JĀNIS KEBBE mūs sagaida savās mājās Vestienas pagastā, jo jau gadu ir pensijā. Ģimenes mīluļi suņi ir iespundēti istabā, lai ciemiņiem neuzmācas. Apsēžamies pie lielā virtuves galda un, malkojot kafiju, pārrunājam neseno gada balvas pasniegšanas pasākumu meža nozares ļaudīm. Daudzi jau pauduši izbrīnu, ka no Madonas novada vien trim laureātiem esot piešķirti zelta čiekuri: Guntim Ezim un Mairitai Bondarei – mazie čiekuri, bet Jānim Kebbem par meža ilgtspējīgu attīstību – lielā "trofeja". Savukārt mēs esam pārsteigti, ieraugot, ka balva – "Zelta čiekurs" – patiesi ir tik iespaidīga un sver kādus 5 kilogramus.
Kad vaicāju, kur ir tās zelta priedes sēkliņas, viņš nosaka, ka tās ir jāmeklē pašam. – Kad aizbraucu uz mežsaimnieku semināru Jūrmalā, Majoros salasīju čiekurus, pārvedu mājās, sēkliņas izsēju mežā, un – arī pašam par pārsteigumu – priedītes aug. Tagad varu teikt, ka arī manā mežā aug "Raiņa priedes".
– Vai ir zināms, kas jūs izvirzīja gada balvai "Zelta čiekurs"?
– Kopš pirmsākumiem darbojos privāto meža īpašnieku biedrībā "Vidzemes augstienes meži", ko koordinē Biruta Nebare. Te noteikti ir jūtams arī Birutas "pirksts". Protams, meži, kas ir "Briedēniem", savulaik ir saņēmuši PEFC sertifikātu. Lai iegūtu šo sertifikātu pēc PEFC Latvijas shēmas, ir jāievēro standartu prasības, daudzi likumi, MK noteikumi un kvalitātes standarti.
Rīkojam meža īpašnieku sanāksmes, notiek praktiskie semināri, daži par meža kopšanu ir bijuši arī manā īpašumā. Arī pats braucu pie meža saimniekiem, biju saimniecībā pie "Zelta čiekura" nominanta Raimonda Klepera, arī Jūrmalas pusē. Dzīvoju līdzi visam, kas nozarē notiek, un nepārtrauktajā mežsaimniecībā ir jāzina daudz. Mūsu pusē jau vētras postījumi nav tādi, kā Madonā. Varu lepoties ar savām eglēm, ar bērzu birztalu. Protams, izgāztajos mežos daudzi domā tikai par šodienu – kā vairāk koku dabūt nost. Ir, kas pārdod gan mežu, gan zemi. Uzpircēji tiek klāt gan bērniem, gan bērnubērniem, kas saka vecākiem, ka viņiem vajag mašīnīti, lai tikai pārdod kokus. Esmu dzirdējis pārmetumus – ko skrienu un stādu mežu, vai man vecāki iedeva rokās ko gatavu? Latviešiem mežs, zeme un ūdens ir pamatvērtība, un iekarot Eiropu varam tikai ar to, ka ražojam kvalitatīvu preci.
– Kā esat izvēlējies savu profesiju?
– Mācīties uz Rankas profesionāli tehnisko vidusskolu aizgāju tāpēc, ka gribēju kļūt par mednieku. No kurienes šī vēlme? Izlasiet "Meža Avīzi", varbūt taps skaidrāks. Par dabu daudz lasīju un interesējos skolas laikā, man kā bērnam viss aprakstītais iespiedās dziļi atmiņā. Daba ir bijusi ļoti mīļa jau kopš bērnības. Rankā mācīja meža apsaimniekošanas meistarus. Piecus gadus nomācījos un skolu beidzu ar ļoti labām sekmēm, biju grupas vecākais. Var teikt, ka reizē gan ieguvu profesiju, gan iekļuvu medniekos. Ar savu profesiju varēju strādāt mežsarga darbu. Toreiz jaunos speciālistus norīkoja darbā pēc valsts sadales. Mana pirmā darbavieta bija Inčukalna MRS. Siguldas apkārtnē nostrādāju astoņus gadus. Biju jauns puisis, bet vilka atpakaļ uz Madonas pusi. Tiku Vestienā, sāku strādāt par mežsargu. Arī sievu Dainu sastapu Vestienā.
– Kādas ir attiecības ar mednieku kolektīviem?
– Strādājot par mežsargu, darbojos arī vairākos mednieku kolektīvos. Pirmais mednieku kolektīvs bija Inčukalnā, saucās "Ezerciems". Parādījās pirmā bise, un tā bija šausmīga – apsieta ar drātīm, bet gaili varēja nospiest, un lodes lidoja. Varu palepoties, ka esmu saglabājis fotouzņēmumus ar pirmo nomedīto pīli, arī no Rankas perioda ir saglabājušās bildes. Mednieks ir mednieks – ar savu azartu un arī vilkmi uz mežu.
– Kādas ir iegūtās trofejas?
