viņi tik ātri izaugs lieli.
Lielā meita pati tagad aizrāvusies ar dejām, tas ir arī viņas hobijs. Dejo pie Guntas "Pipariņos", gāja arī uz baletu, mūzikas, mākslas skolā, bet tas tā neaizrāva. Puikam ir futbols, jo arī vīrs futbolu spēlē, vien pēdējos gadus vairs tam neatliek laika. Jaunākajām meitām intereses vēl tikai veidojas, Estere šķiet mākslinieciska, interesē viss radošais, zīmēt, līmēt.
– Mammai samenedžēt bērnu pieskatīšanu ar savām interesēm – atkarīgs no pašas enerģiskuma, attieksmes?
– Visur kur ar saviem bērniem esmu bijusi, tik somas līdzi un bērni padusē. Tāpēc, ka pati gribu, un neesmu mājās sēdētāja. Daudzi jau teic – kad bērni piedzimst, dzīve apstājas, bet, manuprāt, tas ir stereotips. Ja bērns slimo, protams, tad nekur netiec. Bet, tā kā viņi mums ir veselīgi, viena pati ar viņiem braucu pat uz Rīgu, izklaidēm, visur kur. Arī koncertos viņi ir bijuši. Nupat pēdējā deju koncertā vīrs palika mājās ar mazāko, bet pārējie trīs vieni paši koncertā pirmajā rindā nosēdēja. Tas viņiem dzīves rūdījums. (Smejas.)
Bet mums ļoti arī vecmammas palīdz. Nupat novembrī bijām astoņas dienas tikai ar vīru ceļojumā – Ēģiptē. Tas mums pa ilgiem laikiem bija tāds pirmais ceļojums divatā.
– Un kādi iespaidi?
– Ēģipte bija mans bērnības sapnis. Tieši piramīdas. Iespēja ielīst tajās, redzēt īstas mūmijas, tuksnesi – wow! Bet arī kultūršoks, jo tur ir krietni netīrāks un nabadzīgāks; to redzot, novērtē Latvijas tīrību un pārbagātību. Pirmo reizi ēdu balodi, kas viņiem tāds tradicionāls ēdiens. Pirmo reizi ar Rūdolfu nirām – bija liels uztraukums, bet izjūtas – super!, un skaistums – vienkārši kaut kas neatkārtojams. Esmu siltummīle, tāpēc novembrī tur izbaudīt +28 grādus bija lieliski. Bet atgriežoties tieši 18. novembrī, kad Latvijā bija sasnidzis, gan bija šoks. (Smejas.)
Bērni palika mājās, ar vecvecākiem. Liels paldies gan maniem, gan Rūdolfa vecākiem, kuri piekrīt pieskatīt bērnus arī ikdienā. Vīrs kā lauksaimnieks bieži vien nevar pats pieskatīt, ja man ir koncerti, – lauksaimniekam jau noteikta darba laika nav. Tad nu uz maiņām mani vai vīra vecāki ar pieskatīšanu palīdz. Rūda mamma dzīvo tepat, pretējās durvīs, bērni, kad sagrib, vakarā paši paprasās ciemos. (Smejas.)
– Noteikti arī svētkus svinat kopā visa plašā ģimene?
– Mums ir lieliskas attiecības, bieži satiekamies, arī svētkus svinam kopā, bieži braucam uz Lubānu. Vecākais brālis izremontēja otras vecmammas māju Lubānā; kā ir iespēja, tā ar ģimeni tur brauc. Tagad arī, divas nedēļas uz skolēnu atvaļinājumu šurp atbrauca, Vecgadu svinēsim kopā. Kad sabrauc visi ar bērniem, arī Ziemassvētkos bijām, ir pilna māja. Uz Ziemassvētkiem vai gada nogalē mums ar brāļiem ir tradīcija aiziet nopeldēties, ikdienā gan neesam roņi.
– Ar kādām domām sagaidīsi Jauno gadu, un kāds skats tālākā nākotnē, ņemot vērā arī šobrīd valdošo nestabilitāti valstī un pasaulē?
– Cenšos pārāk tālu nedomāt; vīrs par saimniecību galvenais domā, lai būtu, ko atstāt bērnu labā, ja nu kas. Cenšos būt pozitīva; daudzus šobrīd biedē, kas tālāk notiks. Bet uzskatu, ka dažkārt jādzīvo vienkārši šodienai, šim brīdim. Mēs tāpat nezinām, kas notiks. Ja skrienam kaut kā nezināmā vārdā, bet neizbaudām šodienu, šo brīdi, no tā nav jēgas. Būs labi! Man ir lieliska ģimene, galvenais, ka esam veseli, pašiem tikai jādarbojas, un būs labi.
30.12.2022.