Vai jums ir bijusi saskarsme ar sirdsdarbu, kas ikdienu pārvērš piedzīvojumā? Kas paplašina dzīves dažādās jomas un jūs pašus? SARMĪTEI RADIŅAI daudzu gadu garumā tāds bijis darbs Madonas novada bibliotēkā. No savas iedvesmas darbavietas šobrīd Sarmīte devusies brīvā atpūtā. Kāpēc? “Stars” aicināja uz sarunu.
– Sarmīt, Madonas novada bibliotēkā nostrādāji 44 gadus un tad pēkšņi izlēmi doties atpūtā. Vai padalīsies, kas 2024. gada izskaņā tam bija par iemeslu?
– Tas nebūt nebija pēkšņi. Doma par došanos pelnītā atpūtā ar pirmo pensijas dienu – 15. decembri – bija nobriedusi jau vasarā. Sakārtoju darba un savas lietas, aizvedu mājās, lai kā filmās – ar dažiem sīkumiem kartona kārbā dotos vairāk un vairāk pati pie sevis. Tā gan īsti nesanāca, jo kolēģi mani saraudināja, appuķoja un samīļoja. Tagad tie ir dažādu sajūtu līmeņi. Kārta aiz kārtas, visas krāsas. Dvēsele gan silst, gan salst, norimst. Būs nākamās kārtas un krāsas: gan zemes smagas, gan tauriņa vieglas, netveramas, trauslas kā no stikla, bet visas mājo manī.
Trīs rudens mēnešus slimoju, mocījos ar nepārejošu klepu, tikai pa nedēļai atgriezos darbā un pamazām pieradu, ka mājās ir labi. Ne projektu, ne vīziju, ne mērķu un uzdevumu, ne atskaišu, ne sapulču… Savs laiks, kas mani un es to pati varu vest pie rokas. Tā bija arī vēlme pavadīt vairāk laika šoziem ar mammu, bet Liktens izlēma pa savam. Tā nu gada nogale atnesa gan atvadas no mammas, gan no mana sirdsdarba tik daudzu gadu garumā.
– Daudzu gadu garumā bibliotēkā organizēji Dzejas dienu pasākumus ar Latvijas, arī Igaunijas, Lietuvas, Vācijas, Somijas autoru piedalīšanos. Organizēji skatuves runas konkursus vidusskolēniem, lai popularizētu mūsu izcilos novada autorus. Kas no visa sirdī palicis pašai?
– Mana bagātība ir satiktie, iepazītie cilvēki – gan bibliotēkas apmeklētāji, gan organizēto pasākumu viesi, dalībnieki un atbalstītāji. Tik dažādi, tik interesanti, tik sirsnīgi, jo šķiet, ka pratu atvērt sirdsdurvis līdz galam vaļā un ieguvu uzticību un pretimnākšanu. Mani gandarīja tas, ka viesi aizbraucot atcerēsies, ka ir tāda Madona, Madonas novada bibliotēka, ka par viņiem te rūpējās, tika izrādīta interese. Tā bija vēlme pierādīt, ka pasākumi bibliotēkā ir ar augstu uzliktu latiņu, ne virspusēji, ka tā būs atpazīstamība un vēlme atbraukt pie mums vēl kādu reizi. Paldies visiem, kas ļāvās manām pasākumu idejām. Mēs pieskārāmies viens otram, un – tas bija skaisti. Priecājos, ka sirsnība nepazūd un turpinās kā draudzība labo vārdu straumē sociālajos tīklos.
– Kultūra nozīmē kopšanu – sevis un citu pilnveidošanu, savā ziņā uzlabošanu. Jau daudzus gadus veido laikraksta "Stars" literāro lappusi "Pieskāriens", to taču turpināsi darīt? Vai ir autori, kuru rindas izlasi vispirms?
– Literārā lappuse "Pieskāriens" ir vēl kāda saskarsme ar cilvēkiem. Tas ir turpinājums. Turpinājums Oļģerta Skujas darbam, vēlme censties to noturēt literārās lappuses, ne tikai vārsmojumu līmenī.
Nezinu, cik ilgi, jo autori, vairāk vai mazāk, ir pašpietiekami – izdod grāmatas, publicējas sociālajos tīklos. Par lappuses iznākšanas laiku ikreiz jāatgādina un jāvāc visi atkal kopā. Maz jaunu autoru vārdu, jo viņi paši jau nav "Stara" lasītāji.
Mani uzrunā trauslas, bet ļoti patiesas rindas. Pirmās, ko izlasu, ir Ulda Ausekļa un Elīnas Līces domas un noskaņas.
– Tavu pašas poētisko domāšanu esam iepazinuši sešos dzejas izdevumos. Daudziem tie bijuši emocionāla stimula brīži un avots atelpai. Vai top vēl kāds dzejas izdevums grāmatas formā?
– Tagad cenšos sakārtot savas pierakstu mapes datorā. Kad veru tās vaļā un pārlasu, šķiet, ka būtu vērts salikt atkal kādu grāmatu, jo "Pļavas nomniece" iznāca tik sen – 2015. gadā, bet visu šo laiku jau ir turpināts rakstīt. Tas ir kā iet pa ceļu, kad tikko uzsnidzis sniegs: tu ej un atstāj pēdas, virs galvas – atvērtas debesis tikai tev. Un es pēdoju. Kāds lasa – ietrāpa manējās, un tad jau tās ir viņa pēdas. Bet sajūtas ir kopīgas. Man patīk radīt šīs sajūtas. Tas nozīmē, ka grāmatai jābūt.
– Esi vienmēr bijusi arī novada autoru kopā turētāja, kopīgu pasākumu organizētāja. Kā tas ir šobrīd? Vai skaistais un personiskais jūs visus kultivē, ļauj labvēlīgi attīstīties?
– Mēs pamazām attālināmies. Gan katrs savā laikā, gan savā pašpietiekamībā, gan tīri fiziskas telpas ziņā – Madona, Jūrmala, Rīga. Prieks par Savējo laiku, ka tas ir bijis: tikšanās, kopīgi braucieni, viesošanās autoru darbavietās, dzejas kafejnīcas, Siltumsēta, Skroderakmens talkas, kopīgu un autorgrāmatu izgodāšanas svētki, jubilejas un "Pieskārieni", arī atvadas. Tas viss ir saglabāts atmiņu atvilktnēs. Un atslēgas nav pazaudētas.
– Ir dzirdēts teiciens, ka vēsturē paliek valdnieki un intelektuāļi. Bibliotēkas pasākumos ar literātiem vienmēr biji ļoti sagatavojusies un autorus rosināji domāt brīvi, būtiski, kopsakarā, radoši. Kuras no šīm tikšanās reizēm tev palikušas kā izaicinājums uz dziļāku, atbildīgāku izpratni un rīcību?
– Pateicoties darbam, man nācies par solīša tiesu pietuvoties tik daudziem interesantiem un garīgi bagātiem cilvēkiem: M. Zālītei, A. Jundzem, J. Kursītei, G. Repšei, A. Akmentiņam, L. Briedim, U. Auseklim, A. Līcei, G. Āboliņam, A. Mielavam, I. Bauerei, A. Eglienai, V. Kleinam, B. Brokai, V. un J. Lejiņiem, A. Žīgurei un J. Rislaki, G. un R. Zēhauziem, G. Godiņam, K. Želvei, A. Rancānei, J. Eglei un tā var turpināt… Jā, gribējās, lai viņiem pašiem ir interesanti, lai ir kāds pārsteigums, lai varu veidot sarunas gan pirms, gan pēc tikšanās, lai ir, par ko domāt vēl ilgi pēc pasākuma. Esmu pateicīga Liktenim, ka manis vadītā pēdējā tikšanās bibliotēkā bija ar Ingu Ābeli, jo gan viņas rakstītais, gan viņa kā personība mani īpaši suģestē. Kārtējo reizi pierādās – jo garīgi bagātāks cilvēks, jo saskarsmē vienkāršāks, bez izlikšanās, bez iestudētām frāzēm, balss intonācijām un smaidiem.
– No publiskas personas esi kļuvusi iekšupvērsta, varētu teikt "neredzama". Kā sadzīvo ar šo jauno statusu, un vai esi atradusi sev jaunas izpausmes?
– Lai varētu ko radīt, ir jābūt šai iekšupvērstai sajūtai, tikai tad tevī spēlējas klusums, rodas jautājumi un tiek meklētas atbildes. Šobrīd ir jāsarod ar rītiem, kad nav jādodas uz darbu. Par to gan atgādina kolēģes uzdāvināta kafijas krūzīte ar skatu uz maniem logiem bibliotēkā. Bet tad jau diena saliek pati savas pieturzīmes. Tur ir gan mazmeitu izsaukuma zīmes, gan "Aizāru" daudzpunktes, gan Oļģerta rokrakstu un foto krājuma jautājumzīmes, gan manis pašas domu zīmes, gan grāmatās ieliktās grāmatzīmes. Droši vien ir jāpaiet kādam laikam, lai es atkal ilgotos pēc sabiedrības. Jāsarod pašai ar sevi un savu laiku.
– Kas šajā brīdī ir tavas iemīļotās grāmatas? Vai garāku tekstu lasīšana sabiedrībā kopumā nenoies no "skatuves"? Vai jaunā paaudze turpinās literatūras iepazīšanu, kas taču nereti ir interesantāka, dvēseli "levitējošāka" par pašu pasauli?
– Katra paaudze meklē un rada ko jaunu, tas ir neizbēgami. Viņus šobrīd uzrunā ātri, viegli sasniedzamas un precīzas lietas. Bažas par grāmatu izzušanu ir bijušas arī senāk, bet tās joprojām saista ar tekstu, ar savu smaržu, papīra čaukstēšanu un, protams, iztēli.
Es parasti neaizraujos ar dižpārdokļiem, grāmatu topiem, rodas pat tāda kā pašaizsardzība – man to nevajag, bet Zanes Daudziņas grāmata "Bērnudienas komunālijā" šoreiz tiešām uzrunāja gan ar vēstījumu (pieminēta arī mūspuse un Reitera koris), gan smaržu un garšu sajūtām. Silvijas Brices grāmata "Piktais sentiments" – tāpat kā autores komentāri Facebook – gan pikta, gan skaista. Tajā izskan sāpe par latviešu valodu, tulkotāju vārdu krājumu, arī apkārt notiekošo. Un tik pārbagāts krāsu, sajūtu, noskaņu redzējums! Tik ticami, tik klātesoši – kā lasītājam ik rītu ejot blakām viņai gar jūru un baudot saullēktus. Vēl arī autores pieskārieni Varakļāniem. Patīk L. Vinogradovas, Z. Zustas J. Egles proza, A. Līces dzeja un proza.
Kopš Covid laika un Oļģerta aiziešanas mūžībā arvien vairāk mani saista filozofijas grāmatas, kaut nupat lasītā – Saimona Blekbērna "Domā. Neatvairāms ievads filozofijā". Ar interesi iedziļinājos Ričarda Rora grāmatās.
Laiks slēpjas aizgājušā pagātnē, nenotveramā tagadnē un neatnākušā nākotnē. Mēs runājam. Par valodu valodā, par mīlestību mīlestībā. Mēs dzīvojam. It kā tik vienkārši, bet paspējam tā samudžināties… Lai pēc iespējas mazāk mezgliņi iemetas! Laika virpulī minūtes krīt – tik daudz un ātri, ne prātam salasīt, vien pamanīt. Paldies visiem, ka pamanījāt!
10.01.2025.