– Man nav ne zelta, ne sudraba godalgu guvušu trofeju. Tā ir sanācis, ka pa labām trofejām neesmu mērķējis. Esmu šāvis ne jau tos dzīvniekus ar skaistajiem ragiem, bet šādus tādus, kā saka – tos, kas džungļiem rada negodu. Beidzamajā laikā uz buļļiem ar dižajiem ragu žuburiem esmu skatījies ar pavisam citu skatu. Cik nav bijis tā, kad sēžu, dzirdu, ka brīkšķ zari, ieraugu iznākam zvēru, uzsvilpju viņam un prasu: "Kur tu iesi?" Tātad pienāca gadi, kad vispār gāju uz medībām, lai paskatītos uz zvēriem, ne jau gaļas dēļ. Medības man bija sava prieka pēc, gaļu taču var nopirkt veikalā. Tad vēl sagadījās, ka nošāvu alni, bet pats dabūju insultu. Tagad domāju, ka laikam nevajadzēja šaut. Dakteri gan saka, ka tās ir iedomas, jo, ja ābolu laikā saslimst, pie tā taču nav vainojami āboli.
– Kā saimniekojat savā saimniecībā "Briedēni?"
– Galvenais mērķis ir meža ilgtspējīga attīstība. Savā īpašumā saimniekoju kopš 2004. gada. Labi atceros, kāds bija mežs, vēl saglabājies no kolhozu un sovhozu laikiem, daļu iepirku no saimniekiem, kas pārdeva. Ap 100 hektāru meža sanāk, kas ir sertificēti. Nocirst jau varētu ātri vien, bet man te ir sava doma. Ja gadā uz 1 ha tie 10 kubikmetru izaug, tad savā īpašumā 1000 kubikmetru varu nocirst, rēķinoties ar to, kāds ir dabiskais pieaugums. Mūsu saimniecībai ir nepārtrauktā mežsaimniecība, kad izcērtam tos kokus, kas ir izauguši, veidojam parauglaukumus, nav tā, ka izcirsto koku vietā paliek tukšums. Mežs tiek atjaunots. Katru gadu tiek stādīti jauni koki – pārsvarā egles, jo tiek ņemti vērā augšanas apstākļi. Stādu no mežeņiem, un izaug skaistas egles. Esmu stādījis pat 1 m lielas egles vēl ap Jāņiem, un ieaug. Laikam koki mīl arī mani. Privāto mežu saimniekiem, lai tiktu pie kokaudzētavu meža stādiem, ir iepriekš jāparedz, kad un ko stādīs, citādi – pie kociņiem netikt. Mežā esmu izveidojis arī ceļu, jo man nevajag tādu mežu, kurā nevaru iebraukt ar automašīnu. Negribētos, ka jālien kā pa džungļiem, jo patīk sēņot, riekstot. Pamazām stūri pa stūrim pārveidoju mežu pēc savām zināšanām, vadoties pēc meža tipiem. Lai kokus varētu labāk pārdot, ir svarīgi, ka ieguvu PEFC sertifikātu. Katru gadu brauca pārbaudīt "Vides kvalitātes" inspektori, vai mežu apsaimniekoju tā, kā vajag, vai neizcērtu par daudz. Protams, arī pats no meža iegūstu lietaskoku, nomainīju mājai jumtu, saliku logus. Materiāls – pašam savs.
– Vai domājat mežam pagarināt PEFC sertifikātu?
– Vajadzētu jau, tādēļ jāaicina "Vides kvalitātes" inspektori; protams, tās ir arī naudas lietas. Citu problēmu nav – mežu apkopju tā, kā tiek prasīts. Inspektori var braukt un skatīties, kā dabā viss izskatās. Sertifikāts ir vajadzīgs, lai varētu kokus labāk pārdot, tas ir apliecinājums, ka nedaru pāri dabai. Pērn "Latvijas valsts mežiem" atņēma šo sertifikātu, jo kokus cirta par daudz. Par vienu no sertificēšanas stūrakmeņiem droši varam nosaukt jau minēto ilgtspējīgo attīstību. Sertifikāta definīcija pēc būtības ir apliecinājums mežam – kokmateriāliem vai izstrādājumiem, tās galvenais adresāts ir un paliek patērētājs. Meža sertifikācijai nozīme ir ne tikai vajadzīgo standartu ievērošanā, bet arī sabiedrības (pircēja) attieksmē pret produkta izcelsmi. Ja pircējam būs svarīgi iegādāties sertificētu mežu un apsaimniekot to pēc šiem principiem, ja viņam būs svarīgi iepirkt kokmateriālus, kas nākuši legālu ceļu un aiz tiem nav palicis pliks celmu puduris, ja būs svarīgi sēdēt uz krēsla, kas nav nozagts, vēl pirms ticis izgatavots, tad sertificēšana kļūs par reālu nepieciešamību un garantiju mežsaimniecības nozares darbiniekiem.
– Ko teiktu tiem, kas saka, ka pensijā ir garlaicīgi?
– Veselības labad cenšos katru dienu noiet kājām līdz 15 kilometru. Tagad ir svarīga veselības atgūšana, medībās gan vairs neeju. Vasarā, protams, patīk ūdeņi. Mīļākais gadalaiks man ir rudens, jo patīk koku lapu, sēņu smarža. Sagatavoju malku, ko arī dod paša mežs. Pavasarī domas atkal atgriezīsies pie koku stādīšanas.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto